Īrijas Neatkarības karš

Īrijas Neatkarības karš (īru: Cogadh na Saoirse, Cogadh Angla-Éireannach) bija bruņots konflikts starp Īrijas Republikāņu armiju (IRA) un Apvienotās Karalistes drošības spēkiem, kas norisinājās no 1919. gada līdz 1921. gadam. Kara mērķis bija panākt Īrijas neatkarību no Apvienotās Karalistes un izveidot neatkarīgu Īrijas valsti.

Konflikts bija cieši saistīts ar 1916. gada Lieldienu sacelšanos, 1918. gada vispārējām vēlēšanām un Pirmā pasaules kara izraisītajām politiskajām pārmaiņām. Kara laikā IRA izmantoja galvenokārt partizānu kara taktiku, uzbrūkot britu policijas un militārajiem spēkiem, kā arī veicot sabotāžas un izlūkošanas operācijas.

Konflikts beidzās ar 1921. gada 11. jūlijā noslēgtu pamieru. Vēlāk tajā pašā gadā tika parakstīts Anglijas un Īrijas līgums, kas paredzēja Īrijas Brīvvalsts izveidi kā Britu impērijas dominionu.

Priekšvēsture

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Īrijā pastiprinājās politiskā kustība par Īrijas pašpārvaldi jeb Home Rule. Vienlaikus pieauga arī prasības pēc pilnīgas neatkarības no Apvienotās Karalistes.

1913. gadā tika izveidoti Īrijas Brīvprātīgie, kuru sākotnējais mērķis bija aizstāvēt Īrijas pašpārvaldes ideju. 1916. gada aprīlī daļa Īrijas republikāņu uzsāka Lieldienu sacelšanos Dublinā. Sacelšanos britu spēki apspieda, un tās vadītāji tika sodīti ar nāvi.

Lai gan sacelšanās militāri cieta neveiksmi, tās dalībnieku sodīšana ar nāvi veicināja republikānisko noskaņojumu pieaugumu Īrijā. Īpaši palielinājās atbalsts partijai Sinn Féin, kas pēc kara kļuva par nozīmīgāko Īrijas neatkarības kustības politisko spēku.

1918. gada vēlēšanas

1918. gada Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās Sinn Féin ieguva lielu daļu Īrijai atvēlēto vietu. Tā vietā, lai ieņemtu vietas Apvienotās Karalistes parlamentā, Sinn Féin deputāti nolēma izveidot atsevišķu Īrijas parlamentu.

1919. gada 21. janvārī Dublinā notika pirmā Dáil Éireann sanāksme. Deputāti pieņēma Īrijas Neatkarības deklarāciju un pasludināja Īrijas Republiku.

Tajā pašā dienā Tiperēri grāfistē notika uzbrukums Solohedbegas karjerā esošajiem Karaliskās Īrijas policijas darbiniekiem. Šo notikumu bieži uzskata par Īrijas Neatkarības kara sākumu.

Spēki

Īrijas republikāņu militāro spēku galvenā organizācija bija Īrijas Republikāņu armija jeb IRA. Tās dalībnieki lielākoties bija bijušie Īrijas Brīvprātīgo organizācijas biedri.

IRA nebija tradicionāla regulāra armija. Tās vienības darbojās decentralizēti un lielā mērā balstījās uz vietējiem tīkliem, slepenām organizācijām un iedzīvotāju atbalstu.

Apvienotās Karalistes pusē Īrijā darbojās Britu armija, Karaliskā Īrijas policija (RIC) un Dublinas Metropoles policija. Konflikta laikā britu valdība pastiprināja drošības spēkus, nosūtot uz Īriju arī īpašas vienības, tostarp Black and Tans un Auxiliary Division.

Partizānu karš

IRA galvenā taktika bija partizānu karš. Nelielas vienības veica negaidītus uzbrukumus policijas iecirkņiem, militārajām vienībām un transportam. Pēc uzbrukumiem kaujinieki parasti atkāpās un izvairījās no ilgstošām atklātām kaujām.

