Čibas stāvs

Čibas stāvs (angļu: Chibanian stage) ir kvartāra sistēmas un pleistocēna nodalījuma trešais stāvs (ģeoloģiskā stratigrāfiskā vienība). Šī stāva nogulumi ir veidojušies čibas laikmetā periodā no 0,774 līdz 0,129 miljoniem gadu (kopumā 645 tūkstošus gadu). Čibas stāva nogulumi atrodas virs pleistocēna nodalījuma kalabrijas stāva nogulumiem un zem tarantas stāva nogulumiem, iekļaujoties vidējā pleistocēnā.

Čibas stāva stratotips Joro upes atsegumā

Periods (sistēma)	Epoha (nodalījums)	Laikmets (stāvs)	Intervāls
Kvartāra periods (2,58 — 0 Ma)	Holocēns (0,0117 — 0 Ma)
		Meghālajas	(0,0042 — 0 Ma)
		Nortgripas	(0,0082 — 0,0042 Ma)
		Grenlandes	(0,0117 — 0,0082 Ma)
	Pleistocēns (2,58 — 0,0117 Ma)
		Tarantas	(0,129 — 0,0117 Ma)
		Čibas	(0,774 — 0,129 Ma)
		Kalabrijas	(1,8 — 0,774 Ma)
		Dželas	(2,58 — 1,8 Ma)

Izveidošana un stratigrāfija

Čibas stāvu ģeohronoloģiskajā laika skalā ieviesa 2020. gadā, nosaucot stāvu Čibas prefektūras vārdā (Honsju, Japāna), kur pie Itiharas pilsētas, Joro upes krastā atrodas GSSP noteiktais čibas stāva stratotips. Tā apakšējā robeža iet tuvu Brunes-Matujamas magnētiskā pola pēdējai inversijai, kas notika pirms 773 000 gadu un tur ir arī daudzas jūras mikrofosilijas, kas ļauj veikt korelāciju ar citiem apgabaliem. Iepriekš tas skaitījās vienkārši vidējais pleistocēns un vēl kādu laiku tika saukts par jonijas stāvu, pamatojoties uz iepriekšējo piedāvāto stratotipisko griezumu Itālijas dienvidos, kurš tā arī netika apstiprināts. 2024. gadā tika noteikts papildus griezums (SABS, robežu standarta palīgstratotips), "ideālais griezums" Montalbano Joniko (Bazilikata, Itālija), kurš ar detalizētiem izotopu un mikropaleontoloģijas datiem paplašina korelācijas iespējas Vidusjūras reģionā. Čibas stāva augšējā robeža (tarantas stāva pamatne) vēl joprojām nav noteikta. Pagaidām tā tiek definēta kā klimata izmaiņas līmenis, kas atzīmēts kā izotopu jūras stadija (MIS) 5e, kas atbilst pēdējā (eemas) starpleduslaikmeta maksimumam pirms pleistocēna pēdējā ledus lakmeta.

Apstākļi

Čibas laikmeta sākumā apledojuma ciklu perioditāte pamainījās no 41 000 gadu agrā pleistocēna lielākajā daļā līdz 100 000 gadu. Turklāt apledojuma cikli kļuva asimetriski ar gariem apledojuma periodiem un īsiem siltajiem starpledus periodiem. Šajā laikā notika zirgu migrācija no Ziemeļamerikas uz Eirāziju. Apmēra tajā laikā izmira Eiropas mamuti Mammuthus meridionalis un tos nomainīja stepes mamuti Mammuthus trogontherii. Tas sakrita ar ziloņu Palaeoloxodon ģints migrāciju no Āfrikas uz Eirāziju, kad parādījās Eiropas zilonis ar taisniem triecējzobiem (Palaeoloxodon antiquus). Ar sinomastodontu izmiršanu Austrumāzijā gomfoterīdi pazuda visā Afroeirāzijā un palika tikai Amerikā, kur bija sastopami līdz vēlajam pleistocēnam. Čibas laikmeta sākumā Eiropā notika liela plēsēju izmiršana, milzīgo hiēnu Pachycrocuta ieskaitot. Bet laikmeta otrajā pusē parādījās spalvainie mamuti (Mammuthus primigenius), kuri apmēram pirms 200 000 gadiem pilnībā nomainīja stepes mamutus. Apmēram pirms 220 000 gadu izmira beidzamie mezoterīdi, un tohodontīdi palika kā beidzamie dienvidu nagaiņu pārstāvji, kuri nodzīvoja līdz vēlajam pleistocēnam. Čibas laikmeta beigās apmēram pirms 195 000—135 000 gadiem stepes bizons (mūsdienu Amerikas bizona sencis) migrēja pāri Beringa šaurumam uz Ziemeļameriku, iezīmējot faunas rančolabrijas stadijas sākumu. Bet pirms apmēram 500 000 gadiem izmira pēdējie pārsvarā Eiropas ūdens varžu Palaeobatrachus ģints pārstāvji, izbeidzot Palaeobatrachidae dzimtas pastāvēšanu.