Čuvašu nacionālā kustība
Čuvašu nacionālā kustība (čuvašu: Чăваш наци юхăмĕ) ir uzskats, ka čuvašu tauta ir citām līdzvērtīga nācija. Kustība, kas aizsākās 16. gadsimtā un kļuva populāra no 19. gadsimta, ir ietvērusi nodokļu un nodevu nemaksāšanu, vietēja mēroga bruņotas akcijas, petīciju iesniegšanu varas iestādēm, atkāpšanos uz reģioniem, kurus vāji kontrolē valsts, dalību plaša mēroga pret valdību vērstos protestos un pretestību masveida kristianizācijai (Stepana Razina sacelšanās, Jemeļjana Pugačova zemnieku sacelšanās, pulkvežleitnanta A. Svečina dumpis, čuvašu un mariešu zemnieku sacelšanās 1842. gadā).[1]
Vēsturiski čuvaši savas nacionālās intereses centušies aizstāvēt citu valstu sastāvā. Pēc Volgas Bulgārijas sakāves un Kazaņas hanistes izveides čuvaši neizveidoja paši savu valsti, kas kļūtu par lielo un spēcīgo kaimiņu sirojumu objektu. 16. gadsimtā Kazaņas hanisti iekaroja Maskavija, bet tas čuvašu ģeogrāfisko stāvokli nepadarīja neatkarības centieniem piemērotāku.[2]
Izcelsme
[labot | labot pirmkodu]
Aleksandra II reformas un ar tām saistītās sociālekonomiskās, politiskās un reliģiskās pārmaiņas aizsāka jaunu ēru Pievolgas reģiona tautām. Nozīmīgs faktors čuvašu tautas nacionālajā mobilizācijā bija sociālās un politiskās dzīves liberalizācija juridiskajā un izglītības jomā. Nozīmīgu lomu čuvašu iedzīvotāju izglītības un kultūras attīstībā spēlēja Nikolajs Iļminskis, Nikolajs Zolotņickis, Ivans Jakovļevs, Iļja Uļjanovs un Simbirskas čuvašu skolotāju skola. Sociālekonomiskās pārmaiņas 19. gadsimta otrajā pusē veidoja pamatu čuvašu nacionālismam un tā saukļiem, politiskajām interesēm un prasībām.[1]
19. gadsimta beigās čuvašu tauta nostiprinājās ar vienotu čuvašu valodu un kultūru. Līdz 20. gadsimta sākumam 78 procenti čuvašu dzīvoja septiņos blakus esošajos Kazaņas un Simbirskas guberņu apgabalos.[1] Esošās etnogrāfiskās atšķirības starp tā saukto augšas čuvašu (virjalu), lejas (anatri), viduslejas (anatenči), kā arī ar čuvašu diasporu centās izlīdzināt ar kopīgas literārās valodas, vienotas čuvašu skolas un kopīgu sanāksmju palīdzību, lai izstrādātu vienotu “čuvašiskuma” (чăвашлăх) formu.
Gadsimta pirmajā desmitgadē čuvašu tautas nacionālā kustība no fāzes, kuru raksturoja individuāli tautskolotāji un patriotiskas kultūras personības, pārgāja uz pašapziņas izplatīšanos čuvašu vidū. Čuvašu nacionālisma trešā fāze noslēdzās kā masu kustība ar politiskiem saukļiem un nacionālo organizāciju tīklu, kas tika izveidots etniskās emancipācijas nolūkos 1917. gadā.
1905. gada revolūcija
[labot | labot pirmkodu]Pievolgas reģiona nacionālās kustības paātrināja 1905. gada Krievijas revolūcija, kas savija sociālpolitiskas, ekonomiskas un nacionālas pretrunas un konfliktus. Nacionālistiskās idejas pirmo reizi ierosināja jaunā čuvašu inteliģence: skolotāji, garīdznieki un juristi. Daudzi bija Simbirskas čuvašu skolotāju skolas audzēkņi, taču bija neapmierināti ar skolas vadītāja Ivana Jakovļeva monarhistiskajiem un radikāli pareizticīgajiem mērķiem.[2] Lielākā daļa čuvašu inteliģences atbalstīja Sociālistiskās revolucionārās partijas (eseru) idejas, kurām bija liela ietekme uz čuvašu nacionālismu; čuvašu partijas biedri prasīja nacionālo un kultūras autonomiju. Laikraksta "Хыпар" izdošana 1906. gada janvārī veicināja nacionālistu vienotību un spēlēja lomu Valsts domes vēlēšanās. Čuvašu parlamentārieši J. Abramovs, N. Jefremovs, D. Kušņikovs, K. Lavrskis, I. Sokolovs, Z, Talancevs un A. Fjodorovs neatkarīgi no partijas piederības veicināja izglītību un tautas vienlīdzību.
