Ķīnas pilsoņu karš

Ķīnas pilsoņu karš
Datums 1927. gada 1. augusts — 1936. gada 26. decembris (pirmais posms) 1945. gada 10. augusts — 1949. gada 7. decembris (otrais posms) Vieta Ķīna Iznākums Ķīnas kontinentālā daļa nonāk Ķīnas Komunistiskās partijas kontrolē, tika dibināta Ķīnas Tautas Republika; Gomiņdana valdības atkāpšanās uz Taivānu un tās teritorijas pasludināšana par Ķīnas Republiku.

Ķīnas pilsoņu karš starp Mao Dzeduna vadītājiem komunistiem un Ķīnas Republiku kontrolējošā Čana Kaiši armijām noritēja no 1927. līdz 1950. gadam. Izšķirīgais pilsoņu kara posms bija no 1946. gada sākuma līdz 1949. gada beigām, kad komunisti sagrāba kontroli pār Ķīnas lielāko daļu, pasludināja Ķīnas Tautas Republikas izveidošanu, un piespieda Čanu Kaiši bēgt uz Taivānu. Pilsoņu karā bojā gāja vismaz seši miljoni ķīniešu. Abas konflikta puses arī pašlaik uzskata sevi par vienīgo leģitīmo Ķīnas valdību.

Čans Kaiši un Mao Dzeduns, 1945

Konflikta sākums

Pilsoņu kara gaita, 1946 - 1950

1911. gada revolūcija imperiālajā Ķīnā noveda pie nestabilas Ķīnas Republikas pasludināšanas, un haotiska centrālās valsts varas sabrukuma laiku, ko sauc par Beijaņas valdību. Revolūcijas redzamākais vadītājs Suņs Jatsens izveidoja Ķīnas Revolucionāro partiju, kas uzvarēja pirmajās parlamenta vēlēšanās, taču zaudēja varu militāristiem. 1919. gada 10. oktobrī uz Ķīnas Revolucionārās partijas bāzes viņš izveidoja Gomiņdan (Ķīnas nacionālistu) partiju. 1921. gadā nodibinājās neliela Ķīnas Komunistiskā partija, kas PSRS un Kominternes aģentu ietekmē 1922. gadā pievienojās Gomiņdanam. 1923. gadā Mao Dzedunu ievēl komunistu Centrālkomitejā. Šajā laikā PSRS sniedza militāru un politisku atbalstu Gomiņdan spēkiem, kas 1926. gadā sāka Ziemeļu karagājienu, lai pakļautu valsti. Lai izbeigtu komunistu ietekmi partijā un valdībā, 1927. gada 12. aprīlī Čans Kaiši pavēlēja fiziski iznīcināt komunistus Ķīnas komerciālajā centrā, Šanhajā, kur to ietekme bija sevišķi spēcīga, un radīja draudus viņa mēģinājumiem nostiprināt Gomiņdan varu. Slaktiņā izdzīvojušie komunisti bēga no pilsētām uz attāliem lauku reģioniem, un Ķīnā iesākas Nankinas desmitgade.

1927. gada beigās sāk veidoties komunistu armija. Pēc tam, kad izgāžas vairākas komunistu sacelšanās pilsētās, viņi atkāpjas uz laukiem, kur kontrolē vairākus reģionus. 1930. gadā Čans Kaiši sāk neveiksmīgas militārās operācijas komunistu kontrolēto rajonu iznīcināšanai, kas turpinās līdz 1934. gadam. Pilsētās turpinās komunistu slaktiņi, kuros 1930. gadā nogalina arī Mao otro sievu. 1931. gada novembrī komunisti pasludina Mao vadītas Ķīnas padomju republikas izveidošanu. Čana Kaiši vadītās ofensīvas piespiež komunistus 1934. gada oktobrī pamest savas bāzes dienvidos, un sākt episku "Ilgo maršu", kas gadu vēlāk nedaudzos izdzīvojušos karotājus noved Ķīnas ziemeļos, kur viņi izveido jaunu atbalsta bāzi. No 80 000 komunistu tikai 10 000 sasniedza galamērķi. Šajā laikā partijas vadībā atkal izvirzās Mao Dzeduns.

• 
  Komunistu kontrolētie reģioni, 1929−1935
• 
  Ilgais maršs, komunistu atkāpšanās uz ziemeļiem, 1934–35
• 
  Sadalītā Ķīna. Gomiņdana teritorija zilā, 1927–38
• 
  Japānas okupētās teritorijas, 1940
• 
  Japāņu un komunistu kontrolētās teritorijas, 1945

Karš ar Japānu

Mao Dzeduns, 1935

Čans Kaiši, 1940

Pieaugošie Japānas Impērijas agresijas draudi, pamudina mandžūru virsniekus uz sazvērestību, arestējot Čanu Kaiši un piespiežot viņu 1936. gada decembrī atteikties no "vienotība pirms pretestības" politikas (komunistu sakāve pirms kara ar Japānu), un piekrist jaunai aliansei ar komunistiem. 1937. gada jūlijā Japāna sāk Otro Ķīnas-Japānas karu. Tas izbeidz pilsoņu kara pirmo fāzi, Čanam Kaiši un komunistiem izveidojot kopīgu aliansi karā pret japāņiem. Šajā karā Ķīna zaudēja no 15 līdz 20 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa jauno rūpnīcu un dzelzceļu tika sagrautas.

Uzreiz pēc Japānas uzbrukuma jūlijā, un līguma noslēgšanu ar PSRS augustā, Čans Kaiši paziņoja par politisko vienošanos ar Mao komunistiem, kas paredzēja komunistu bruņoto spēku iekļaušanu valsts bruņotajos spēkos kā 8. armiju. Šo armiju joprojām komandēja komunisti un tā minimāli pakļāvās centrālajai armijas vadībai. Mao prognozēja, ka nacionālisti karā pret Japānu sašķelsies un kapitulēs, tāpēc 8. armijai jāizvairās no lielām kaujām ar japāņiem un jāveic partizānu uzbrukumi, lai saglabātu savu spēku un spētu izmantot situāciju pēc nacionālistu sabrukuma.

Abu pušu vienošanās paredzēja, ka komunisti:

• apņemas ievērot Suņa Džunšaņa "Trīs principus".
• izbeigs bruņotu cīņu pret valdību, padomju veidošanu un zemes konfiskāciju.
• likvidēs savu padomju valdību.
• vairs neizmantos nosaukumu "Sarkanā armija", un nodos savu karaspēku centrālās valdības padotībā.
• centrālā valdība atļāva komunistiem darboties savās teritorijās, izdot laikrakstu un nosūtīt politiskos pārstāvjus sadarbībai. Atbrīvoja virkni politieslodzīto un atslābināja politisko teroru. Valdība komunistu armijai piešķīra regulāru finansējumu.

Komunistu stāvoklis

Komunisti, balstoties marksismā un Krievijas piemērā, bija pārliecināti, ka Japānas imperiālisti centīsies Ķīnu pārvērst kolonijā, un ka šis karš novedīs pie buržuāzijas varas sabrukuma un komunistu uzvaras. No 1935. gada komunisti aicināja nacionālistus veidot koalīciju pret japāņiem. Tā viņus no dumpiniekiem pārvērstu par valdības partneriem un patriotiem.

