Ļidas pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļidas pils
Лідскі замак
Ліда. Лідскі замак.jpg
Ļidas pils (Baltkrievija)
Ļidas pils
Ļidas pils
Atrašanās vieta Valsts karogs: Baltkrievija Ļida, Baltkrievija
Koordinātas 53°53′13″N 25°18′10″E / 53.88694°N 25.30278°E / 53.88694; 25.30278Koordinātas: 53°53′13″N 25°18′10″E / 53.88694°N 25.30278°E / 53.88694; 25.30278
Uzcelts XIV—XVII gadsimts
Nesen rekonstruētās torņa un sienas daļas izdalās ar košu ķieģeļu krāsu

Ļidas pils (baltkrievu: Лідскі замак, lietuviešu: Lydos pilis) ir daļēji restaurēta viduslaiku pils mūsdienu Grodņas reģionā Baltkrievijā. Tā bija viena no citadelēm, kuras uzcēla lielkņazs Ģedimins Lietuvas lielkņazistē 14. gadsimta sākumā, lai aizstāvētu savas zemes pret Teitoņu bruņinieku ekspansiju. Citi posmi šajā aizsardzības ķēdē bija Grodņa, Navahrudaka, Krēva, Medininki un Traķi. Ap šo pili izauga Ļidas pilsēta.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilij izvēlēto vietu dabiski piesedz Kamenkas un Ļidzejas upju purvainie krasti no austrumiem un rietumiem. No ziemeļiem tika izrakts upes savienojošs 10 metrus plats grāvis. Akmens un ķieģeļu sienu būvniecība uz uzbērta smilšu uzkalna tika veikta 1323.—1328. gadā.[1] Pilij bija divi stūra torņi un baznīca, kuru 1533. gadā pārcēla ārpus mūriem. Abu torņu augšējie stāvi bija apdzīvoti. Vēlāk (16.—17. gadsimtā) aizsardzības sistēmai tika pievienots mākslīgs ezers austrumos no pils.

Pils bija būvēta neregulāra četrstūra formā, ar sienu garumu no 80 m (dienvidos) līdz 93,5 m (ziemeļos). Pils būvē piedalījušies karagūstekņi no Volīnijas un to vadījuši Kijevas meistari.[2] Tiek lēsts, ka pils būvei izlietots ap 23 tūkstošu m³ akmeņu un 1,5 miljoni ķieģeļu.[1] Ļidas pils atrodas 141 m virs jūras līmeņa.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz spēcīgajiem nocietinājumiem, vācu bruņinieki Ļidu vairākkārt ieņēma (1384., 1392.). Lietuvas lielkņazs Vītauts 1397. gadā uz diviem gadiem atdeva to savam sabiedrotajam bijušajam Zelta Ordas hanam Tohtamišam, kurš iekārtojās netālu no pils.[1][2] 1406. gadā bijušā Smoļenskas kņaza Jurija ģimene, kad Vītauts sagrāba Smoļensku, tika ieslodzīta Ļidā kā ķīlnieki; Jurija mēģinājums ieņemt pili un to atbrīvot nebija veiksmīgs, lai gan viņš nodedzināja pilsētu. 1422. gadā Vītauts sarīkoja pilī ap mēnesi ilgas dzīres par godu Polijas karaļa Jagaiļa un Kijevas kņazienes Sofijas no Haļšaniem kāzām. 1433. gadā Ļida bija iesaistīta konfliktā starp pretpoliski noskaņoto Švitrigaili un viņa brālēnu Polijas draugu Žigimantu Ķēstutaiti. Švitrigailis atkal nodedzināja pilsētu, bet pili ieņemt nespēja. Pēc šī kara par pils stārastu bija atstāts Čingishana pēctecis Hadži Girejs, kurš vēlāk par labu kalpošanu Viļņā tika iecelts par tatāru Perekopa ordas hanu pēc viņu lūguma.[2]

1506. gadā Ļidas apkaimi izpostīja pret Lietuvu nostājušies Krimas tatāri. 1568. gadā pilī izvietoja tiesu un 1638. gadā — arhīvu. Krievijas—Polijas kara laikā 1659. gadā pili uz laiku iekaroja krievi, dažādas nelaimes pārcieta arī pilsēta. Zviedri, trīsreiz ieņemot pili Ziemeļu kara laikā, uzspridzināja abus torņus.[2]

Jaunie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1794. gadā pils atliekas bija kaujas vieta starp Koscjuško atbalstošiem dumpiniekiem un Krieviju. Tās laikā pils tika vēl vairāk nopostīta un zaudēja jebkādu militāru nozīmi. Pilī glabājušos arhīvu pārveda uz Smoļensku, kur tas gāja bojā 1812. gadā.

Pēc 1891. gada pilsētas ugunsgrēka dienvidrietumu tornis un pils rietumu sienas daļas tika nojauktas, lai sagādātu akmeņus pilsētas atjaunošanai. No nogāzes tika ņemtas smiltis. Lai apturētu vandalismu, iejaucās Sanktpēterburgas arheologu komanda.

1906. gadā no pils bija labi saglabājusies tikai dienvidu siena.[2]

XX gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gados pils pārgāja Polijas īpašumā un tika veikta neliela sienu atjaunošana. Polijas laikā pils teritoriju vasarā bieži lietoja ceļojoša zvērnīca. Katru decembri sienās tika novietota Ziemassvētku eglīte un uzlieta slidotava. 1929. gadā pils skiču albumu uzzīmēja baltkrievu mākslinieks un etnogrāfs Jazeps Drozdovičs.

1940. gadā Baltkrievijas PSR valdība izsludināja pili par arheoloģijas pieminekli un 1953. gadā ņēma to valsts aizsardzībā,[4] taču tas nekādi neietekmēja tālāku pils atlieku sabrukšanu. Pils teritorijā uzbūvēja nelielu stadionu, to atkal sāka izmantot ceļojoša zvērnīca.

Tikai 1982. gadā tika sākta atjaunošanas kampaņa, kura ar pārtraukumiem turpinājās līdz 21. gadsimtam. Sarkanais ķieģelis tika izmantots, lai apzīmētu jaunizveidotos posmus, vairāk kā 12 m augstus. Nozīmīgākā atjaunošana notika 2010. gadā.

Katru gadu Ļidas pilī notiek viduslaiku stila turnīrs, ziemā tās iekšpagalmā tiek uzlieta slidotava.[4] Tās torņos tiek veidots muzejs.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils zīmējumi 19. gadsimta sākumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils pašreizējais izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]