Šlēsvigas-Holšteinas jautājums

Šlēsvigas-Holšteinas jautājums bija ilgstošs politisks konflikts par Šlēsvigas, Holšteinas un vēlāk arī Lauenburgas hercogistu statusu starp Dāniju un vācu valstīm, īpaši Prūsiju. Konflikts ilga galvenokārt 19. gadsimtā un kļuva par vienu no nozīmīgākajiem nacionālisma un Eiropas diplomātijas jautājumiem Ziemeļeiropā.

Vēsture

Viduslaikos Šlēsviga bija Dānijas karaļa lēnis, bet Holšteina piederēja Svētajai Romas impērijai un vēlāk Vācu Savienībai. Abas teritorijas bieži tika pārvaldītas kopā vienas dinastijas rokās, taču juridiski tās bija atšķirīgas. Šlēsvigā dzīvoja jaukta dāņu un vācu iedzīvotāju populācija, savukārt Holšteinā dominēja vācu valoda un kultūra.

19. gadsimta sākumā Eiropā pieauga nacionālisms. Dāņu nacionālisti vēlējās ciešāk integrēt Šlēsvigu Dānijas valstī un nostiprināt dāņu valodas pozīcijas reģionā. Tajā pašā laikā vācu nacionālisti pieprasīja Šlēsvigas un Holšteinas apvienošanu kā vienotu teritoriju un to iekļaušanu vācu politiskajā telpā. Radās sauklis „up ewig ungedeelt” („uz mūžiem nedalīti”), kas simbolizēja vācu prasību saglabāt hercogistes kopā.

Situācija saasinājās 1848. gadā, kad Eiropā sākās revolūcijas. Šlēsvigas un Holšteinas vācu politiķi sacēlās pret Dānijas valdību un izveidoja pagaidu valdību Kīlē. Viņus atbalstīja Prūsija, kas iesaistījās konfliktā pret Dāniju. Tas noveda pie Pirmā Šlēsvigas kara, kurš ilga no 1848. līdz 1851. gadam.

Pēc kara Eiropas lielvalstis centās novērst turpmāku nestabilitāti reģionā. 1852. gadā tika noslēgts Londonas protokols, kas apstiprināja Dānijas karaļa tiesības pār hercogistēm, bet vienlaikus noteica, ka tās nedrīkst pilnībā iekļaut Dānijas valstī. Protokols bija kompromiss, kas īslaicīgi saglabāja mieru, taču neapmierināja ne dāņu, ne vācu nacionālistus.

Krīze atjaunojās 1863. gadā, kad Dānijas valdība pieņēma Novembra konstitūciju, kas paredzēja ciešāku Šlēsvigas integrāciju Dānijā. Prūsija un Austrijas Impērija apsūdzēja Dāniju Londonas protokola pārkāpšanā un pieprasīja konstitūcijas atcelšanu. Kad Dānija atteicās piekāpties, sākās Otrais Šlēsvigas karš.

1864. gada karā Dānija tika sakauta. Saskaņā ar Vīnes miera līgumu Dānija atteicās no Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas. Sākotnēji teritorijas pārvaldīja kopīgi Prūsija un Austrijas Impērija, taču domstarpības par to pārvaldīšanu kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem Austrijas-prūšu karam 1866. gadā.

Pēc Prūsijas uzvaras pār Austriju hercogistes tika pilnībā pievienotas Prūsijai un vēlāk kļuva par daļu no Vācijas Impērijas. Vācu pārvaldes laikā reģionā turpinājās nacionālās pretrunas starp dāņu un vācu iedzīvotājiem, īpaši Ziemeļšlēsvigā.

Pēc Pirmā pasaules kara jautājums tika pārskatīts saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principu. 1920. gadā Šlēsvigā notika plebiscīti. Ziemeļšlēsvigas iedzīvotāju vairākums nobalsoja par pievienošanos Dānijai, savukārt Centrālā un Dienvidšlēsviga palika Vācijas sastāvā. Rezultātā tika noteikta mūsdienu Dānijas—Vācijas robeža.

Šlēsvigas-Holšteinas jautājums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta Eiropas diplomātiskajiem konfliktiem. Tas ietekmēja Vācijas apvienošanas procesu, Dānijas nacionālās identitātes attīstību un Eiropas spēku līdzsvaru Baltijas reģionā.

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)