Astoņus gadus ilgais karš deva iespēju Mao Dzedunam nostiprināt savu kontroli partijā, iznīcināt ienaidniekus un aizsākt savu personības kultu. Partija, no ideoloģiskiem radikāļiem, kas pie pirmās iespējas veica zemes izdalīšanu zemniekiem, un zemes īpašnieku nogalināšanu, kļuva mērenāka. Mao sāka atbrīvot partiju no Maskavas ideoloģiskās kontroles. 1938. gada vasarā Maskava apstiprināja Mao vadošo pozīciju partijā. 1941. gada oktobra partijas konferencē viņš uzvar frakciju cīņā un 1943. gadā kļūst par Komunistiskās partijas Politbiroja priekšsēdētāju. Komunistu kontrolētajos rajonos Mao īstenoja mērenas reformas, sadarbojoties ar zemes īpašniekiem. Partijas biedru skaits pieauga no 800 tūkstošiem 1940. gadā līdz 1,2 miljoniem 1945. gadā. Komunisti koncentrējās uz vienkāršiem saukļiem, pozicionējot sevi kā galvenos cīnītājus pret japāņiem, lai arī viņi bez lieliem panākumiem bija veikuši tikai vienu ofensīvu 1940. gadā. Uzbrukumā piedalījās virs 400 000 kareivju, taču tas nesasniedza plānoto mērķi, un Mao to uzskatīja par nevajadzīgu. Komunisti turpmākajos gados uzbrukumus vairs nesāka, un atsita vairākus japāņu uzbrukumus.

Nacionālistu sakāves japāņu 1944. gada ofensīvas rezultātā deva iespēju Mao sākt veidot attiecības ar ASV, komunistiem pozicionējoties kā spēcīgam partnerim karā pret japāņiem. Jūlija beigās komunistu varas apgabalā ieradās pirmā ASV misija (Dixie mission) kas sāka sarunas ar komunistu vadoņiem, kuri lūdza lielas ieroču piegādes, un aicināja ASV karaspēkam izsēsties Ķīnā. Turpmākajos mēnešos sarunas bez rezultātiem koncentrējās uz militāras sadarbības iespējām, kā arī komunistu un nacionālistu koalīcijas izredzēm. 1945. gada sākumā sarunas apsīka, Mao atkal nosveroties PSRS pusē, kuras uzvara Eiropas karā tai ļāva vairāk spēkus veltīt Āzijai. 1945. gada 2. aprīlī ASV pārstāvis paziņoja, ka amerikāņi turpmāk sarunāsies tikai ar Čana Kaiši valdību. 5. aprīlī PSRS lauza 1941. gada 13. aprīlī noslēgto Neitralitātes līgumu ar Japānu, dodot skaidru signālu Mao, ka tā atbrīvos Mandžūriju, un varbūt, arī citas okupētās Ķīnas teritorijas.

Nacionālistu novājināšanās

Kamēr komunisti piedāvāja cīnīties par labāku nākotni, Gomiņdans zaudēja savu ideoloģisko dedzīgumu, un aizvien vairāk korumpējās. Iekšējie konflikti un 1937. gadā piedzīvotie lielie zaudējumi japāņiem noveda pie partijas šķelšanās. Daļa nacionālistu veterānu sadarbojās ar japāņu okupantiem, 1940. gada martā izveidojot tiem paklausīgu vasaļrežīmu Naņdzjinā. Čana Kaiši vadītā armija un valdība atkāpās dziļi iekšzemē, no kurienes pēc 1938. gada uzturēja minimālu cīņu pret japāņiem. Lai arī militārajai pasivitātei bija objektīvi iemesli — industriālās bāzes zaudējums, ārējās palīdzība trūkums, un pārliecība, ka Japānā karu neizbēgami zaudēs, tā neuzlaboja nacionālistu tēlu valsts iedzīvotāju vidū.

Pēc lielās komunistu ofensīvas beigām 1940. gada beigās un 1941. gada sākumā notika jaunas sadursmes starp nacionālistu un komunistu armijām, izbeidzot kopīgo aliansi. Čan Kaiši centās militāri izmantot komunistu pavājināšanos, kamēr Mao domāja, ka viņš ir gatavs padoties japāņiem un vēlējās veikt masīvu uzbrukumu nacionālistu spēkiem. Neskatoties uz nacionālistu uzbrukumiem komunistiem, PSRS turpināja ieroču piegādes arī Čan Kaiši un mudināja Mao ievērot mērenu kursu. Nacionālistu uzbrukumi komunistiem izraisīja plašu kritiku Ķīnā pret Čanu Kaiši, par to, ka viņš vairāk spēkus velta patriotu nevis japāņu iznīcināšanai. Pēc PSRS un Japānas Neitralitātes līguma noslēgšanas 1941. gada aprīlī komunistu spēki minimāli iesaistījās cīņās pret japāņiem.

Lai arī Čana Kaiši valdībai no 1942. gada finansiāli palīdzēja ASV, zemes ceļu trūkuma dēļ tā varēja sniegt tikai ierobežotu militāro palīdzību no Britu Indijas ar lidmašīnām. Nacionālistu kontrolētajos rajonos valdīja inflācija. 1944. gada 18. aprīlī Japāna sāka "Ičigo", savu pēdējo lielo ofensīvu Ķīnā, kas veiksmīgi turpinās līdz rudenim, paplašinot japāņu okupācijas zonu dienvidos un sagraujot nacionālistu armijas.

1944. gada 7. novembrī Rūzvelta īpašais pārstāvis ieradās pie Mao, un 10. novembrī Mao parakstīja 5 punktu pagaidu vienošanos ar nacionālo valdību un Gomiņdan, kurā, gadījumā, ja nacionālisti atļaus legālu komunistiskās partijas darbību, piekrita sadarboties ar nacionālistiem karā pret japāņiem, veidot koalīcijas valdību un vienotu nacionālās armijas pavēlniecību. Čans Kaiši atbildēja ar 3 punktu plānu, kurā, apmaiņā pret komunistu atzīšanu un dalību koalīcijas valdībā, aicināja viņus atzīt Suņa Džunšaņa “Trīs Principus” un nodot visu savu armiju nacionālistu pakļautībā. Lai arī ASV mēģināja sarunas turpināt, abas pretējās puses nebija gatavas piekāpties.

PSRS politika

Pēc Ilgā marša, kad komunistu galvenā bāze izveidojās netālu no PSRS kontrolētās Mongolijas Tautas Republikas, 1935. gadā radās cerības par akūti nepieciešamo padomju ieroču saņemšanu. Kamēr Mao uzskatīja, ka revolucionārajā kustībā galvenais ir Ķīnas komunistu karš pret Čan Kaiši un Japānu, PSRS ideoloģija par galveno uzskatīja sociālisma dzimtenes aizsardzību, neiesaistoties ārējos konfliktos. Atklāts militārs atbalsts komunistiem varētu izraisīt PSRS—Japānas karu, tāpēc PSRS komunistiem piegādāja tikai propagandas materiālus un medicīnu, bet ieročus sūtīja Čan Kaiši valdībai, norādot, ka nacionālistiem tie jāizmanto karā pret Japānu nevis pilsoņu karā. No 1937. līdz 1941. gadam komunisti nesaņēma ieroču palīdzību. 1943. gadā ar nacionālistu starpniecību PSRS komunistiem piegādāja 6 zenītlielgabalus un 120 ložmetējus.