Revolūcija piesaistīja čuvašu zemniekus, un lauksaimniecība tika iekļauta sociālpolitiskās un nacionālistiskās prasībās: pilsoņu tiesības un brīvības, valodu vienlīdzība, izglītība čuvašu valodā, vietējās tiesnešu vēlēšanas, čuvašu valodas izmantošana tiesvedībā un vietējā čuvašu pārvalde. Jaunatne un politiskie radikāļi ienāca čuvašu sabiedriskajā dzīvē no 1905. līdz 1907. gadam, papildinot uz izglītību un kultūru balstīto nacionālo apvienošanos ar uzsvaru uz politisko apziņu un šķiru cīņu par čuvašu tautas sociālo atbrīvošanu. Čuvašu sociālpolitiskā doma, kas balstījās uz liberālo apgaismību, lielā mērā uzsvēra kultūras un nacionālo autonomiju; teritoriālās autonomijas ideju ierosināja tikai I. Jurkins un G. Korenkovs.
Pēc Februāra revolūcijas
[labot | labot pirmkodu]Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas čuvašu nacionālisms attīstījās Volgas-Kamas reģiona tautu daudznacionālo teritoriju un nelielu nacionālo kongresu ietvaros. Pirmās nacionālās čuvašu asociācijas sāka veidoties 1917. gada pavasarī. 27. martā tika izveidota Ufas Čuvašu nacionālā biedrība, kuras priekšsēdētājs bija G. Komisarovs, un līdz vasarai tika izveidots Čuvašu nacionālo organizāciju (provinces, apgabala un lauku) tīkls.
Vairāki garīdznieki, tostarp P. Šļonkins, D. Fiļimonovs, T. Zemļaņickis, G. Tihonovs, A. Ivanovs un K. Prokopjevs, kļuva par čuvašu nacionālistiem. Viņi atbalstīja čuvašu garīdznieku iecelšanu čuvašu draudzēs, čuvašu valodas ieviešanu dievkalpojumos un čuvašu bīskapa iecelšanu amatā. 1917. gada 1. maijā atjaunotais laikraksts Хыпар aicināja uz čuvašu vienotību.
Pēcfebruāra perioda iezīme bija politisko institūciju demokratizācija. Čuvaši pirmo reizi tika ievēlēti par civilās, Čeboksaru un Jadrinas zemstvu padomju priekšsēdētājiem un varēja piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē deputātu padomēs, zemnieku kongresos un arodbiedrībās, kā arī karavīru organizācijās.
Apgabala zemnieku kongresos tika apspriesta nacionālā pašnoteikšanās un Krievijas administratīvi teritoriālā struktūra. Čuvašu militārās komitejas radīja jaunu politisko līderu paaudzi, tostarp A. Krasnovu, D. Petrovu un G. Titovu. Čuvašu nacionālisma daudzveidība pēc februāra revolūcijas atspoguļojās skolotāju arodbiedrībās un Čuvašu studentu savienībā, kas kļuva par sociālo telpu sociālās un pilsoniskās čuvašu sabiedrības attīstībai.
1917. gada februāris stimulēja daudzpartiju sistēmu, priekšplānā izvirzot liberālās un sociālistiskās partijas, kas pauda savas vīzijas. Politiskās partijas, izņemot melnsimtniekus, kas darbojās Čuvašu reģionā, pieprasīja autonomiju Krievijas valstī. Sociālistisko revolucionāru līderi partijas 1917. gada vasaras programmas mērķos iestājās par demokrātisku republiku ar proporcionālu pārstāvniecību . Čuvašu nacionālās kustības platforma tika pieņemta Visčuvašu nacionālajā forumā 1917. gada jūnijā Simbirskā, kurā tika ievēlēti Čuvašu nacionālās biedrības biedri.
