Šaķīnas svīta
| Šaķīnas svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Šaķīnas 27. urbuma intervāls 1355,6—1362,4 m |
| Vecums: | ap 467 Ma |
| Atklājējs: | Jozas Paškēvičs |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Vidusordoviks |
| Stāvs: | Darrivilas |
| Horizonts: | Kundas |
| Svīta: | Šaķīnas |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | merģeļi, argillīti, kaļķakmeņi |
| Biezums: | līdz 9,2 m |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, graptolīti |
Šaķīnas svīta ir vidusordovika (pēc senākiem datiem apakšordovika[1]) kundas horizonta stratigrāfiskā vienība Baltijā. Pēc tam, kad Rita Ulste 1975. gadā izdalīja cieceres svītu, lietuviešu ģeologs Jozas Paškēvičs to sadalīja divās daļās — krjuku un šakines ridās, pēdējai par stratotipu ņemot Šaķīnas 27. urbuma griezumu 1355,6—1362,4 m intervālā. Vēlāk šaķīnas rinda tika pārveidota par svītu kundas horizonta sastāvā, bet krjuku svīta tika pieskaitīta zemākajam volhovas horizontam. Svīta nosaukta Lietuvas miesta Šaķīnas vārdā, pie kuras tika izveidots stratotipiskais dziļurbums. Otrs stratotipiskais griezums ir Kruku 146. urbuma 1096—1107,5 m intervālā.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Šaķīnas svītu veido mālaini zaļganpelēki un pelēki neskaidras viļņainslāņotas tekstūras merģeļi ar retām pelēku un sarkanīgu kaļķakmeņu un merģeļu starpkārtām. Merģeļos ir sastopami lieli trilobītu fragmenti, reti bezslēdzenes pleckāji un graptolīti. Pēdējie parasti sastopami pelēkajos merģeļos un ir raksturīga faunas grupa priekš šaķīnas svītas nogulumiem. Svītas maksimālais biezums — 2,5 m ir konstatēts Stūru 8. urbuma griezumā. Šaķīnas svītai ir daudz šaurāks izplatības areāls, nekā zem tās esošajai krjuku svītai, un tā aizņem tikai Jelgavas paleoielieces vidusdaļu.[2]
Šaķīnas zaļganīgi un tumši pelēkie mālainie merģeļi veidojās salīdzinoši dziļā šelfa daļā. Merģeļu masīvā un neskaidri slāņotā tekstūra liecina par mālaini karbonātisku un karbonatiski mālainu dūņu uzkrāšanos zem viļņu darbības zonas. Bentosa faunas kompleksa nabadzība. ko pārstāv trilobīti un ostrakodi, norāda uz sedimentācijas apgabala nozīmīgu dziļumu. To apstiprina arī Šaķīnas svītā atrastie graptolīti.
Igaunijā un Lietuvā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā šaķīnas svīta ir izplatīta valsts dienvidu daļā. To veido pelēki argillīti un merģeļi, kā arī pelēki glaukonītu saturoši kaļķakmeņi, kuros fosilā veidā ir atrodami pārsvarā trilobīti. Lietuvā svīta ir izplatīta tās ziemeļrietumu daļā. Tās maksimalais biezums ir 9,2 m.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Šaķīnas svītas nogulumos ir konstatēta samērā bagātīga graptolītu, trilobītu un ostrakodu fauna, kuras starpā vissvarīgākā nozīme ir Aulograptus cucullus, Glyptograptus ex gr. austrodentatus, Gl. dentatus, Tristichograptus ensiformis, Diplograptus ellesi, Asaphus expansus, A. raniceps, Tallinnellina primaris, Ogmoopsis bocki. Aulograptus cucullus paliekas nodrošina sugu iekļaujo nogulumu korelāciju ar Didymograptus bifidus zonu un tādējādi nosaka to kundas vecumu.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 3. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 46. lpp.
- ↑ Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 28. lpp.
- ↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 41. lpp.