Ļudmila Pavličenko

Ļudmila Pavličenko (ukraiņu: Людмила Павличенко; dzimusi Belova; 1916—1974) bija padomju militārpersona, Sarkanās armijas 25. kājnieku divīzijas snaipere Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības Varone (1943). Pēc kara beigām PSRS Jūras kara flotes ģenerālštāba virsniece. Personīgi nošāva vismaz 309 ienaidnieka karavīrus un ir veiksmīgākā snaipere-sieviete vēsturē.

Dzīvesgājums

Dzimusi 1916. gada 12. jūlijā Kijivas guberņas Bilas Cerkvas pilsētā (tagad Ukraina). Mācījās skolā līdz 14 gadu vecumam, kad ģimene pārcēlās uz Kijivu. Pēc 9. klases beigšanas Ļudmila strādāja par slīpētāju rūpnīcā un vienlaikus mācījās 10. klasē, iegūstot vidējo izglītību. 1937. gadā viņa iestājās Kijivas Universitātes vēstures fakultātē. Studiju laikā viņa nodarbojās ar šaušanas sportu. Viņa veiksmīgi aizstāvēja disertāciju par Bohdanu Hmeļņicki.

1932. gadā viņa apprecējās ar Oleksiju Pavličenko un dzemdēja dēlu Rostislavu (1932—2007). Drīz vien laulība tika šķirta. Vācijas un Padomju Savienības karš Ļudmilu sasniedza Odesā viņas diplomdarba prakses laikā. Jau pirmajās kara dienās Ļudmila Pavličenko brīvprātīgi devās uz fronti.

Leitnante Pavļičenko cīnījās Čapajeva strēlnieku divīzijā. Piedalījās kaujās Moldovā, Odesas un Sevastopoles aizsardzībā. Līdz 1942. gada jūlijam Pavličenko jau bija likvidējusi 309 vācu karavīrus un virsniekus (tai skaitā 36 ienaidnieka snaiperus), turklāt kauju laikā viņai izdevās apmācīt lielu skaitu snaiperu.

Viņa apprecējās ar snaiperi Leonīdu Kičenko, ar kuru bija iepazinusies pirms kara Kijivā. 1942. gada 4. martā Kičenko tika nogalināts Sevastopolē.

1942. gada jūnijā viņa tika ievainota. Drīz pēc tam viņa kopā ar delegāciju tika nosūtīta uz Kanādu un ASV. Brauciena laikā viņu pieņēma ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Amerikāņu kantrī dziedātājs Vudijs Gatrijs (Woody Guthrie) par viņu sarakstīja dziesmu Miss Pavlichenko.

No 1943. gada Pavličenko nepiedalījās karadarbībā, bija instruktore netālu no Maskavas un ieguva majora pakāpi. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1943. gada 25. oktobra dekrētu Ļudmilai Pavličenko tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa tituls.

Pēc kara viņa 1945. gadā absolvēja Kijivas Universitāti, dzīvoja un strādāja Maskavā. Viņa sagatavoja publicēšanai savus memuārus par Otro pasaules karu ("Героическая быль. Оборона Севастополя. 1941—1942”, Москва, 1958, 1960). Strādāja PSRS Jūras kara flotes štābā, kā arī Padomju kara veterānu komitejā.

Vēlāk apprecējās ar Konstantīnu Šavirevu.

Mirusi 1974. gada 10. oktobrī Maskavā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ļudmila Pavličenko.