Šigalejs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šigaleja celtais Kasimovas mauzolejs mūsdienās.

Šigalejs (krievu: царь Шигалей Шихавлеярович, 1505—1566) jeb Šahgali (tatāru: شاه علی, Şahğali, Шаһгали) bija Kasimovas hans (1516—1519, 1537—1546, 1546—1551, 1552—1566) un Krievijas atbalstītais Kazaņas hans (1519—1521, 1546, 1551—1552). Viens no Krievijas karaspēka pavēlniekiem karos pret Kazaņas tatāriem, tapēc tatāru vēsturiskajā atmiņā kļuvis par nodevēja simbolu.

Livonijas kara laikā kā cara Ivana IV vasalis vadīja Krievijas caristes karaspēka iebrukumu tagadējā Igaunijas (1558) un Baltkrievijas teritorijā (1562).[1]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēlies no Čingizhana dzimtas Zelta Ordas valdniekiem. Viņa vecvectēvs bija hans Kiči Muhameds (Küchük Muhammad), kas valdīja 1428. un 1432.—1459. gados. Viņa tēvs Šeihaulijars (Шәйхәүлияр) bija pēdējā Dižās Ordas hana Šeiha Ahmeda (Шәех Әхмәт) tuvs radinieks. Pēc tam, kad 1502. gadā Krimas hans Mengligirejs padzina viņa dzimtu no Dižās Ordas galvaspilsētas Sarajas, Šeihaulijars 1512. gadā kļuva par Kasimovas hanu un piedalījās krievu karagājienos pret lietuviešiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šigaleja otrā sieva Kazaņas valdniece Sujumbike ar dēlu troņmantnieku (pirms 1553.)

Dzimis ap 1505. gadu Kasimovas hana Šeihaulijara (Шәйхәүлияр) un viņa sievas Šahsultanas (Шах-Султан) ģimenē. Pēc tēva nāves jau 1516. gadā viņš kļuva par Kasimovas hanu, tatāri viņu dēvēja par sultānu, bet krievi par carēviču (царевич). 1519. gadā ar Maskavijas atbalstu viņu tronēja par Kazaņas hanu, ko krievi dēvēja par Kazaņas caru (царь казанский), bet par Kasimovas hanu kļuva viņa jaunākais brālis Džanali (Canğäli). Kad 1521. gada pavasarī pretkrieviskā opozīcija caru Šigaleju gāza no troņa, viņš bēga uz Maskavu un krievu karaspēka priekšgalā 1523. gadā neveiksmīgi uzbruka Kazaņai. Pēc tam uzturējās Maskavas lielkņaza Vasīlija Joanoviča (Vasīlija III) galmā, kas 1532. gadā viņu iecēla par Kaširas un Serpuhovas vietvaldi.

Maskavas lielkņaza Ivana Vasiļjeviča valdīšanas sākumposmā no 1533. līdz 1535. gadam viņš bija ieslodzīts Belozerskas klosterī. Par Kazaņas caru kļuva viņa jaunākais brālis Džanali. 1536. gada janvārī caru Šigaleju kopā ar viņa sievu Fatimu atbrīvoja un 1537. gadā viņš atkal kļuva par Kasimovas hanu. Pēc tam viņš no 1535. gada piedalījās piecos karagājienos uz Kazaņu, 1546. gadā un no 1551. līdz 1552. gadam viņam izdevās atgūt Kazaņas cara troni. Pēc atgriešanās Kasimovā Šigalejs 1553. gadā apprecējās ar Kazaņas valdnieci Sujumbiki (Сөембикә) un lika sev Kasimovā uzbūvēt mauzoleju.

Livonijas kara sākumā cars Šigalejs kā Krievijas cara Ivana IV vasalis komandēja Krievijas armijas "lielo pulku" (galveno triecienvienību). 1558. gada februārī - martā krievi un tatāri izsiroja Tērbatas bīskapijas teritoriju, aprīlī-maijā aplenca un ieņēma Narvas cietoksni, jūnijā ieņēma Vastselīnas cietoksni, jūlijā Tērbatu. 1558. gada septembrī Šigalejs kā uzvarētājs tika svinīgi sagaidīts Maskavā, kur viņu sveica cars Ivans IV. 1562. gada sākumā viņš piedalījās karagājienā pret Lietuvas dižkunigaitijai piederošo Polockas cietoksni. 1564. gadā krievi zaudēja lietuviešiem kaujā pie Čašņikiem, un caram Ivanam IV pastiprinājās aizdomas par Šigaleja lojalitāti, tāpēc viņa komandētais karaspēks 1564.—1565. gadā atradās rezerves pozīcijās pie Veļikije Lukiem.

Miris 1566. gada 22. aprīlī Kasimovā, apglabāts paša celtajā mauzolejā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона. Санкт-Петербург: 1890—1907
  2. Teksts no cara Joana IV valdīšanas laiku hronikas: Лета 7074… Того же месяца апреля в 22 день, не стало в животе на государеве жалование на Касимове городке Шигилея царя Шихавлеяровича; на Казанском юрте сидел государевым жалованием трижды. (Русская историческая библиотека, издаваемая Археографической комиссией. 1876. — Т. 3. (krieviski)