Atšķirībā no tuvējām mazajām Krievijas tautām (baškīriem, mariešiem, udmurtiem), kuri tobrīd jau publiski vai aizklāti iestājās par teritoriālu autonomiju,[3] čuvašu nacionālā kustība pieturējās tikai pie kultūras autonomijas teorijas, vēloties saglabāt Krievijas unitārismu.[4]
Pēc Oktobra revolūcijas
[labot | labot pirmkodu]Krievijas Republikas gāšana un varas nodošana boļševiku un kreiso sociālistu-revolucionāru koalīcijas rokās 1917. gada oktobrī pārstrukturēja politiskos spēkus valstī. Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika savos dekrētos pasludināja Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesības de iure līdz neatkarīgas valsts izveidošanai. Lielā mērā šīs ietekmes ietekmē 1917. gada beigās tatāru un baškīru nacionālie līderi ierosināja Vidusvolgas reģiona un Urālu reģionālās autonomijas plānu. Tika veidoti dažādi plāni uz dažādu ideja pamata (panislāmisms, pantjurkisms, tatārisms, unitārisms, federālisms), no kurām čuvaši vislabvēlīgāk izturējās pret pantjurkismu, līdz 1918. gadā boļševiki to sagrāva.[3]
Diskusijās par tās izveidi čuvašu pārstāvju galvenās prasības bija tautas vienlīdzība un suverenitāte, kā arī kultūras autonomija; valsts tika uzskatīta par Krievijas sastāvdaļu, bet tās administratīvā vienība — par reģionālu federālu republiku. Galīgā nostāja strīdos par Tatāru-Baškīru Padomju Republiku tika pausta 1918. gada jūnija visu čuvašu strādnieku un zemnieku kongresā, kas iebilda pret čuvašu tautas iekļaušanu tajā.
Laikā no 1918. gada februāra līdz martam čuvašu nacionālajā kustībā notika šķelšanās starp kreiso un labējo spārnu grupām, kas beidzās ar kreiso uzvaru. Kreiso spārnu vidū bija sociālisti-revolucionāri, Čuvašu sociālistisko nacionālistu partija, kā arī karavīri, skolotāji un studenti, kas atbalstīja boļševikus. Viņi atņēma labējiem sociālistiem-revolucionāriem laikraksta "Хыпар" īpašumus un sāka izdot savu, "Канаш".[5] 5. martā izveidoja Čuvašu kreiso sociālistu komiteju, un pēc tās iniciatīvas tika izveidots Čuvašu lietu komisariāts Kazaņas guberņas padomes pakļautībā.
Čuvašu nacionālistu līderu galīgā šķelšanās notika 1918. gada vasarā, kad čuvašu delegātu grupa Satversmes sapulcē (G. Alunovs, S. Nikolajevs, D. Petrovs, G. Titovs un I. Vasiļjevs) pārcēlās uz pretpadomju nometni. Tomēr kustība turpināja savu padomju partijas organizāciju. 1918.—1919. gadā Kazaņas, Simbirskas, Samaras un Saratovas guberņās Padomju Savienības izpildkomiteju provinču nodaļās izveidojās čuvašu apakšnodaļas, un RKP(b) provinču komitejās tika izveidotas atbilstošas nodaļas; čuvašu nodaļas darbojās arī Sarkanās armijas štāba politiskajās nodaļās un revolucionārajās militārajās padomēs. Centrālā padomju iestāde bija KPFSR Tautas komisariāta Čuvašu nodaļa, kuru vadīja D. Eļmeņs. Laikā no 1920. līdz 1921. gadam Eļmeņs un viņa komanda izmantoja dažādas likumu nepilnības, lai piespiestu augstākās Krievijas varas iestādes ņemt vērā viņu nostāju. Taču daudzi viņu sasniegumi tika sagrauti pēc Čapanas zemnieku sacelšanās 1921. gada sākumā un sekojošā bada tā paša gada vasarā.[4]
Autonomija
[labot | labot pirmkodu]Kopš 1918. gada čuvašu nacionālistu līderi sāka nosliekties uz čuvašu administratīvās vienības un darba komūnas ideju. Čuvašijas autonomais apgabals kļuva par Čuvašijas APSR .
Baškīrijā, Tatarstānā, Simbirskā, Samarā un citās provincēs pastāvēja nacionālo izglītības iestāžu tīkls. Samarā un Kazaņā tika izdoti čuvašu laikraksti, bet Maskavā — čuvašu valodas laikraksts “Strādnieku balss ”. Čuvašu nacionālās administratīvi teritoriālās vienības tika izveidotas Baškīrijā, Simbirskas guberņā, tatāru ASSR, Saratovas guberņā, Kazahstānā un Sibīrijā. Divdesmitajos gados čuvašu pārstāvji bija Centrālajā partijā un padomju struktūrās un iestādēs.