1937. gada 21. augustā PSRS un Ķīna Maskavā parakstīja neuzbrukšanas līgumu. PSRS arī piešķīra 250 miljonu USD kredītu padomju ieroču iegādei. Ķīnai piegādāja vairāk nekā 1000 lielgabalu, 900 lidmašīnu, 82 tankus, 2 miljonus artilērijas lādiņu, 32 000 aviācijas bumbu, 10 000 ložmetēju un 50 000 šauteņu. Karā pret Japānu Ķīnai palīdzēja vairāk nekā 1500 padomju militārie instruktori un 2000 kara piloti.

1941. gada 13. aprīlī PSRS parakstīja piecus gadus ilgu Neitralitātes līgumu ar Japānu. Abas puses apņēmās respektēt savas vasaļvalstis Ķīnā - Mongoliju un Mandžukuo, tā izrisot Čana Kaiši valdības protestus. Sākoties Vācijas—PSRS karam, 1941. gada oktobrī Padomju Savienība paziņoja, ka vairs nevar sniegt turpmāku militāro palīdzību Ķīnai. Kara kritiskākajā posmā, no 1941. gada vasaras līdz 1943. gada sākumam Staļins piecas reizes aicināja Mao pārvietot savus spēkus uz tiešu Mongolijas pierobežu, kur tie varētu veikt aizsardzību pret iespējamo Japānas uzbrukumu PSRS un veikt uzbrukumus japāņu spēkiem. Mao šos aicinājumus vai nu ignorēja, vai aizbildinājās ar ieroču trūkumu. Kominternes likvidēšana 1943. gada pavasarī deva Mao vēl lielāku ideoloģisko neatkarību no Maskavas. 1943. gada jūlijā PSRS atkal izdarīja spiedienu uz Čan Kaiši, lai viņš izbeigtu plānotu uzbrukumu komunistiem.

1942. gadā PSRS un komunisti sadarbojās sazvērestībā, lai gāztu PSRS ekonomiskā un militārā atkarībā nonākušās Siņdzjanas provinces gubernatoru, kurš vēlējās atbrīvoties no padomju ietekmes un atgriezties Čana Kaiši pakļautībā. Sazvērestība izgāzās, un gubernators ar nāvi sodīja virkni komunistu, tai skaitā Mao brāli. 1942. gada oktobrī pēdējās padomju armijas vienības bija spiestas pamest Siņdzjanu, tā likvidējot svarīgo koridoru, pa kuru PSRS uzturēja kontaktus ar Ķīnas komunistiem.

Staļins šajā laikā neizrādīja nekādu labvēlību komunistiem, atzīstot vienīgi nacionālistu valdību. 1945. gada 2. jūlijā Maskavā sākās Staļina un Čana Kaiši ārlietu ministra sarunas. Problēmas radīja PSRS kontrolētās Mongolijas Tautas Republikas neatkarība no Ķīnas. Ar 1924. gada 31. maija līgumu PSRS respektēja "status quo", ko ķīnieši traktēja kā savas varas atzīšanu, bet Staļins, kā neatkarīgas Mongolijas atzīšanu. Ķīnieši bija gatavi piešķirt Mongolijai plašu autonomiju, un norādīja, ja viņi atzīs mongoļu neatkarību, Lielbritānija varētu pieprasīt arī Tibetas neatkarību. Taču Ķīnai nācās piekāpties Mongolijas neatkarības jautājumā. Staļins arī panāca Jaltas konferences lēmumu atzīšanu, kas PSRS kontrolē nodeva jau cara laikā iegūto Portartūru, Mandžūrijas dzelzceļus, un Sahalīnas dienvidu daļu. PSRS atzina Ķīnas kontroli pār musulmaņu apdzīvoto Siņdzjanu un apņēmās izvest savu karaspēku trīs mēnešus pēc kara beigām. Japānas atmobombardēšana veicināja ieilgušo sarunu noslēgšanu un Draudzības un alianses līguma parakstīšanu 14. augustā.

Pēckara situācija

Komunistu bāzes rajons

Čans Kaiši, kura spēki kaujās pret japāņiem 1937. gadā bija cietuši smagus zaudējumus, turpmāk izvairījās no lielām kaujām. Nacionālistu militārās iespējas ierobežoja tas, ka Japāna bija ieņēmusi visas Ķīnas piekrastes ostas pilsētas, un līdz ar Birmas iekarošanu, slēgusi vienīgo zemes ceļu, pa kuru ASV un Lielbritānija varēja piegādāt palīdzību. Turpmākās piegādes veica aviācija pāri Himalaju kalniem. Nacionālisti no savas pagaidu galvaspilsētas Čuncjinas kontrolēja vienīgi Sičuaņas, Juņnaņas, Guidžou un Guansji provinces. Lai arī pilsētu smagi bombardēja japāņi, šeit atradās ārvalstu vēstniecības un evakuētās valdības iestādes. Amerikāņi nebija apmierināti ar Čana Kaiši pasivitāti, un 1943. gadā prezidents Rūzvelts ierosināja iespēju viņu likvidēt, lai amatā ieceltu kādu aktīvāku ģenerāli.

Pēc Ilgā marša komunisti bāzējās Šaaņsji provincē, kur par savu galvaspilsētu izvēlējās Jaņanu. Slēpjoties no japāņu uzlidojumiem, komunistu vadošās iestādes izvietojās kalnu alās. Japānas iebrukums tos bija paglābis no pilnīgas iznīcināšanas, un kara gados tie bija nostiprinājuši savus spēkus. Ar japāņiem viņi bija noslēguši neformālu pamieru.

Čans Kaiši cerēja, ka Japānas sakaušanai ASV Ķīnā izsēdinās lielus spēkus, kas palīdzēs sakaut ne tikai japāņus, bet arī ziemeļos bāzētos komunistus. Veiksmīgais 1944. gada uzbrukums dziļi Ķīnas iekšienē bija Japānas iespēju maksimums. 1945. gada vasarā japāņi sāka saīsināt fronti, pametot nomaļus lauku reģionus un nostiprinot piekrastes pilsētas. ASV panāca Japānas kapitulāciju ar atombumbu nomešanu, un Mandžūrijas Mandžukuo ātrā triecienā okupēja PSRS. Kapitulējošie japāņi nešķiroja kam padoties - nacionālistiem vai komunistiem, tādējādi dodot iespēju komunistiem nostiprināties ziemeļu un piekrastes provincēs, kamēr nacionālisti joprojām atradās dienvidos.

Dienvidos bāzētā nacionālistu armija bija lielāka, labāk apmācīta un modernāk apbruņota par komunistiem, taču to mocīja pārtikas trūkums un virsnieku korupcija. Komunisti bija ilgu gadus pavadījuši nomaļos lauku reģionos, un gandrīz bez nekādas ietekmes pilsētās, taču viņu armija 1945. gada sākumā bija pieaugusi līdz 910 000 kareivjiem un 2,2 miljoniem bruņotu aktīvistu. Komunistu kontrolētajos rajonos dzīvoja 95,5 miljoni cilvēku.

