Čolēni

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Čolēni ir mājkopa Briņģu ziemeļu daļā, Čolēnu kalnā (207 m virs jūras līmeņa) pie Inešu—Briņģu ceļa. Kopā ietilpst Vecčolēni, Lejasčolēni un Kalnačolēni. Čolēni rakstos pirmo reizi pieminēti 17. gadsimtā kā Siohlen / Zohlen vai Zahlen. Čolēnos dzīvojis brāļu Kaudzīšu senākais zināmais sencis Čolēnu Pēteris (~16??—1727. g. 12. maijs). Vecčolēnu saimnieks Jānis Putniņš bija Vecpiebalgas draudzes pērminderis un esot devis lielu ieguldījumu Vecpiebalgas baznīcas celtniecībā. No Vecčolēnu Putniņu dzimtas nāk dramaturgs Pauls Putniņš un politiķis, Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš.

Senākā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms dzimtcilvēku brīvlaišanas un zemes izpirkšanas Čolēni netika dalīti atsevišķās saimniecībās, ziņas parādās tikai par Čolēniem.

Čolēni pirmo reizi dokumentos minēti 1690. (1688.) gada arklu revīzijā, kur Čolēni aprakstīti kā nabadzīga un panīkusi klaušu saimniecība, kuru vada saimnieks Pēteris (16??—1727. g 12. maijs) (Zohlen Peter, Praest. W.), saimē tolaik ir 2 pieauguši vīrieši, viens zēns (jaunāks par 15 gadiem), 1 zirgs un 1 govs (sievietes netiek uzskaitītas), Čolēnos tolaik dzīvo arī iebūvietis Josts ar 1 zirgu un 1 govi. Saimniecībai šajā laikā zemes daudzums tiek samazināts no 1/2 arkla uz 1/4, jo saimniecība nespēj tik daudz apstrādāt.

Pēc Pētera nāves saimniecības vadību pārņem viņa dēls Krustiņš (1671—1751) 1725. gada arklu revīzijā redzams, ka Čolēnos jau ir 6 darbaspējīgi vīrieši, 3 sievietes, 2 zēni, 4 meitenes, 4 zirgi, 2 kumeļi, 1 vērsis, 6 govis un 5 jaunlopi. Krustiņa pirmā sieva Kača mirusi 1729. gadā. Laulībā ar Kaču Krustiņam ir divi dēli Bērtulis (~1715., mir. 3. V. 1781) un Jēkabs (~1720., mir. 21. III. 1756), un divas meitas Anna (1738. g. aizprecēta uz Kubuliņiem) un Maija (iesvētīta 1728. gada). 1730. gadā Krustiņš apprec Sviļu Jānēna atraitni Madžu. Šajā laulībā ir tikai dēls Krustiņš (kristīts 1733., miris 1735. gadā).

Laikā starp 1738. un 1744. gadu saimniecības vadību pārņem Pētera vecākais dēls Bērtulis. 1744. gada revīzijā saimē reģistrēti 5 vīrieši, 5 sievietes, 3 zēni, 4 meitenes un divi darba nespējīgi vecīši (vīrietis varētu būt tēvs Krustiņš, un viena sieviete), 5 zirgi, 2 kumeļi, 6 govis un 6 jaunlopi. 1740. gada 25. novembrī Bērtulis salaulājas ar Paulēnu Pētera meitu Ilzi, ar ko viņiem ir 10 bērni: meitas Madaļa (Maddel, 1742—1746), Babe (1744—1746), Madža (dz. 1746. un 1769. gada aizprecēta uz Piebalgas muižu) , Ilze (dz. 1749. un 1773. g. aizprecēta uz Alauksta Taškēniem [Allux Taschken]), Anna (1751) un Ede (1757—1759), un dēli Andžs (1753—1754), Bērtulis (1755—?), Jānis (1759—?) un Andrejs (1761—1763).

