Ļeņina mauzolejs
| Ļeņina mauzolejs Мавзолей Ленина | |
|---|---|
 Ļeņina mauzolejs pie Maskavas kremļa sienas | |
  Ļeņina mauzolejs  Ļeņina mauzolejs  Ļeņina mauzolejs | |
| Koordinātas | 55°45′13″N 37°37′11″E / 55.75361°N 37.61972°EKoordinātas: 55°45′13″N 37°37′11″E / 55.75361°N 37.61972°E |
| Atrašanās vieta |
 Sarkanais laukums, Maskava, Krievija |
| Autors | Aleksejs Ščusevs |
| Tips | Mauzolejs |
| Sākuma datums | 1924. gads |
| Pabeigšanas datums | 1930. gads |
| Veltīts |
Vladimiram Ļeņinam, Josifam Staļinam (1953—1961) |
| Oficiālais nosaukums: Maskavas kremlis un Sarkanais laukums | |
| Tips | Kultūra |
| Kritērijs | i, ii, iv, vi |
| Iekļauts | 1990 (14. sesija) |
| Aizsardzības nr. | 545 |
| Valsts |
Krievija |
| Platība | 42,1 ha |
Vladimira Ļeņina mauzolejs (krievu: Мавзоле́й Влади́мира Ильича́ Ле́нина) ir mauzolejs, kur atrodas Vladimira Ļeņina iebalzamētais līķis. Tas atrodas Sarkanajā laukumā, Maskavā. Mauzolejs ir atvērts vairākas dienas nedēļā no plkst. 10 līdz 13.
Vēsture
[rediģēt | labot pirmkodu]Ļeņina ķermeņa saglabāšanu, lai to pēc viņa nāves iebalzamētu 1923. gada novembrī, Ļeņinam vēl esot dzīvam bet bezcerīgi slimam, pirmo reizi ierosināja Josifs Staļins. Pret šo ideju iebilda gan Ļevs Trockis, gan Nikolajs Buharins, gan arī Ļeņina sieva Nadežda Krupska, tomēr uz to turpināja uzstāt tobrīd jau varu nostiprinājušais Staļins, kurš atsaucās uz darba kolektīvu vēstulēm, kurās esot prasīts, lai Ļeņins vienmēr paliktu ar tautu.[1]
1924. gada 23. janvārī, PSRS Centrālā izpildkomiteja izplatīja paziņojumu par Ļeņina ķermeņa saglabāšanu un kapenēm pie Kremļa sienas, ko pāris dienas vēlāk dokumentos jau sāka saukt par „mauzoleju”.[2] Pirmo, pagaidu mauzoleju, kas bija trīs metrus augsts, uzcēla mazāk nekā trīs diennaktīs, lai nodrošinātu atvadīšanos no mirušā Ļeņina 1924. gada 21. janvārī. Par projekta autoru izvēlējās arhitektu Alekseju Ščusevu, kurš vēlāk izstrādāja arī mauzoleja nākamās versijas. Atvadīšanās ilga līdz marta beigām, kuras laikā cauri pirmajam mauzolejam esot izgājuši miljoniem cilvēku.[1]
Līdz 1924. gada vasarai bija pieņemts galīgais lēmums par Ļeņina iebalzamēšanu un viņa ķermeņa izlikšanu vispārējai apskatei. Ščusevs bija uzsācis jauna mauzoleja projektēšanu, bet zinātnieki Aleksejs Vorobjovs un Boriss Zbarskis bija sākuši izstrādāt Ļeņina ķermeņa ilglaicīgās iebalzamēšanas tehnoloģiju. 1924. gada 1. augustā atvēra mauzeja otro versiju, kas tāpat kā pirmā bija koka, bet izmēra un formas ziņā līdzinājās pašreizējai versijai,[1] ko atvēra 1930. gadā[2] un kas bija apšūta ar melnu un pelēku labradoru un sarkanu Ukrainas granītu.[3] 1942. gadā, Otrā pasaules kara laikā, Ļeņina zārku slepus pārveda uz Tjumeņu, bet 1945. gada sākumā atveda atpakaļ uz Maskavu.[2]
No 1950. gadiem līdz 1970. gadu beigām ar padomju varu neapmierinātie sarkofāgam ar Ļeņina ķermeni vairāk nekā desmit reizes meta ar akmeņiem, āmuru, veseri un degpudelēm. 1973. gadā to mēģināja uzspridzināt, sprādzienam nogalinot vairākus mauzoleja apmeklētājus, tāpēc virs sarkofāga esošo stiklu nomainīja pret ložu necaurlaidīgu stiklu.[1]
1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongresā izskanēja ierosinājums Ļeņina līķi apbedīt un līdz pat PSRS sabrukumam to atbalstīja ievērojami politiķi un sabiedriskie darbinieki, tostarp pārkārtošanās ideologs Aleksandrs Jakovļevs, Ļeņingradas mērs Anatolijs Sobčaks, režisors Marks Zaharovs, dziedātājs Igors Taļkovs un daudzi citi.
Nākamajos desmit gados Ļeņina mauzoleja aizstāvēšana bija viens Padomju Savienības Komunistiskās partijas pēcteces Krievijas Komunistiskās partijas galvenajiem uzdevumiem, jo uz tā nojaukšanu uzstāja gan Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, gan arī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.[1]
1990. gadā mauzolejs un visa pārējā nekropole pie kremļa sienas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[2]
2013. gadā pabeigti mauzoleja remontdarbi, kuros novērsta ēkas pamatu sašķiebšanās un ūdens radītie bojājumi, kā arī atjaunota augšējā līmeņa ūdens izolācija un vēsturiskais apgaismojums.[4][5][6]
Galerija
[rediģēt | labot pirmkodu]
Otrā, no koka izgatavotā Ļeniņa mauzoleja versija, kas pastāvēja līdz 1930. gadam
Apmeklētāju rinda pie Ļeņina-Staļina mauzoleja 1957. gadā
Krievijas Komunistiskās partijas 2009. gada protesta mītiņš pie Ļeņina mauzoleja
.jpg)
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 «23% Ļeņina. Mauzolejam Sarkanajā laukumā aprit 100 gadi». jauns.lv. 2024. gada 2. augusts. Skatīts: 2026. gada 22. janvārī.
- 1 2 3 4 “Ļeņins mūžam dzīvs!” Pirms 95 gadiem sāka celt mauzoleju revolūcijas vadonim. Latvijas Avīze. 2019. gada 23. janvāris. Atjaunināts: 2019. gada 21. jūlijā.
- ↑ Svešvārdu vārdnīca. Rīga, 1978
- ↑ Pēc vērienīga remonta Maskavā atvērts Ļeņina mauzolejs. Diena. 2013. gada 16. maijs. Atjaunināts: 2019. gada 21. jūlijā.
- ↑ «Pēc remonta apmeklētājiem atvērts Ļeņina mauzolejs». Delfi. 2013. gada 16. maijs. Skatīts: 2019. gada 21. jūlijā.
- ↑ «Pēc remonta atvērts Ļeņina mauzolejs». tvnet.lv. 2013. gada 16. maijs. Skatīts: 2019. gada 21. jūlijā.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ļeņina mauzolejs.
- Virtuālais mauzolejs (angliski)
 | Šis ar Krieviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|