Īsi pirms Japānas kapitulācijas, Mao pavēlēja komunistiem nostiprināties centrālajos reģionos, lai ar partizānu cīņu traucētu nacionālistiem no dienvidiem atgūt kontroli, un pasargātu savu galveno bāzi valsts ziemeļos, kur izvietojās galvenā komunistu armija. Taču Japānas ātrā kapitulācija pārsteidza Mao. Vasaras sākumā notika Komunistiskās partijas kongress, kas apstiprināja Mao vadošo pozīciju, un par viņa vietniekiem ievēlēja Lju Šaoči, Džou Eņlaju un Žu De. Lai arī PSRS 1945. gada vasarā bija noslēgusi draudzības līgumu ar Ķīnu, Staļins atļāva komunistu bruņotajām vienībām ieiet PSRS okupētajā Mandžūrijā, vienlaikus pieprasot, lai Mao sāk sarunas ar Čanu Kaiši. Izceļoties bruņotām sadursmēm Mandžūrijā, Staļins oktobrī piekrita piešķirt komunistiem daļu japāņiem atņemto ieroču. PSRS karaspēkam 1946. gada pavasarī aizejot no Mandžūrijas (kuras rūpniecību padomju spēki kārtīgi izlaupīja), komunistu rokās palika lieli ieroču krājumi.

Nacionālistu varas atjaunošana

Japānas kapitulācija nacionālistiem deva lielisku iespēju atgūt kontroli pār Ķīnas centrālajiem un ziemeļu rajoniem, kur dzīvoja iedzīvotāju lielākā daļa, taču tiem trūka kadru un infrastruktūras, lai ātri nostiprinātu savu varu. 11. augustā Žu De pavēl komunistu karaspēkam doties uzbrukumā, paplašināt savu kontroles teritoriju, un pieņemt japāņu kapitulāciju. Tajā pašā dienā Čans Kaiši komunistu spēkiem pavēl palikt esošajās pozīcijās un neiesaistīties kontaktos ar japāņiem. 14. augustā Japāna oficiāli paraksta kapitulāciju, un Ķīna ar PSRS Maskavā noslēdz Draudzības un alianses līgumu. 15. augustā ASV okupācijas spēku komandieris Duglass Makarturs japāņiem pavēl padoties tikai nacionālistu spēkiem.

23. augustā nacionālisti noslēdza vienošanos ar japāņu armiju un tiem padotajiem vasaļu režīmiem, paredzot, ka japāņi uzturēs kārtību okupētajos rajonos, un cīnīsies pret komunistiem. Nākamajos mēnešos japāņi apkaroja komunistus vairākās provincēs. Šī vienošanās ar ienaidnieku iedragāja nacionālistu reputāciju. To izmantoja komunistu propaganda, kritizējot nesodītu kolaboracionistu varas turpināšanos. Japāņi joprojām cenzēja Nankinas un Šanhajas laikrakstus, iestādēs turpināja strādāt viņu līdzskrējēji. Lai arī septembra beigās valdība beidzot pieņēma noteikumus, nedaudz ierobežojot japāņu kolaboracionistu tiesības, un sākot arestus, nenotika sistemātiska tīrīšana. 28. augustā valdība pasludināja par nelikumīgām japāņu piešķirtās īpašumtiesības, iesākot plašu īpašumu, banku, rūpnīcu un noliktavu pārņemšanas kampaņu, ko parasti īstenoja armija, taču tā arī deva labu iespēju īpašumu izlaupīšanai un melnajam tirgum. Nacionālistu valdība nespēja atjaunot rūpnīcu darbību, apmierināt strādājošo prasības, novērst inflāciju. 1945. gada rudenī un ziemā nacionālisti no japāņiem atbrīvotajos rajonos bieži uzvedās kā iekarotāji un laupītāji, ātri izraisot pilsētnieku neapmierinātību ar nekompetento un korumpēto administrāciju. Lai arī zināms haoss un problēmas kara izpostītajā valstī bija sagaidāmas, nacionālistu valdība ar savu uzvedību nespēja panākt iedzīvotāju atbalstu.

ASV politika

Ar ASV aviācijas un flotes palīdzību apmēram 500 000 nacionālistu kareivjus 1945. gada oktobrī nogādāja uz Ķīnas centru un ziemeļiem, kur tie pārņēma varu. Lai arī ASV uzskatīja, ka tā palīdz un atbalsts likumīgo Ķīnas valdību, komunisti sāka kritizēt amerikāņus par vienas puses atbalstu. 1945. gada beigās ap 113 000 ASV kareivju Ķīnā palīdzēja nacionālistiem ar transportu, novēroja pamiera ievērošanu, un kontrolēja japāņu evakuāciju uz Japānu. Ap 50 000 jūras kājnieku pieņēma japāņu kapitulāciju, un kontrolēja Pekinu, Tjaņdziņu un Cjindao, kuru iedzīvotāji un laikraksti regulāri sūdzējās par iereibušu kareivju uzvedību un noziegumiem. 1946. gada Ziemassvētku vakarā Pekinas policija par ķīniešu studentes izvarošanu aizturēja divus ASV jūras kājniekus. Meitene nāca no labas ģimenes, un 30. decembrī sākās pret amerikāņiem vērsti studentu protesti, pieprasot vainīgo tiesāšanu, un tūlītēju ASV karaspēka izvešanu no Ķīnas.

ASV piegādātie ieroči pietika 39 nacionālistu divīzijām. Civilajiem mērķiem sniegtās palīdzības apjoms pārsniedza 500 miljonus USD. 1946. gada augustā ASV un Ķīna noslēdza līgumu par 900 miljonus USD vērtu ieroču (kuģu, transportlīdzekļu, lidmašīnu detaļu un komunikācijas inventāra) pārdošanu par ievērojami pazeminātām cenām. 1946. gada 4. novembrī Ķīna un ASV noslēdza Draudzības, Tirdzniecības un Navigācijas līgumu. Lai arī Čans Kaiši cerēja, ka ASV pievērsīsies Ķīnas atjaunošanai, 1946. gada beigās Ķīnā bija vairs tikai 12 000 ASV militārpersonu, un daudz lielāku uzmanību tā pievērsa okupētās Japānas atjaunošanai.