Jaunās ekonomiskās politikas atteikšanos un Josifa Staļina nākšanu pie varas pavadīja demokrātisko procesu sarukums, un kopš 1930. gadu sākuma dominējošā tendence bija apvienošanās virzienā; nacionālisms tika apspiests. Maskavā tika likvidēts čuvašu pārstāvniecību tīkls, un tika apturēta čuvašu laikraksta "Kommunar" izdošana. Oficiālos dokumentos netika pieminēta čuvašu dzīvošana ārpus APSR, un 1960. gadu vidū tika pasludināta notiekošā tautību apvienošanās vienā "padomju tautā".[1]
Pārbūves laiks
[labot | labot pirmkodu]Nacionālās attiecības sāka mainīties pārbūves laikā. Kopš 1980. gadu beigām čuvašu nacionālisms atkal ir pieaudzis. Viena no tās formām bija Radošās jaunatnes atbalsta koordinācijas centrs pie Komjaunatnes Čuvašijas reģionālās komitejas, kas tika izveidots 1987. gada aprīlī. Tā sastāvā bija jauni rakstnieki, mākslinieki, aktieri, zinātnieki, humānisti un studenti. Tā pasākumi izraisīja diskusijas par 20. gadsimta sākuma māksliniecisko un poētisko avangardu, dzimto valodu statusu un nacionālo kultūru nākotni, kā arī par nacionālajām tiesībām uz brīvu politisko, ekonomisko un kultūras attīstību.
1988. gada pavasarī Transbaikāla Valsts universitātes pētnieku grupa izveidoja I. Jakovļeva sociālpolitisko biedrību. Tās mērķi ietvēra morālo, sociālo un nacionālo atdzimšanu; visu čuvašu tautas kultūras centienu sasaisti neatkarīgi no viņu dzīvesvietas; Čuvašu Autonomās Republikas ekonomisko, politisko un kultūras suverenitāti; nacionālo tradīciju (tostarp čuvašu valodas kā valsts valodas) saglabāšanu un attīstību, kā arī Jakovļeva mantojuma izpēti un popularizēšanu.[1]
ČSKC un ČNK
[labot | labot pirmkodu]Čuvašu Sociālā un kultūras centra (ČSKC) dibināšanas kongress notika 1989. gada decembrī, un par priekšsēdētāju tika ievēlēts M. Juhma. 1990. gada februārī un martā Čuvašijas APSR Ministru padome apstiprināja Čuvašijas Komunistiskās partijas platformu. 1991. gada martā notika Čuvašu Nacionālās atdzimšanas partijas dibināšanas kongress, lai iestātos par Čuvašijas ekonomisko un politisko suverenitāti. Čuvašu Nacionālā kongresa (ČNK), kas deklarēja līdzīgus mērķus, dibināšanas kongress notika 1992. gada 9. oktobrī, un par tā priekšsēdētāju tika ievēlēts Atners Hoosangujs .
Čuvašu nacionālās un kultūras apvienības Krievijā pastāv kopš 1980. gadu beigām, galvenokārt Pievolgas reģionā (Baškortostānas un Tatarstānas republikās, kā arī Uļjanovskas un Samaras apgabalos), kur lielākā daļa čuvašu dzīvo ārpus Čuvašijas. Kultūras organizācijas tika dibinātas Maskavā un Sanktpēterburgā, NVS valstīs (Kazahstānā, Moldovā, Ukrainā) un Baltijas valstīs (Latvijā un Igaunijā). Pēc tam, kad Krievijas valdība 1996. gadā pieņēma likumu par nacionālo kultūras autonomiju, sāka veidoties Čuvašu nacionālās kultūras autonomijas kustība. 2011. gadā Krievijā bija 85 čuvašu kultūras organizācijas, tostarp 25 nacionālās kultūras grupas.[1] Lielākā daļa čuvašu kultūras organizāciju nodarbojas ar tādām aktivitātēm kā folkloras grupu veidošana, tradicionālo čuvašu svētku svinēšana, laikrakstu, folkloras un vēstures grāmatu izdošana, iniciatīvas čuvašu izglītības atbalstam (tostarp čuvašu valodas un literatūras apguve) un čuvašu radio un televīzijas programmu veidošana.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 «Энциклопедия | Чувашское национальное движение». web.archive.org. 2012-10-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-25. Skatīts: 2025-05-23.
- 1 2 «Сергей Щербаков: Характер чувашского национального движения и его участники в 1917 году». chuvash.org. Skatīts: 2025-05-23.
- 1 2 «Сергей Щербаков: Внешние факторы, влиявшие на форму и методы национального движения чувашского народа в 1917 году». chuvash.org. Skatīts: 2025-05-23.
- 1 2 «Что сближало чувашей и евреев в 1917 году? И мог ли Ульяновск стать столицей Большой Чувашии?». Radio Free Europe / Radio Liberty (krievu). 2017-10-27. Skatīts: 2025-05-23.
- ↑ «Сергей Щербаков: Становление автономии чувашского народа в 1917–1921 годах: периодизация и новые подходы». chuvash.org. Skatīts: 2025-05-23.