Šķerveļa svīta

Ātraiskalns, šķerveļa svītas stratotips

Šķerveļa svīta (D₃šķ) ir augšdevona famenas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā un Lietuvā. Latvijā tā ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Tālāk tā iestiepjas Lietuvas teritorijas ziemeļrietumu daļā. Svītu 1954. gadā izdalīja P. Liepiņš, kas sākotnēji bija H₆ slāņi. Par tipveida griezumu ir pieņemta Ātrākalna krauja Ventas kreisajā krastā. Svītas nosaukums ņemts no Šķerveļa upes, jo tā sākotnēji tika izdalīta pamatojoties uz Šķerveļa atsegumu. Svītas virsma pazeminās no 5-15 m v.j.l. Latvijas ziemeļos un ziemeļaustrumos līdz 158 m z.j.l. dienvidrietumos (Rucavas urbumā). Svītas biezums svārstās no 20 līdz 24 m. Zem kvartāra slāņiem svītas nogulumi iziet šaurā joslā izplatības ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā. Atsedzas Ventas (pie Gobdziņu majām), Šķerveļa un Lētīžas krastos. Ilgu laiku šķerveļa svīta atradās apakškarbona turneja stāvā. Pašlaik ar šķerveļa svītu nobeidzas devona sistēma, bet svītas augšējā robeža ir robeža starp devonu un karbonu Baltijā. Šķerveļa svīta tiek dalīta divās ridās.

Apraksts

Šķerveļa svītu P. Liepiņš izdalīja 1954. gadā, pamatojoties uz atsegumu Šķerveļa kreisajā krastā netālu no ietekas Ventā. Bet tā, kā šis griezums raksturoja tikai svītas pašu augšējo daļu, tad par hipostratotipu tika pieņemts gandrīz pilnais svītas griezums 19 m biezumā, Ventas kreisajā 1,5 km augšpus Varkaļu mājām (Ātrākalna klintis). Pēc nogulumu iežu sastāva svīta skaidri tiek sadalīta divās ridās: apakšējā - gobdziņu un augšējā - nīkrāces ridā.

Apakšējā robeža visos griezumos ir skaidra. Tā tiek vilkta pa gobdziņu ridas smilšaino pamatni, kas uzguļ uz ketleru svītas augšdaļas faciāli mainīgo mālaini karbonātisko un mālaini aleirītisko nogulumu izskalotās virsmas. Starp šķerveļa svītas organismu paliekām bez iespējamajiem aļģu veidojumiem, kuru izpēti apgrūtina epiģenētiskas izmaiņas, ir sastopamas arī zivju kaulu lauskas, kuru starpā P. Liepiņš noteica vienīgi Holoptychius cf. nobilissimus.

Gobdziņu rida

Uz šo ridu attiecas svītas griezuma apakšējā daļa ap 16 m biezumā. Tās pamatnē ieguļ brūnganpelēcīgs gravelīta smilšakmens, kura sastāvā ir grants un smilšu rupjuma noapaļotu graudu materiāls ar zaļganpelēku aleirolītu, cementēts ar dolomīta cementu. Smalkas un sīkas frakcijas smilšu pildmateriāls sastāv no kvarca. Dolomīta cements ir smalks līdz sīks, plankumains.

Ridu veido zaļgandzeltenas, smalkas līdz sīkgraudainas smiltis un smilšakmeņi, vietām vāji vai stipri cementēti ar dolomītu. Atsevišķos karbonātiskākajos starpslāņos ir novērojami sīkgraudaina karbonāta savilkumi tievu, vertikālu caurulīšu vai dolomīta garozu veidā, izvietoti pa slāņojumu. Bija pieņēmums, ka tie varētu būt saistīti ar zemāko aļģu cenožu darbības pēdām.

Nīkrāces rida

Šai ridai pieskaitīti sķerveļa svītas stratotipa augšējās daļas nogulumi, un to veido, galvenokārt, dolomīti 3-5 m biezumā. Bez stratotipiskā griezuma, rida atsedzas Lētīžas un Šķerveļa, kā arī Ventas krastos lejpus Lētīžas ietekas Ventā. Lētīžas un Šķerveļa atsegumos ridas apakšējo daļu veido zaļgandzelteni smilšveidīgi un plankumaini kvarcītveidīgi dolomīti ar dažāda daudzuma smilšu materiāla piejaukumu. Dolomītos ir novērojami sīkslāņoti pelitomorfa karbonāta savilkumi, kas pēc atsevišķu speciālistu domām varētu būt zemāko aļģu veidojumi, kuri erozijas rezultātā veido šūnainu tekstūru.