Konflikta atsākšanās

Nacionālistu un komunistu 1944. gadā iesāktās sarunas pārtrūka 1945. gada februārī. 16. augustā Mao noraidīja Čan Kaiši pavēli nepieņemt japāņu karaspēka kapitulāciju, taču ASV un PSRS spiediena rezultātā 28. augustā Mao lidoja pie Čana Kaiši un sāka sarunas. 19. septembrī komunisti pasludināja stratēģiju "Maršs uz ziemeļiem, aizsardzība dienvidos", koncentrējoties uz savas varas izplešanu ziemeļos. Sākas sadursmes ar nacionālistu karaspēku. Oktobrī ASV sāka nacionālistu karaspēka transportu no dienvidiem uz ziemeļiem, kā arī pieņēma japāņu kapitulāciju lielajās pilsētās. 10. oktobrī Mao un Čans Kaiši noslēdza politisku vienošanos, taču bruņotas sadursmes par japāņu atstāto reģionu kontroli starp abām pusēm neapstājās. Oktobrī Staļins piekrita apbruņot komunistus ar Mandžūrijā sagrābtajiem japāņu ieročiem. Nespējot panākt savu spēku kontroli pār Mandžūriju, 10. novembrī Čans Kaiši lūdz PSRS atlikt karaspēka izvešanu no Mandžūrijas, ko bija paredzēts sākt 15. novembrī. 16. novembrī nacionālistu karaspēks pārrāva komunistu aizsardzību pie Lielā Ķīna mūra, un iegāja Mandžūrijā. Decembrī ASV prezidents Trumens sāka piegādāt ieročus nacionālistiem, un uz Ķīnu nosūtīja ģenerāli Džordžu Māršalu, lai noslēgtu pamieru un panāktu vienošanos par koalīcijas valdību. Kamēr Čans Kaiši cerēja, ka komunistu atbruņošanās pēc veiksmīgām sarunām palīdzēs viņam nostiprināt savu varu. Mao baidījās, ka atbruņošanās varētu novest pie jauna komunistu slaktiņa. Māršala vadītajās sarunās 1946. gada 10. janvārī abas puses noslēdza pamieru. Radās iespēja jaunas koalīcijas valdības izveidošanai. Šajā brīdī Mao komunisti atradās vājā pozīcijā - PSRS viņus atbalstīja tikai tik tālu, lai izmantotu kā ietekmes sviru sarunās ar starptautiski atzīto Čana Kaiši valdību. Pirmajos pēckara mēnešos nacionālisti bija spējuši savā varā pārņemt lielāko daļu japāņu okupēto teritoriju.

Industriāli attīstītā Mandžūrija kļuva par pilsoņu kara atsākšanās iemeslu. Nacionālistiem tās kontrole dotu izšķirošu pārsvaru pār komunistiem, kuriem Mandžūrijas kontrole nozīmēja nesagraujamas varas bāzes izveidošanu. Pirms japāņu iebrukuma 1931. gadā tā bija nomaļa, mazapdzīvota province, kas bija autonoma no centrālās valdības. Japāņi šeit izveidoja un attīstīja Mandžukuo. Komunistiem Mandžūrijas kontrole deva iespēju tiešam kontaktam ar PSRS (kuras kontrolē bija Mongolija). 1945. gada augustā-septembrī ar padomju armijas piekrišanu šeit ienāca Ķīnas komunistu spēki, kas nostiprinājās pilsētās, un gar dzelzceļa līnijām. Ar ASV palīdzību uz šejieni nogādātie nacionālistu spēki novembrī padzina komunistus no provinces dienvidiem. PSRS, pildot saistības pret Čana Kaiši valdību, padzina komunistus no citām pilsētām - Šeņjanas, Čančuņas un Harbinas. Decembra beigās Mao pavēlēja saviem spēkiem izbeigt turpmākus mēģinājumus kontrolēt pilsētas, un koncentrēties uz atbalsta reģionu veidošanu laukos.

Mandžūrijā nepopulāro nacionālistu mēģinājums pārņemt šo milzīgo provinci izrādījās kļūdains, novājinot to spēkus valsts centrā. Gan Mandžūriju, gan Taivānu daudzi nacionālisti uzskatīja par iekarotām teritorijām, kuru iedzīvotāji ir japāņu atbalstītāji. No Japānas pārņemtajā Taivānā 1948. gada 28. februārī sākās vietējo iedzīvotāju sacelšanās pret nacionālistiem, kurus tie uzskatīja par jaunu okupācijas spēku. Sacelšanos apspieda, nogalinot 20-30 000 taivāniešu. Čans Kaiši bija apņēmības pilns nodibināt centrālās varas kontroli arī pār Tibetu un Siņdzjanu, ko izdevās īstenot tikai komunistiem.

Māršala panākto trauslo stabilitāti sagrāva PSRS karaspēka izvešana no Mandžūrijas 1946. gada martā un aprīlī, par kuras kontroli uzreiz sākās bruņota cīņa. Mēģinot izdarīt spiedienu uz Ķīnu, lai gūtu labākus nosacījumus iestrēgušajās ekonomiskās sadarbības sarunās, Staļins atkal atļāva Mao komunistiem sagrābt padomju armijas atstātās pilsētas. Papildus iemeslu deva pieaugošā ASV ietekme Ķīnā, un risks, ka visa Ķīna nostāsies ASV pusē jaunajā Aukstajā karā. Kā pretspēku, Staļins ļāva komunistiem palielināt ietekmi valstī, un turpmākajos gados vairākkārt izvirzīja ideju, ka Ķīnu varētu sadalīt komunistu kontrolētos ziemeļos un nacionālistu kontrolētos dienvidos. Lai arī Māršala vadītās sarunas turpinājās, Mao 1946. gada aprīlī komunistu komandierim Liņ Bjao teica: "Visu izšķir uzvara vai sakāve kaujas laukā, neliec cerības uz sarunām."

Kara gaita

Čans Kaiši pieļāva vairākas liktenīgas kļūdas. No japāņiem atbrīvotājos valsts reģionos viņam neizdevās atjaunot labas attiecības ar vietējo politisko un ekonomisko eliti, kas bija sadarbojusies ar japāņiem. Valdība nebija ieguvusi leģitimitāti iedzīvotāju vidū. Lai arī komunisti savos rajonos uzvedās izaicinoši, 1946. gada vasarā tieši nacionālisti pieņēma lēmumu par plaša pilsoņu kara uzsākšanu. Pēc tam, kad nacionālisti bija guvuši vairākas uzvaras, viņš neizmantoja iespēju ievērot pauzi un nostabilizēt savus spēkus, kas drīz noveda pie smagām sakāvēm. Čans Kaiši arī neizmantoja Staļina neizlēmību, kurš šajā laikā joprojām būtu piekritis atbalstīt nacionālistus. Tā vietā nacionālisti aizvien atklātāk ieņēma ASV pozīciju Aukstajā karā.

Māršala misijas ietvaros 1946. gada janvārī notika politiskas sarunas starp komunistiem, nacionālistiem un mazākām partijām, kurās panāca vienošanos par gandrīz visiem jautājumiem, taču februāri paziņotā komunistu armijas integrācija nacionālistu armijā netika sākta. 10. janvārī parakstītais pamiers sākās 13. janvārī.

1946. gada marta sākumā Staļins beidzot pavēlēja sākt karaspēka izvešanu no Mandžūrijas, ko 1945. gada beigās atlika pēc Čana Kaiši lūguma, lai dotu laiku šeit ievest vairāk nacionālistu karaspēka. Tā vietā, lai varu visur nodotu nacionālistiem, PSRS to daudzviet atstāja komunistiem, tā pastiprinot reģiona sašķeltību. Atbilstoši PSRS-Ķīnas līgumam, lielās pilsētas gar Mandžūrijas dzelzceļiem padomju karaspēks nodeva nacionālistu valdības spēkiem. Mazākās pilsētās un laukos, kur centrālās valdības pārstāvji nebija ieradušies, vara palika komunistu rokās. 7. martā padomju karaspēks pameta Šeņjanu un 22. martā paziņoja, ka pilnībā aizies līdz aprīļa beigām (saglabājot bāzi Portartūrā) un evakuāciju pabeidza 3. maijā, par to 16. maijā oficiāli informējot Ķīnas valdību. Vienlaikus, arī ASV izveda savu karaspēku no Ķīnas, kurā aprīļa beigās bija palikuši ap 30 000 amerikāņu militārpersonu. Ar ASV palīdzību Čans Kaiši uz Mandžūriju turpināja nosūtīt papildspēkus.

