Šūnu teorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Šūnu teorija ir viens no vispārpieņemtajiem bioloģijas pieņēmumiem, apgalvojošs, ka floras, faunas un citu dzīvo organismu uzbūves un attīstības princips ir vienāds, kurā šūna tiek uzskatīta kā dzīvo organismu vienots struktūras elements.

Šūnu teorija ir būtiska bioloģijas teorija, noformulēta 19. gadsimtā, kura lika pamatu dzīvo organismu likumsakarību izprašanai un evolūcijas teorijai. Matiass Šleidins un Teodors Švāns noformulēja šūnu teoriju, balstoties uz vairākiem šūnu pētījumiem, veiktiem 1838. gadā. Rūdolfs Virhofs 1855. gadā to papildināja, nosakot, ka katra šūna veidojas no citas šūnas.

Šleidins un Švāns, apvienojot savas zināšanas par šūnu, pierādīja, ka šūna ir ikviena organisma pamatvienība. Dzīvnieku, augu un baktēriju šūnām ir līdzīga uzbūve. Vēlāk šie konstatējumi kļuva par pamatu, pierādot visu organismu vienotību, T. Švāns un M. Šleidens ieviesa zinātni, kuras pamattēze ir — ārpus šūnas dzīvības nav.

Šūnu teorija vairākkārt tikusi papildināta un rediģēta.

Šleidena-Švāna šūnu teorijas pieņēmumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teorijas pamatlicēji tos noformulēja šādi:

  • Visi dzīvie organismi sastāv no šūnām.
  • Dzīvie organismi aug un attīstās, rodoties jaunām šūnām.
  • Šūna ir mazākā dzīvo organismu pamatvienība, bet viss organisms ir šūnu kopums.

Galvenie mūsdienu šūnu teorijas pieņēmumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šūna — tā ir visu dzīvo veidojoša funkcionālā elementārdaļina. Daudzšūnu organisms ir veidots no sarežģītas šūnu sistēmas, apvienotas un integrētas audu sistēmās un orgānos, saistītos savā starpā, (kā izņēmumu var minēt vīrusus, kuriem nav šūnas uzbūve).
  • Šūna — kopēja sistēma, kas sevī ietver likumsakarīgi saistītus savā starpā elementus, kuri veido šūnas organellas.
  • Visu organismu šūnas ir homoloģiskas.
  • Šūna veidojas, daloties mātes šūnai.

Šūnu teorijas papildinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai šūnu teorija pilnībā atbilstu mūsdienu šūnu bioloģijas datiem, tās pieņēmumus bieži papildina un paplašina. Daudzos informācijas avotos šie papildinājumi mēdz atšķirties.

  • Eikariotu un prokariotu šūnu sistēmas ir dažādas pēc to sarežģītības un nav pilnībā homoloģiskas viena otrai.
  • Šūnu dalīšanās pamatā ir iedzimtās informācijas kopēšana — nukleīnskābju molekulu («no katras molekulas molekuma»). Ģenētiskās nepārtrauktības princips attiecas ne tikai uz šūnu kopumā, bet arī uz dažiem nelielākiem tās komponentiem — mitohondrijiem, hloroplastiem, gēniem un hromosomām.
  • Dažas daudzšūnu organismu šūnas ir totipotentas, tām ir visu organisma šūnu ģenētiskais potenciāls, jeb tās var diferencēties par jebkura veida šūnām.