Šaurais un platais e, ē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Šaurā un platā e, ē izrunu literārajā latviešu valodā nosaka pozicionālie un nepozicionālie noteikumi.

Pozicionālie noteikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šaurais e, ē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šaurais e, ē tiek izrunāts[1][2]

  1. ja tajā pašā vai nākamajā zilbē seko kādas no šaurinātājskaņām: patskanis i, ī, šaurais e, ē, divskanis ie, ei, līdzskanis j, ņ, ģ, ļ, ņ, š, ž, č, dž vai arī kāds no līdzskaņu savienojumiem bj, pj, mj, vj

Platais e, ē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platais e, ē tiek izrunāts[1][2]

  1. ja nākamajā zilbē seko patskaņi a, ā, u, ū, platais e, ē, divskaņi ai, au, o un ja neseko šaurinātājskaņas
  2. dažkārt tiek izrunāts arī mīksto līdzskaņu priekšā

Nepozicionālie noteikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šaurais e, ē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šaurais e, ē tiek izrunāts[1][2]

  1. parasti visos svešvārdos, bet jāņem vērā, ka latviskas cilmes vārdos, kas rakstās tāpat kā svešvārdi, var būt platais e, ē
  2. svešvārdos, kuros ir skaņu savienojums -er- un kas ir krieviskas cilmes
  3. vienzilbes vārdos - vietniekvārdos, to formās, apstākļa vārdos un palīgvārdos
  4. priedēkļos bez-, ne-, pēc-, pret-, zem-, šajos vārdos nākamās zilbes patskanis un divskanis neietekmē izrunu
  5. zilbēs vārda galotnē
  6. vārda saknē, kas atvasinātas ar piedēkli -inā-
  7. personvārdos
  8. salikteņa pirmajā daļā, ja ar šauro e, ē tiek izrunāts vārds ārpus salikteņa, izņemot dažus salikteņus, kuros ir pozicionālo nosacījumu ietekme
  9. sestās deklinācijas lietvārdos, vārdā Cēsis, kā arī otrās deklinācijas izņēmumos akmens, asmens, mēness, rudens, ūdens, zibens.
  10. otrās un piektās deklinācijas lietvārdos, kas beidzas ar -ris, -re
  11. pirmās konjugācijas darbības vārdos nenoteiksmē, kā arī otrās un trešās konjugācijas nenoteiksmes izskaņā -ēt
  12. darbības vārdos pagātnē, ja arī nenoteiksmē ir šaurs e, ē
  13. darbības vārdos tagadnē vienskaitļa otrajā personā, kā arī trešajā personā, ja vien tam veidojas pozicionālie nosacījumi (citādi jāizrunā platais e, ē)
  14. pirmās konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt(ies)

Platais e, ē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platais e, ē tiek izrunāts[1][2]

  1. svešvārdos, kuros ir skaņu savienojums -er-
  2. dažos personvārdos
  3. salikteņa pirmajā daļā, ja ar plato e, ē tiek izrunāts vārds ārpus salikteņa
  4. pirmās deklinācijas lietvārdos, kā arī vārdos, kas tiek locīti pēc pirmās deklinācijas parauga
  5. lokāmajos īpašības vārdos
  6. lokāmajos ciešamās kārtas pagātnes divdabjos ar galotni -ts
  7. apstākļa vārdos, kas beidzas ar -i un atvasināti no īpašības vārdiem
  8. darbības vārdu saknē, ja nenoteiksmē tā sastāv no vienas zilbes, visās formās tagadnē, izņemot vienskaitļa otro personu
  9. dažos otrās konjugācijas darbības vārdos, pēc trešās konjugācijas parauga konjugētajos vārdos visās formās tagadnē, izņemot vienskaitļa otro personu

Svārstības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažu vārdu izrunā normas nav nostabilizējušās, jo pastāv dažādi izrunas principi, tādēļ drīkst vārdu izrunāt gan ar šauro, gan ar plato e, ē, tomēr dažos gadījumos viens no variantiem ir nevēlams.[1] Tādi gadījumi, piemēram, ir

  1. salikteņi, kur nesaskan pozicionālais princips un komponenta izruna ārpus salikteņa
  2. lietvārdi ar izskaņām -aine, -ains, -enājs, ēns

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Šauro patskaņu e, ē un plato patskaņu e, ē lietošana». Valoda.ailab.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. augustā. Skatīts: 2014. gada 2. septembrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 D. Guļevska, A. Miķelsone, T. Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002. 23.—28. lpp. ISBN 9984-700-64-X.