Nozīmīga loma bija arī izlūkošanai. IRA izveidoja plašu informācijas tīklu, kas ļāva iegūt ziņas par britu drošības spēku pārvietošanos un plānotajām operācijām.

Viens no nozīmīgākajiem IRA vadītājiem bija Maikls Kolinss, kurš bija iesaistīts izlūkošanas tīkla izveidē un IRA militārās darbības koordinēšanā.

Konflikta eskalācija

1920. gadā vardarbība Īrijā ievērojami pieauga. IRA pastiprināja uzbrukumus policijas iecirkņiem un britu administrācijas infrastruktūrai. Savukārt britu drošības spēki veica represīvas operācijas pret republikāņu kustības dalībniekiem un viņu atbalstītājiem.

Konflikta laikā notika arī civiliedzīvotāju nogalināšana, aresti, ēku dedzināšana un citi vardarbības akti. Vardarbība skāra ne tikai tiešos konflikta dalībniekus, bet arī civiliedzīvotājus.

1920. gada 21. novembrī Dublinā notika viens no asiņainākajiem konflikta notikumiem, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Asiņainā svētdiena. No rīta IRA vienības nogalināja vairākus britu izlūkošanas tīkla dalībniekus. Vēlāk britu spēki atklāja uguni Croke Park stadionā futbola spēles laikā, nogalinot civiliedzīvotājus. Tajā pašā dienā tika nogalināti arī vairāki republikāņu ieslodzītie.

Administratīvās pārmaiņas

Konflikta laikā britu valdība mēģināja izveidot jaunu politisko sistēmu Īrijā. 1920. gada Īrijas valdības likums paredzēja Īrijas sadalīšanu divās pašpārvaldes teritorijās — Ziemeļīrija un Dienvidīrija.

Ziemeļīrijas parlaments tika izveidots 1921. gadā, taču Dienvidīrijas paredzētā parlamentārā sistēma praktiski nedarbojās, jo republikāņu kustība atzina Dáil Éireann par Īrijas likumīgo parlamentu.

Pamiers

Līdz 1921. gada vidum abas konflikta puses nonāca pie nepieciešamības meklēt politisku risinājumu. 1921. gada 11. jūlijā stājās spēkā pamiers starp IRA un britu valdības spēkiem.

Pamiers izbeidza plaša mēroga bruņoto konfliktu un radīja iespēju sākt oficiālas sarunas par Īrijas turpmāko politisko statusu.

Anglijas un Īrijas līgums

Sarunas starp Īrijas un Apvienotās Karalistes pārstāvjiem notika Londonā. 1921. gada 6. decembrī tika parakstīts Angļu-īru miera līgums.

Līgums paredzēja Īrijas Brīvvalsts izveidi kā Britu impērijas dominionu. Tajā pašā laikā Ziemeļīrija saņēma tiesības neiekļauties Īrijas Brīvvalstī, un tās valdība izmantoja šīs tiesības.

Līguma noteikumi izraisīja nopietnas domstarpības Īrijas republikāņu kustībā. Daļa republikāņu līgumu atbalstīja, bet citi, tostarp Īmons de Valera, to noraidīja.

Sekas

Īrijas Neatkarības kara rezultātā tika izbeigta Apvienotās Karalistes tiešā pārvalde lielākajā daļā Īrijas. 1922. gadā tika izveidota Īrijas Brīvvalsts, kas aptvēra 26 no 32 Īrijas salas grāfistēm.

Tomēr līguma pieņemšana izraisīja Īrijas pilsoņu karu starp līguma atbalstītājiem un pretiniekiem. Pilsoņu karš sākās 1922. gadā un beidzās 1923. gadā.

Īrijas Neatkarības karš un tam sekojošais pilsoņu karš būtiski ietekmēja Īrijas Republikas turpmāko politisko attīstību.

Ārējās saites