Čekas maisi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

"Čekas maisi" ir neoficiāls nosaukums Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, kas atrodas Satversmes aizsardzības biroja rīcībā un ietver LPSR VDK aģentu statistisko un alfabētisko kartotēku, aģentu lietu reģistrācijas žurnālus, iznīcināto aģentu lietu un nenotikušo vervēšanu reģistrācijas žurnālus, kā arī citus dokumentus. Satversmes aizsardzības birojā atrodas žurnāli, kuros reģistrētas aģentu, rezidentu, konspiratīvo un tikšanās dzīvokļu turētāju lietas, pārsvarā no 1953. gada līdz 1987. gadam. Pēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ziņām no 1953. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ap 25 000 aģentu, bet līdz 1950. gadam to skaits bijis līdz 50 000. 1994. gadā 5. Saeima pieņēma likumu, lai neizpaustu to cilvēku vārdus, kuri iekļauti kartotēkā un žurnālos. Likums noteica slepenības statusa noņemšanu pēc 10 gadiem, bet 2004. gadā kartotēkas publiskošana uz 30 gadiem tika atlikta. 2014. gadā 12. Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas paredzēja publiskot VDK dokumentus 2018. gadā pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba beigām.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VDK aģentūras un ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkās fiksēts ap četrarpus tūkstošiem VDK aģentu. Taču precīzu skaitu varēs noskaidrot tikai pēc šo dokumentu digitalizācijas, jo viena un tā pati persona varēja būt iekļauta vairākās kartotēkās. 2018. gada decembrī publiskojamo VDK dokumentu ieskenētās kopijas internetā ir pieejamas PDF formātā ar ierobežotām meklēšanas iespējām.[1]

  • VDK aģentūras kartotēka, kuras kartītēs ir: personas vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, vieta, adrese, darbavieta un ieņemamais amats, vervētāja uzvārds, amats, priekšnieka uzvārds, kurš apstiprinājis vervēšanu, vervēšanas datums, atzīmes par aģenta izslēgšanu. Abās šajās kartotēkās kartītes ir identiskas, atšķirīgs ir tikai to kārtošanas veids:
    • alfabētiskā uzskaite (10 612 kartītes), kas satur ziņas par VDK aģentūru, vervēšanas kandidātiem, izslēgto aģentūru, ziņas par VDK 1. daļas (nodarbojās ar izlūkošanu) aģentūru, kura gatavojās izbraukt uz ārzemēm vai darbojās PSRS teritorijā, kā arī par vervēšanas kandidātiem īpašajam periodam — kara vai citam neparedzētam gadījumam;
    • statistiskās uzskaites kartotēka (4141 kartīte), kas satur ziņas par darbojošamies aģentiem, sakārtotas pēc darbības jomām un VDK teritoriālajām apakšvienībām.
  • VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka (75 kartītes), tā satur ziņas par personām, kas uz sabiedriskiem pamatiem sniedz palīdzību drošības orgāniem pretizlūkošanas darbā rūpniecības un transporta, kā arī atsevišķās Aizsardzības ministrijas iestādēs un objektos. Ārštata darbiniekiem nav segvārdu, taču ir lietas numurs un abreviatūra, kas veidota no vārda, uzvārda un tēva vārda pirmajiem burtiem.
  • Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (1946—1991) apraksti (69 apraksti, 11 589 lietas), kas satur LKP CK saraksti ar citām institūcijām, sēžu protokolus un stenogrammas, kā arī 2026 personas lietas, kurās apkopota informācija par LKP CK darbinieku karjeru.
  • VDK darbinieku telefongrāmata (1988).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā dēvēto „čekas maisu” epopeja sākās 1991. gada janvāra barikāžu dienās, kad no VDK ēkas Rīgā, Brīvības ielā 61, skursteņiem vairākas dienas kūpēja melni dūmi. Pēc ēkas pārņemšanas VDK kartotēka nokļuva Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas rīcībā. Latvijas Republikas parlaments 1991. gada 24. augustā atzina VDK par noziedzīgu organizāciju, taču dokumentiem nebija noteikts slepenības statuss, un tie glabājās arhīvā. Pēc Andra Paula-Pāvula, kurš 1993. gadā Saeimā bija parlamentārās izmeklēšanas komisijā ar pilnvaru VDK dokumentu izpētei, teiktā — Augstākajā Padomē par Latvijas neatkarību nobalsoja 36 VDK aģenti.[2]