31. martā nacionālistu karaspēks, lai sasniegtu Mandžūrijas galvaspilsētu Čančuņu, uzbruka komunistu vienībām Sipinas pilsētā, kas bija stratēģiski svarīgs transporta mezgls Dzjiliņas provincē. Mao reaģēja, pavēlot aizstāvēt Sipinu, un okupēt Čančuņu un Harbinu, tiklīdz tās būs atstājis padomju karaspēks. 18. aprīlī komunisti ieņem Čančuņu (ko mēnesi vēlāk ieņem nacionālisti) un 28. aprīlī Harbinu. Aprīļa vidū komunisti, kuru spēkus šeit komandēja Liņ Bjao, nesastopot gandrīz nekādu pretestību, kontrolēja Mandžūrijas lielāko daļu, nedaudzajiem nacionālistu virsniekiem no pilsētām atkāpjoties kopā ar padomju karaspēku. Lai apmierinātu ierindas komunistu un zemnieku cerības, 4. maijā komunisti sāka īstenot daudz radikālāku zemes reformu. Zemes reformu pavadīja masu sapulces, kurās nabadzīgie zemnieki kritizēja zemes īpašniekus, kas tagad zaudēja savu stāvokli sabiedrībā, un bieži tika nogalināti. Zemnieku iesaistīšanās revolucionārajās slepkavībās tos piesaistīja jaunajai komunistu sistēmai. Agrārajā Ķīnā tieši zemnieki bija komunistu atbalsta bāze, izraisot neizpratni Staļinā, kas par revolucionāro šķiru uzskatīja pilsētu proletariātu, un nepārtraukti kritizēja Mao par nevēlēšanos ieņemt lielās pilsētas.

Japāņiem konfiscēto īpašumu pārņemšana notika haotiski. Lai arī padomju karaspēks atkāpjoties bija aizvedis daudzu rūpnīcu iekārtas, tās vēl spēja darboties, taču tās bieži izlaupīja un izpārdeva metāllūžņos. Konkurējošas armijas vienības sagrāba noliktavas un stratēģiskās rezerves.

5. maijā Čana Kaiši valdība beidzot atgriežās galvaspilsētā Nankinā no pagaidu galvaspilsētas Čuncjinas, kur bija pavadīts Japānas iebrukuma laiks. Ar ASV transporta palīdzību, nacionālisti uz Mandžūriju pārmeta divas armijas, 19. maijā ieņēma Sipinu un vairākas svarīgas piekrastes pilsētas. Komunisti atkāpās no Čančuņas un Dzjiliņas provinces. 24. maijā Džou Eņlajs, kurš Nankinā vadīja sarunas ar Māršalu, ierosināja noslēgt pamieru, kas komunistu kontrolē atstātu Mandžūrijas ziemeļu Heilundzjanas provinci un Harbinu. 29. maijā Māršals informēja Čanu Kaiši, ka nacionālistu uzbrukums apdraud tālāku sarunu iespēju. Čans Kaiši šajā laikā domāja, ka pēc militārajām sakāvēm komunisti būs gatavi atsākt politiskās sarunas. 3. jūnijā viņš no Mandžūrijas frontes atgriežas Nankinā. Māršala spiediena rezultātā 7. jūnijā Mandžūrijā sākas 15 dienu pamiers, ko 21. jūnijā pagarina līdz 30. jūnijam. Čans Kaiši, kurš atrodas savas varas augstākajā punktā, uzstāj uz tiesībām iecelt ierēdņus komunistu kontrolētajos rajonos, kā arī paziņo par Nacionālās Konstitucionālās sapulces sasaukšanu novembrī.

12. jūlijā atklāti sākas pilsoņu karš, kad Čans Kaiši pavēlēj sākt vispārēju uzbrukumu komunistiem Mandžurijā, Šaņdunas un Dzjansu provincēs. Oktobrī viņš izsludināja obligāto iesaukumu armijā. Līdz 1947. gada vasarai nacionālistiem izdevās ieņemt galvenās Mandžūrijas pilsētas un pārņemt savā kontrolē galvenos ceļus un dzelzceļus, kā arī sagraut galveno komunistu bāzi ziemeļos. Komunisti izvairījās no lielām cīņām, atkāpjoties uz laukiem. 30. augustā ASV Ķīnas rīcībā nodeva pārpalikušos karamateriālus 900 miljonu USD vērtībā, kam sekoja daļējs ieroču embargo, lai palīdzētu Māršalam pamiera sarunās. Novembrī Ķīna un ASV parakstīja Draudzības, Tirdzniecības un Navigācijas līgumu. Decembrī Čans Kaiši Māršalam paziņoja, ka galīgai komunistu sakāvei būs nepieciešami 3-8 mēneši. Māršals joprojām uzskatīja, ka konflikts jārisina sarunu ceļā, ātrāk demokratizējot politisko sistēmu. 18. decembrī prezidents Trumens paziņoja, ka joprojām cer uz demokrātisku un mierīgu Ķīnu, un ka ASV tieši neiesaistīsies komunistu un nacionālistu konfliktā.

Gada beigās komunisti bija zaudējuši 174 000 km² teritorijas ziemeļos un Mandžūrijā. Īpaši smagi zaudējumi bija Šaņdunā, no kuras komunistu vienības bija pārmestas uz Mandžūriju. Taču nacionālistu armijās valdīja zema morāle, kareivjiem nesaprotot pilsoņu kara iemeslus. Traucēja arī no dienvidiem nākušo kareivju nepiemērotība skarbajai Mandžūrijas ziemai.

25. decembrī komunistu un Demokrātiskās līgas boikotētā Nacionālā Konstitucionālā sapulce pieņēma jaunu konstitūciju, kurai pilnā spēkā bija jāstājas pēc gada, tā izbeidzot Nankinas desmitgadē iesākto Gomiņdana varas monopolu.

Māršala misija

Pēc ASV vēstnieka Ķīnā atkāpšanās no amata 1945. gada 27. novembrī, prezidents Trumens iecēla ģenerāli Džordžu Māršalu par savu īpašo pārstāvi Ķīnā. 20. decembrī Māršals ieradās Ķīnā, kur gandrīz gadu veica sarunas ar konfliktā iesaistītajām pusēm. 21. decembrī Nankinā notika viņa pirmā tikšanās ar Čanu Kaiši. 23. decembrī pirmā tikšanās ar komunistu delegācijas vadītāju Džou Eņlaju. Māršals atradās sarežģītā situācijā, kurā tam bija jābūt par vidutāju starp nacionālistu valdību un komunistiem, vienlaikus kontrolējot palīdzības sniegšanu Čana Kaiši valdībai un armijai.