Saimniecībā dzīvo arī Bērtuļa jaunākais brālis Jēkabs, kurš 1745. gada 14. novembrī salaulājas ar Vācvēveru saimnieka Krustiņa meitu Edi (dzim. 1724), un šajā laulībā dzimst divi dēli un divas meitas Pēteris (Peeter, 1747), Maija (1749), Made (dzimusi 1751, aizprecēta 1775. gada uz Medzūliešiem) Krustiņš, (dz. 1754. gada 22. janvārī, miris .....) Pēc Jēkaba nāves Krustiņš tiek pieņemts Bērtuļa ģimenē. Krustiņš dzīvo Čolēnos līdz pat bērtuļa nāvei 1781. gadā. Pēc Bērtuļa nāves viņa saime izklīst, Krustiņš dodas pie Sviļu saimnieka Andža par kalpu, bet 1783. gadā dodas uz Mādariem, kur 23. novembrī apprec šī paša gada (1783.) 25. janvārī mirušā Mādaru Krustiņa atraitni Edi (dzimusi Kalna Gropiņos ap 1747., mir. starp 1789. un 1790. gadu) (Edes un viņa pirmā vīra 6 bērni miruši viens pēc otra šī paša gada septembrī). Ede un Krustiņš ir rakstnieku brāļu Kaudzīšu vecvecāki.[1]

Vecčolēni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1900. gadā Vecčolēni piederēja Jānim Putniņam; Jāņa Putniņa meita Lūcija 1921. gadā precējusies ar Rīgā dzīvojošo inženieri Jāni Erteli, kas māju 1930. gados pielāgo vasarnīcas vajadzībām un ievērojami modernizē. Lūcija Ertele māju 1974. gadā pārdeva ārstam Andrejam Sedleniekam, kura ģimenei māja pieder vēl joprojām.

Lejasčolēni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat 2. pasaules karam saimniecība piederēja Pēterim Zaravičam, kurš 1936. gadā par nopelniem piensaimniecībā saņēma V šķiras Triju Zvaigžņu Ordeni.[2] Padomju periodā mājā dzīvoja P. Zaraviča meita Alise. No Alises Zaravičas mantiniekiem māju nopirka Valgumu ģimene, kam tā pieder vēl joprojām.

Lejasčolēnos dzīvojis skolotājs un etnogrāfs Pēteris Zaravičs (1843—1905), kurš esot vācis dažādus etnogrāfiskus materiālus, tai skaitā Krišjānim Baronam nodevis 85 dainas.[3]

Kalnačolēni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2. pasaules karam saimniecība piederēja Vanagu dzimtai. No Vanagu mantinieces L. Buklovskas māju nopirka docents Vitolds Šnepe-Šneps (1938—2012).

Leģendas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piebaldzēniem raksturīgajā lielībā čolēnieši melš, ka viņu mājas esot vissenākā apdzīvotā vieta Latvijā. Čolēnu kalna augstākajā vietā atrodas Vecčolēni, Lejasčolēni ir apmēram tikpat augstu, bet lejiņā izvietojušies Kalnačolēni. Tāpēc tiek secināts, ka te ļaudis esot dzīvojuši vēl pirms ledus laikmeta un pirms tam, kad, ledājiem atkāpjoties, šļūdonis izveidoja esošo reljefu. Proti — sākotnēji Kalnačolēni tik tiešām esot bijuši kalniņā, bet Lejasčolēni — lejā.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Polis, Jānis 2008. Vecpiebalgas novada Inešu pagasts. Alūksne: SIA Sleja, ISBN 978-9984-9782-7-7 (par Čolēnu īpašniekiem)
  • Egle, Valdis 2009. Dienasgrāmata "VEcordia". elektronisks izdevums, ISBN 9984-9395-5-3 (par Čolēnu Krustiņu)
  • Anonīms, ap 1979. "Čolēnu Putniņu un Čapatu Kārkliņu dzimtu hronika", manuskripts glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (par Erteļiem).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Egle, Kārlis 1929. 'Brāļu Kaudzīšu raduraksti' Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 01.10.1929, lpp 278.—288
  2. Valdības Vēstnesis, Nr 262, 17.11.1936, lpp 2
  3. Rusmanis, Sigurds. 2001. 'Viņi dzimuši Inešos', Druva, 22.09.2001