Šķīstītava

Dvēseļu šķīstīšana ugunī.

Šķīstītava jeb purgatorijs (no latīņu: purgare — 'tīrīt') ir dvēseles stāvoklis parasti pēc cilvēka nāves, bet pirms nokļūšanas Debesīs, kurā dvēsele tiek attīrīta no tiem grēkiem, kuri var tikt piedoti, lai dvēsele varētu nokļūt Debesu valstībā. No Šķīstītavas nav iespējams nokļūt Ellē, taču tie cilvēki, kuri savas dzīves laikā sasnieguši pilnīgu svētumu, Debesīs var nokļūt bez šķīstīšanās. Ja dvēsele pēc nāves nenokļūst ne Debesīs, ne Šķīstītavā, tā nokļūst Ellē.

Saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas mācību Šķīstītava ir īpašs pārejas stāvoklis, kur pēc nāves nokļūst cilvēki ar sīkiem grēkiem, lai ciešanās un šķīstīšanas ugunīs izciestu sodu un pēc tam nokļūtu debesīs. Pirmo reizi mācību par Šķīstītavu Katoļu baznīca bija formulējusi Florences koncilā, bet vēlāk tas tika papildināts Tridentas koncilā.

Pareizticīgā baznīca neatzīst Šķīstītavas eksistenci, taču pieļauj, ka ar lūgšanām iespējams iežēlināt Dievu un tas atcels elles mokas kādam grēciniekam. Mūsdienu protestantu baznīcas noliedz šķīstītavas eksistenci.

Islamā ir šķīstītavai līdzīga vieta — Arafs.

Vēsture

Vēsturiski aizlūgšana par mirušajiem pieminēta jau ebreju 2. Makabiešu grāmatā, taču jūdaisms šo grāmatu nav atzinis par iekļaujamu Tanahā. Apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē korintiešiem norāda, ka daļa cilvēku gan sākotnēji cietīs no pēcnāves uguns, bet paglābušies no elles pēc Pastarās tiesas, kas arī norāda uz kāda starpstāvokļa iespēju. Pirmās norādes par aizlūgumiem par mirušo dvēselēm kristietībā saistītas jau ar 2. gadsimtu, kas apliecina, ka daļa tālaika kristiešu uzskatījuši par iespējamu ar savām lūgšanām uzlabot mirušo pēcnāves apstākļus. Tomēr šī teorija ilgstoši palika nenoformēta oficiālas mācības formā par kādu augstāko spēku metodiku mirušo stāvokļa uzlabošanai, kamēr 12. gadsimtā tādu neizstrādāja Lombardijas Pēteris, savā daudzas baznīcas dogmas un ticējumus sakārtojušajā lieldarbā "Sententiae in quatuor IV libris distinctae" iekļaudams arī uzskatu par īpašas uzgaidāmās vai labošanas vietas eksistenci. Pēc 60 gadus ilgiem strīdiem, 1215. gadā 4. Laterānas kongress iekļāva Pētera darbu kristīgo mācību izsakošo grāmatu sarakstā, vēl neiekļaujot viņa teoriju oficiālajās dogmās. Tolaik atdalījušies pareizticīgie iebilda pret šo mācību, tomēr pāvests Inocents IV 1254. gadā oficiāli formulēja šādu īpašu teritoriju. 1274. gadā to apliecināja arī 2. Lionas kongress, taču paša vārda "šķīstītava" vēl nebija. Šis vārds pirmoreiz tika oficiāli lietots tikai Florences koncilā 1439. gadā, kurā šķīstītavas eksistence kļuva par oficiālu katoļu baznīcas dogmu.

Šķīstītavas idejas bibliskais pamatojums

Teorētiskais pamatojums

Šķīstītavas ideja pamatojas uz trim tēzēm:

1. Debesu valstība nav savietojama ar grēku.

>Jāņa Atklāsmē par Debesu valstību secināts: (21:27) “Nekas aptraipīts tanī neieies”.

2. Visi cilvēki ir grēka skarti.

>Rom. 3:10 teikts “Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.”

3. Dievs var attīrīt jeb šķīstīt no grēka pat tad, ja cilvēks pats ar savām pūlēm savas dzīves laikā nav spējis attīrīties jeb gandarīt.

> Marka 18:24 Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! 25 Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” 26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?” 27 Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.”

Šķīstīšana ir glābšana/pestīšana līdzeklis, ar kuru pēc nāves, vai teiksim, miršanas brīdī notiek dvēseles pārveidošana, attīrīšana, sagatavošana nokļūšanai Debesīs, kas ir faktiski tas pats, kas dvēseles glābšana. Ja nebūtu iespējama dvēseles šķīstīšana, debesīs būtu viena maza saujiņa svēto. Piemēram, Vecās Derības tekstos ir minēti vien pāris gadījumi, kad cilvēki ir nokļuvuši Debesīs.

Tātad tie cilvēki, kuri paši dzīves laikā nav spējuši kļūt svēti, var nokļūt debesīs, kaut kādas īpašas attīrīšanas jeb piedošanas rezultātā. Ja ne visi grēki, tad vismaz daļa no tiem ir tādi, kas var tikt piedoti t.s. “nākamajā mūžā”.

>Mt 12. nodaļa 32 “Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.”

Kā notiek šķīstīšana?

Šķīstošā uguns sagādā ciešanas, taču vienlaikus tā arī attīra un pārbauda. Jau Vecajā Derībā ir pravietots par šāda procesa iespējamību.

>Caharijas 139 teikts šādi: “Un šo trešo daļu Es vedīšu caur uguni un kausēšu, kā sudrabu kausē un šķīsta, un pārbaudīšu, kā pārbauda zeltu. Viņi piesauks tad Manu Vārdu, un Es viņiem atbildēšu un teikšu: tā ir Mana tauta! Un viņi teiks: Tas Kungs ir mans Dievs!”

> Mt 18:34 “Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. 35 Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”

> 1. Korintiešiem 3:13 katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. 14 Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; 15 ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.

Dvēseles šķīstīšana caur nožēlu, ciešanām un gandarīšanu notiek arī dzīves laikā, taču dvēseļu galējā attīrīšana notiek pēc nāves, tādējādi ļaujot nonākt Debesīs tādām dvēselēm, kuras dzīves laikā un nāves brīdī nav pilnībā nostājušās pret Dievu.

>1. Pētera 4:6 Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā. — Jēzus pēc krusta nāves nokāpa mirušo valstībā, kur sludināja.

2. Makabiešu 12:39-45 ir minēti aizlūgumi par mirušo dvēselēm.

Ārējās saites

• Purgatory (Encyclopedia Britannica) (angliski)