1946. gada 7. janvārī notika pirmās trīs pušu komitejas - ASV, komunistu un nacionālistu sarunas. 10. janvārī komiteja pasludināja pamieru, kam bija jāsākas 13. janvārī. Pamiera noteikumi atlāva nacionālistiem turpināt armijas pārvietošanu uz Mandžūriju. Pēc pamiera noslēgšanas sākas komunistu, nacionālistu un citu partiju sarunas par Ķīnas nākotni, kas 31. decembrī pieņēma lēmumus par jaunu politisko sistēmu, armijas pārveidošanu un valsts konstitūcijas projektu. Februāra sākumā Mao paziņoja, ka ir sācies miera un demokrātijas laiks. 14. februārī sākās sarunas par abu pretējo armiju apvienošanu, un 25. februārī visas puses parakstīja vienošanos par komunistu karaspēku integrēšanu nacionālistu armijā. 4. martā Māršals tikās ar Mao.

Māršals martā un aprīlī atgriezās ASV, lai mēģinātu panākt finansiālu atbalstu Ķīnas valdībai. Tieši šajā laikā sākās bruņotās sadursmes Mandžūrijā. Nacionālistu sākotnējie panākumi pārliecināja Čanu Kaiši, ka viņa spēki var ātri sakaut komunistus, un jauni politiskie kompromisi nav nepieciešami. Maija beigās komunistu Centrālkomiteja paziņoja, ka Māršala misija ir izgāzusies, un ASV atbalsts Gomiņdana reakcionārus.

9. maijā vizītē Nankinā ieradās ASV Ģenerālštāba komandieris Dvaits Eizenhauers. Jūnijā lielākajā daļā Mandžūrijas valdīja pamiers, taču miera sarunas neatsākās. 22. jūnijā Mao pieprasīja ASV pārtraukt militāro palīdzību nacionālistiem un pamest Ķīnu. 13. jūlijā Šanhajā izvietotais ASV karaspēka štābs paziņoja, ja ir pabeigta japāņu karavīru evakuācija no Ķīnas. Pēc Māršala ierosinājuma no 1946. gada 29. jūlija līdz 1947. gada 25. maijam bija spēkā militārās palīdzības embargo Čana Kaiši valdībai.

Māršals turpina centienus panākt janvāra vienošanās īstenošanu, un mēģina augstāko varas orgānu, Valsts padomi, taču komunistu un nacionālistu prasības tagad ir tik maksimālas, ka izslēdz vienošanās panākšanu. 10. augustā Trumens nosūta ziņu Čanam Kaiši, brīdinot, ka bez politiskā progresa Amerikas atbalsts nevarēs turpināties. 15. augustā komunistu prese sāk kritizēt Māršalu par nespēju panākt mieru Ķīnā. 1. oktobrī, lai piespiestu Čanu Kaiši piekrist turpmākām sarunām, Māršals draud atkāpties. 8. oktobrī Māršals nāk klajā ar paziņojumu, ka komunisti atsakās no sarunām un jauna pamiera. 4. novembrī noslēgtais ASV-Kīnas līgums izraisa amerikāņiem vērstu protestu vilni. 15. novembrī uz pirmo sēdi sanāca nacionālistu dominētā Nacionālā asambleja, kuru ignorēja komunisti un Demokrātiskā līga. 18. novembrī Džou Eņlajs ierodas atvadu vizītē pie Māršala. 24. decembra izvarošana Pekinā iesāk jaunu pret amerikāņiem vērstu protestu vilni. 28. decembrī Māršals lūdz Trumenam izbeigt viņa misiju Ķīnā.

1947. gada 6. janvārī Trumens paziņo par Māršala misijas beigām, un 8. janvārī viņš dodas uz ASV, kur ir iecelts par Valsts sekretāru. 7. decembrī Māršals izplatīja paziņojumu kurā kritizēja nacionālistus un komunistus par nespēju vienoties. 29. janvārī ASV oficiāli izbeidza līdzdalību Ķīnas sarunās.

1947. gada 6. janvārī Trumens atsauca Māršalu atpakaļ uz ASV, un 8. janvārī viņš atstāja Ķīnu. 28. janvārī ASV paziņoja, ka izbeidz savu dalību pamiera ievērošanas komisijās un sarunās. Februārī nacionālisti beidzot lika komunistiem slēgt laikrakstus un žurnālus, kā arī viņu pārstāvjiem pamest Nankinu. 28. februārī Taivānā sākās sacelšanās, ko nacionālisti apspieda, nogalinot līdz 30 000 cilvēku.

Lai arī 1946.-1947. gada uzbrukumos Mandžūrijā un Ķīnas ziemeļos nacionālistiem bija izdevies ieņem svarīgas komunistu bāzes un pilsētas, tiem nebija izdevies aplenkt un iznīcināt komunistu armijas. Čans Kaiši izlēma ievērot pauzi Mandžūrijā, aizstāvot tur ieņemtās līnijas, un koncentrēt visu uzmanību komunistu iznīcināšanai Šaņdunas provincē.

Komunisti izmantoja savu ideoloģisko saliedētību, un patriotisko cīnītāju slavu, lai 1947. gada martā sāktu jaunu uzbrukumu Mandžūrijā. Līdz maija vidum viņi ieņem nelielas pilsētas un garnizonus, un tad sāk uzbrukt lielākām Mandžūrijas pilsētām. ASV maijā atceļ ieroču piegādes embargo nacionālistiem. 1. jūlijā izgāžas komunistu mēģinājums ieņemt Sipinu. Jūlijā valdība izsludina jaunu vispārējo mobilizāciju. Augustā sākas komunistu uzbrukums centrālajā Ķīnā. 10. oktobrī komunisti oficiāli paziņo jaunu Zemes likumu un zemes īpašnieku īpašumtiesību likvidēšanu. Novembra beigās nacionālistu kontrolētajā teritorijā notiek Nacionālās sapulces vēlēšanas.

Atlikušo gada daļu notiek kaujas Mandžūrijā un Ķīnas centrālajās provincēs, komunistiem pārņemot kontroli pār laukiem, un atspiežot nacionālistus uz pilsētām, kur tos pakāpeniski aplenca. Nacionālistiem neizdodas gūt kontroli pār Šaņduņas provinci, komunistiem ieņemot Šidzjadžuanu.

Galvenās komunistu ofensīvas

Komunistu spēki Huai-Hai kampaņā

1948. gada sākumā Liņ Bjao komandētie komunisti nacionālistu armijas atspieda uz trim aizsardzības rajoniem. Pirmā armijas korpusa sešas divīzijas ar 100 000 kareivju bāzējās Mandžūrijas galvaspilsētā Čančuņā, kur tās pakāpeniski aplenca. Sestā armijas korpusa 150 000 kareivji aizstāvēja svarīgo dzelzceļu mezglu Czjiņdžou (Jinzhou) pilsētā un dzelzceļu Pekinas virzienā. Astotais un Devītais armijas korpuss ar 300 000 kareivju bāzējās Šeņjanā.

Martā komunisti sāka uzbrukumu Mandžūrijā, ieņemot Sipinu un Dzjiliņu. Komunistu veiktais Čančuņas aplenkums ilga no 1948. gada maija līdz 19. oktobrim. Komunisti liedza bēgļiem pamest pilsētu, kurā badā mira ap 200 000 civiliedzīvotāju.