Ridas vidusdaļu veido gaiši, ļoti cieti, dzeltenīgi pelēki, kvarcīt- un porcelānveidīgi dolomīti, ar blīvu spraugveidīgu kavernu tīklu, kas izstiepts slāņojuma virzienā. Dolomītos bieži ir iekļauti stromatolītveidīgi veidojumi, garozu un uzaugumu veidā, onkolīti un neregulāras formas karbonātu savilkumi. Stromatolītveidīgo veidojumu noārdīšanās rezultātā visbiežāk to virspusē rodas plaisāšanās brekčija. Visos pētītajos griezumos, stromatolīt-onkolītveidīgie dolomīti parasti ir pārkramoti. Atsevišķos iecirkņos krama saturs sasniedz 80-90%.

Ridas augšdaļu veido zaļganpelēki smilšveidīgi smalki līdz sīkgraudaini dolomīti. Tajos bieži ir sastopami pelitomorfa dolomīta savilkumi ar smalkslāņotu tekstūru, kuru izcelsme, līdzīgi apakšējām slāņkopām, arī tiek saistīta ar aļģu dzīves darbību.

Austrumos un ziemeļaustrumos

Šķerveļa svītas griezumi, kas pēc sastāva līdzīgi stratotipiskajam, ir konstatēti izplatības austrumos un ziemeļaustrumos. Šeit gobdziņu ridu veido zaļganīgi dzelteni smalki līdz sīkgraudaini laukšpata-kvarca smilšakmeņi ar māla un aleirīta materiāla piejaukumu. Smilšakmeņos, kas cementēti ar dolomītu, ir novērojams vertikāli orientētu tievu, dobu caurulīšu tīkls, kuru veido pelitomorfs dolomīts, kas pēc autoru domām, varētu būt zemāko aļģu dzīves darbības pēdas. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka vertikālās cauruļveida struktūras ar māla pildījumu, šūnveida tekstūras, sīkslāņotas garoziņas un apaļi graudi-pizoīdi, kā arī citas pazīmes norāda uz to, ka šie nogulumieži ir cietas dolomīta garozas jeb dolokrēti, kas veidojušies sauszemes apstākļos, augsnes procesu rezultātā.

Nīkrāces ridas sastāvs pārsvarā ir karbonātisks. To pārstāv smalki līdz sīkgaudaini smilšveidīgi dolomīti ar laukšpata-kvarca sīkgraudaina smilts materiāla piejaukumu un smalki līdz sīkgraudaini smilšakmeņi ar bagātīgu dolomīta cementu.

Dienvidos un dienvidrietumos

Šķerveļa nogulumu iežu sastāvs būtiski mainās griezumos dienvidos un dienvidrietumos no stratotipa (Nīgrandes 2. un Nīcas 6. urbums). Šajā virzienā notiek būtiska iežu karbonātiskuma un mālainuma palielināšanās uz nogulumu smilšainā materiāla apjoma samazināšānās rēķina. Šajos griezumos gobdziņu ridas apakšpusē ieguļ gaiši rozīgi un zaļganīgi pelēki laukšpata-kvarca smalki līdz sīkgraudaini smilšakmeņi, cementēti ar dolomīta cementu. Ridas augšpusi veido gaiši zilpelēki un violeti rūsgani dolomītmerģeļi ar māla un porcelānveidīga dolomīta starpkārtām.

Nīkrāces ridas sastāvā ir plaši izplatīti smalkgraudaini, ļoti cieti, porcelānveidīgi, poraini un kavernozi dolomīti. Dolomīti ritmiski mijas ar violeti pelēcīgiem dolomītmerģeļiem un māliem. Smilšakmeņi un aleirolīti ir sastopami tikai retu un samērā plānu starpkārtu veidā.

Lietuvā

Lietuvā šķerveļa svītu veido slāņi, kur mijas smilšaini dolomīti un smilšakmeņi ar ne pārāk biezām dolomītmerģeļu, smilšu un aleirolītu starpkārām. Par tipisku griezumu var uzskatīt Mažeiķu 2. urbumu 76-88,5 m intervālā. Augšējā robeža ir neskaidra un tiek vilkta nosacīti pa vizlainu aleirolītu virsmu, kuru klāj vāji cementēti lētīžas svītas smilšakmeņi. Organismu paliekas ir ļoti retas. Tika konstatētas ihtiofaunas lauskas un reizēm novērojamas tārpu ejas.

Faktiskā materiāla nepietiekamības dēļ svītas faciālās īpatnības nav izpētītas. Šķerveļa svītas biezums šeit ir ap 12,5 m.