1994. gadā 5. Saeima pieņēma un Valsts prezidents Guntis Ulmanis izsludināja likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, ar kuru dokumentiem noteica slepenības statusu.[3] Likums noteica slepenības statusa noņemšanu pēc 10 gadiem. Jau 7. Saeimas laikā Tautas partija un TB/LNNK iesniedza likumprojektus par VDK kartotēkas publiskošanu, kuri netika atbalstīti.[4]

2004. gadā kartotēkas publiskošana tika atlikta uz 30 gadiem. Pret to balsoja Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kas piedāvāja publicēt kartotēku kopā ar VDK štata darbinieku, PSKP CK locekļu sarakstu un zinātniskiem komentāriem, kā arī Saskaņas centrs.[5]

2014. gada maijā 12. Saeima mīkstināja slepenības statusu, atļaujot cilvēkam uzzināt, vai viņš ir kartotēkā, un pieņēma likuma grozījumus, kas paredzēja pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba beigām (2018. gada 31. maijs) publiskot VDK dokumentus, tiesa — Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā. VDK zinātniskās izpētes komisija gan ne reizi vien norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem čekas maisiem. Tikmēr valsts vadītāji „čekas maisu” pētniekiem pārmeta nesadarbošanos ar SAB.[6] Pēc vēsturnieka Kārļa Kangera aplēsēm SAB glabājas tikai ap 0,2% visu VDK materiālu. Vairums tomēr atrodas LNA.

Citās valstīs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijā bijušajiem Stasi darbiniekiem bija noteikts 15 gadu aizliegums ieņemt noteiktu amatu loku, bet nebija aizliegts kandidēt vēlēšanās.

Igaunijā lēma, ka līdz 2000. gada 31. decembrim Valsts prezidenta, parlamenta, pašvaldību deputātu kandidātiem, valdības locekļu kandidātiem, Valsts tiesas locekļu kandidātiem un vēl virknei uz dažādiem augstiem valsts amatiem pretendējošu cilvēku rakstiski jāzvēr, ka viņi nav sadarbojušies vai strādājuši Igauniju okupējušo valstu specdienestos. Ja tiesa zvērestu atzīst par nepatiesu, kandidātu svītro no saraksta, mandātu atzīst par nederīgu, viņš netiek apstiprināts amatā vai tiek atcelts no amata. Kad apritēja termiņš, Igaunija zvēresta prasību pagarināja. Turklāt kopš 1997. gada Igaunijā publicē VDK līdzstrādnieku vārdus, kuri noteiktā laikā paši nepieteicās.[7]

Čehija 1991. gadā pieņēma lustrācijas likumu un noteica ierobežojumus ziņotājiem ieņemt amatus likumdošanas, tiesu un izpildvarā, armijā, radio, TV, preses aģentūrā u.c. Aizliegumu funkcionāriem un slepenā dienesta (StB) virsniekiem ieņemt noteiktus amatus 2000. gadā pagarināja uz neierobežotu laiku. 2003. gada martā atklātībai nodeva kolaboracionistu sarakstus.

Lietuvā 2001. gadā publicēja sadarbībā ar VDK neatzinušos aģentu vārdus, obligāti atklātībā nododot prezidenta, valdības un Seima locekļu, pašvaldību, prokuroru, tiesnešu un šo amatu kandidātu sadarbības atzinumus. Specdienestu kadru virsniekiem liegti amati Seimā, valdībā, civildienestā, advokatūrā, bankās, sakaru sistēmā, stratēģiskos saimnieciskos objektos.