1948. gada 29. martā Nacionālā sapulce Nankinā ievēlēja Čanu Kaiši par valsts prezidentu. 2. aprīlī ASV kongress atļāva piešķirt līdz 450 miljoniem ASV dolāru nacionālistu atbalstam. 19. augustā valdība ieviesa jaunu valūtu, un ekonomikas reformu programmu, cenšoties likvidēt inflāciju un spekulācijas.

Aprīlī-jūnijā komunisti guva panākumus Ķīnas vidienē, Henaņas provincē. Septembrī viņi ieņēma Šaņdunas provinci, iesākot kara noslēdzošo posmu. No 12. septembra līdz 2. novembrim notika Ljao-Šenas kampaņa, kurā 700 000 komunistu kareivji ar 330 000 paramilitāro vienību kareivju atbalstu sakāva 550 000 lielo nacionālistu armiju, sagrābjot Liaoninas provinces galvaspilsētu Šeņjanu. Kara konferencē Šeņjanā 2. oktobrī Čans Kaiši aizstāvēja plānu par apdraudēto nacionālistu armiju izvešanu no reģiona, lai tās varētu ieņemt jaunu aizsardzības līniju. 10., 15. un 18. oktobrī viņš atkal apmeklēja Šeņjanu, taču nespēja novērst sakāvi. Ar šo uzvaru komunisti pilnībā nostiprināja savu kontroli Mandžūrijā, iznīcināja lielu daļu nacionālistu labāko spēku, un deva iespēju drīz sagrābt Pekinu un Tjaņdziņu.

11. oktobrī komunistu Centrālkomiteja pieņēma lēmumu par jaunu uzbrukumu, kas izvērsās Huai-Hai kampaņā. Tā noritēja no 1948. gada 6. novembrim līdz 1949. gada 10. janvārim, un bija viena no izšķirošajām kampaņām, kurā no abām pusēm kopā piedalījās vairāk par 1 miljonu kareivju. Nacionālistu komandieru starpā valdīja nesakaņas, un kauju laikā tiem neizdevās izveidot vienotu fronti un saskaņotas darbības. Vairākās kaujās komunistiem izdevās sašķelt, aplenkt un iznīcināt visas nacionālistu armijas ziemeļos no Jandzi upes, liekot Čanam Kaiši atkāpties no Ķīnas prezidenta amata.

1949. gada 15. janvārī pēc asiņainām cīņām komunisti ieņēma Tjaņdziņu. 19. janvārī Čana Kaiši valdība lūdza miera sarunu sākšanu. 21. janvārī Čans Kaiši paziņoja par demisiju. 22. janvārī nacionālisti paziņoja par pretestības beigšanu pie Pekinas, kuru komunisti bez cīņas ieņēma 31. janvārī, nacionālistu kareivjiem pārejot komunistu pusē. 25. martā uz šejieni pārcēlās Mao ar komunistu vadītājiem.

Šajā laikā turpinājās Staļina mēģinājumi kontrolēt Mao politiku. Staļins ieteica pasludināt komunistu vadītas koalīcijas valdības izveidošanu uzreiz pēc Šanhajas vai Nankinas ieņemšanas. Tas arī ļautu PSRS atklāti atzīt jauno valdību, un sniegt tai palīdzību. 1949. gada vasarā Mao plānoja valdību izveidot 1950. gada 1. janvārī, bet pēc padomju mudinājuma to izveidoja 30. septembrī. Jau 1948. gada aprīlī Staļins noraidīja Mao ideju par vienpartijas valsts izveidošanu, un Ķīnā arī šodien, lai arī visa vara atrodas komunistu rokās, pastāv vairākas nenozīmīgas partijas. Mao nācās piekrist Mongolijas neatkarībai, lai arī iepriekš viņš bija cerējis, ka tā varētu būt autonoma Ķīnas daļa.

Februārī nacionālistu valdība no Nankinas pārcēlās uz Guandžou, un nosūtīja sarunu delegāciju uz Pekinu. 5. martā Mao paziņoja par ofensīvu sākšanu pret lielajām pilsētām. 20. aprīlī sabruka miera sarunas. Nankinu ieņēma 23. aprīlī, 17. maijā ieņēma Uhaņu, 25. maijā bez pretestības krita Šanhaja. Jūnijā Čans Kaiši atsāka iesaistīties nacionālistu vadībā, kas bēga uz Guandžou Kīnas dienvidos. 21. septembrī Pekinā sākās konference, kas pieņēma jauno konstitūciju un apstiprināja Tautas valdību. 1. oktobrī Mao Pekinā formāli pasludināja Ķīnas Tautas Republikas izveidošanu. 15. oktobrī krita Guandžou, un nacionālistu valdība bēga uz Čuncjinu, un 25. novembrī uz Čendu Ķīnas vidienē, līdz beidzot devās uz Taivānu. Pēc Čendu krišanas 10. decembrī kaujas kontinentālajā Ķīnā beidzās.

1950. gada 14. janvārī komunisti pavēlēja visiem amerikāņu valdības un militārajiem pārstāvjiem pamest valsti. 14. februārī Maskavā parakstīja PSRS-Ķīnas draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu. 1. martā Taivanā Čans Kaiši atsāka pildīt Ķīnas prezidenta pienākumus. Aprīlī komunistu desants ieņēma lielo Hainaņas salu dienvidos. Maijā krita Žoušanas sala, līdz augustam ieņēma Vanšanas salu arhipelāgu. Plānoto uzbrukumu Taivānai izjauca Korejas kara sākšanās, kad ASV pieņēma lēmumu aizsargāt salu.

Vēlākās cīņas

Taivāna un tās kontrolētās piekrastes salas

Vairāki tūkstoši nacionālistu karavīru atkāpās uz Birmas pierobežu, no kurienes turpināja partizānu uzbrukumus līdz 1961. gadam, kad viņu bāzi iznīcināja, lielākajai karavīru daļai bēgot uz Laosu, un iesaistoties opija ražošanā.

1954. gada septembrī komunisti sāka Ķīnai tuvāko salu artilērija apšaudi, iesākot Pirmo Taivānas šauruma krīzi. 1955. gada janvārī viņi ieņēma vairākas nelielas piekrastes salas, no kurienes 14 500 vietējo iedzīvotāju un 14 000 karavīru evakuēja ASV karakuģi. Artilērijas apšaudes beidzās martā. 1958. gada augustā sākās Otrā Taivānas šauruma krīze, abām pusēm atkal apšaudot piekrastes salas. ASV flotes iesaiste nacionālistu pozīciju apgādē noveda pie krīzes beigām novembrī, komunistiem neieņemot nevienu salu.

1984. gadā starp abām pusēm sākās sarunas, un 1991. gadā nacionālistu valdība oficiāli izbeidza karastāvokli, taču nekādas politiskās vienošanās starp abām pusēm joprojām nav parakstītas.

Kartes

• 
  Nacionālistu uzbrukuma plāns, 1947
• 
  Komunistu uzbrukumi, 1948. gada septembris - novembris
• 
  Komunistu uzbrukumi, 1948. gada novembris - 1949. gada janvāris
• 
  Ķīnas dienvidu iekarošana, 1949. gada aprīlis-oktobris

Ārējās saites

• Chinese Civil War
• War between Nationalists and communists
• The Chinese Revolution of 1949
• China at War 1937-1949 Arhivēts 2018. gada 5. aprīlī, Wayback Machine vietnē.