Šarls Luijs Alfonss Laverāns (franču: Charles Louis Alphonse Laveran; dzimis 1845.gada 18.jūnijā, miris 1922.gada 18.maijā) bija Francijas ārsts, militārais medicīnas pētnieks, patoloģijas un parazitoloģijas pionieris, kurš tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu parazitoloģijas pamatlicējiem. Kā armijas ārsts darbodamies militārajās slimnīcās Alžīrijā, viņš 1880. gadā pirmo reizi mikroskopiski cilvēka asinīs identificēja malārijas parazītu (Plasmodium spp.), pierādot malārijas parazitāro izcelsmi. Šis atklājums deva vienu no pirmajiem skaidrajiem pierādījumiem, ka vienšūņi var būt cilvēku infekcijas slimību cēlonis, un būtiski mainīja infekcijas slimību izpētes paradigmu. Par šo atklājumu, kas pavēra ceļu efektīvai malārijas izpētei, profilaksei un ārstēšanai, kā arī par vēlākajiem pētījumiem par citiem vienšūņu izraisītiem tropu parazitārajiem patogēniem, Laverāns 1907. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, kļūstot par pirmo Francijas Nobela laureātu medicīnā. Turpmākajā karjerā, strādājot Parīzes Pastēra institūtā, viņš specializējās tropu medicīnā, būtiski veicinot parazitoloģijas un tropu slimību izpētes institucionalizāciju. Daļu Nobela prēmijas līdzekļu Laverāns ziedoja Tropu medicīnas laboratorijas izveidei, bet 1908. gadā nodibināja Société de pathologie exotique, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem centriem eksotisko un tropisko slimību izpētē. Laverāna darbi būtiski ietekmēja medicīnas mikrobioloģijas un epidemioloģijas attīstību, nostiprinot viņa vietu kā vienam no nozīmīgākajiem infekcijas slimību pētniekiem 19.–20. gadsimta mijā.
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šarls Luijs Alfonss Laverāns.