Arī pārējās postkomunistiskajās valstis Centrālajā un Austrumeiropā jau kopš 1990. gadu sākuma veikušas lustrācijas procesus, pieņemot un īstenojot īpašus likumus.[8]

Publiskošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā padomju disidente Lidija Doroņina-Lasmane, socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla, dzejnieki Knuts Skujenieks, Liāna Langa, rakstniece Rudīte Kalpiņa, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, filozofes Skaidrīte Lasmane un Iveta Šimkus, kā arī garīdznieks Pāvils Brūvers nosūtīja vēstuli prezidentam Raimondam Vējonim, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei un ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kurā aicināja pieņemt lustrācijas likumu, norādot, ka „25 gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas joprojām nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupāciju seku un kolaborācijas izvērtēšana. (..) Nodevēji nav atzinuši savus noziedzīgos nodarījumus, nav saņēmuši nosodījumu, bet upuri — gandarījumu.”[9] Tāpat laika gaitā dažas lietas no arhīva ir pazudušas.[10]

2018. gada 4.oktobrī 12. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma un 16. oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu".[11] Pieņemtie likuma grozījumi nosaka publiskot aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kas satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un arhīvā pieejamos "Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas" aprakstus. Noteikts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs līdz 2018. gada 3. decembrim nodod šos dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) publicēšanai tā mājaslapā līdz 2018. gada 31. decembrim.[12]

Publicējamās dokumentu grupas no 2018. gada 20. decembra pieejamas tīmekļa vietnē, kurai var piekļūt no LNA centrālās mājas lapas "www.arhivi.gov.lv" sadaļas "Aktualitātes" vai sadaļas "Virtuālās izstādes un digitālie resursi". Speciālās digitālo resursu vietnes adrese ir "kgb.arhivi.lv".

Kopš VDK dokumentu publiskošanas tiesās ir vērsušies "samērā daudz iedzīvotāju", kuri vēlas iesniegt pieteikumu, lai pierādītu, ka nav sadarbojušies ar VDK. Likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" teikts, ka prokuratūra ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas ierosina pārbaudes lietu. Pirmstiesas pārbaudes laiks ir divi mēneši, kas varētu būt pagarināti līdz sešiem mēnešiem[13].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jānis Ķipurs: Čekas maisos ir sportisti — viņiem jāpiedod Dāvids Ernštreits lsm.lv 2018. gada 18. decembrī
  2. Dzintris Kolāts „Andris Pauls-Pāvuls: Par Latvijas neatkarību balsoja 36 VDK aģenti Archived 2018. gada 28. janvārī, at the Wayback Machine.” — aprinkis.lv 23.01.2018.
  3. likumi.lv
  4. Viktors Avotiņš „Izbērt maisus partiju silēs”. — NRA, 06.05.2004.
  5. Latvijas Republikas Saeima
  6. Santija Ambote „Lems par īpašu „čekas maisu” izpētes uzraudzību” — Latvijas sabiedriskie mediji
  7. Diena, 19.05.2003.
  8. Guntars Laganovskis „Vēsture un nākotne lustrācijas gaismā” — Latvijas vēstneša portāls, 08.09.2015.
  9. Sabiedrībā pazīstami cilvēki: „Lustrācijas likums ļautu vispusīgi vērtēt okupācijas laiku” — LSM, 29.07.2015.
  10. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija: Publicēta informācija par Ivara Godmaņa sadarbības fakta ar VDK pazudušās tiesas lietas meklēšanu Archived 2017. gada 20. decembrī, at the Wayback Machine. — 27.11.2017.
  11. Vējonis izsludinājis grozījumus likumos par čekas dokumentu publiskošanu un ātro kredītu ierobežošanu delfi.lv 2018. gada 16. oktobrī
  12. Prezidents izsludina likumu par čekas dokumentu publiskošanu Rihards Plūme. LETA 16.10.2018.
  13. «Čekas maisu publiskošana: vairāki cilvēki vērsušies tiesā, lai pierādītu nesadarbošanos ar VDK». Jauns.lv (latviešu). Skatīts: 2018-12-27.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]