Šulgentašas rezervāts
| Šulgentašas rezervāts | |
|---|---|
|
Шүлгәнташ ҡурсаулығы Заповедник Шульган-Таш | |
|
IUCN Ia kategorija (stingra režīma dabas rezervāts) | |
 Šulgenas upe | |
  Šulgentašas rezervāts | |
| Atrašanās vieta |
 Baškortostāna, Krievija |
| Tuvākā pilsēta | Starosubhangulova |
| Koordinātas | 53°2′0″N 57°3′0″E / 53.03333°N 57.05000°EKoordinātas: 53°2′0″N 57°3′0″E / 53.03333°N 57.05000°E |
| Platība | 22 531 ha |
| Dibināts | 1986. gada 16. janvārī |
| Apmeklētāji | 15 000 (2014) |
| Pārvaldes institūcija | Krievijas Dabas resursu un vides ministrija |
| Mājaslapa |
www |
Šulgentašas rezervāts (baškīru: Шүлгәнташ, krievu: Шульган-Таш) ir stingri aizsargājams dabas rezervāts Krievijā, Baškortostānā, Dienvidurālu kalnu rietumu pakājē. Apkārtne ir blīvi mežaina un ar karsta reljefu; rezervātā atrodas dažas no senākajām cilvēku apdzīvotajām alām (Šulgentaša). Rezervātā ir 13 pilnas slodzes "bortņiki" — senās biškopības praktizētāji, kas audzē savvaļas medus bites koku dobumos — dorēs un mākslīgos kokos uzvelkamos auļos. Rezervāts atrodas Burzjanas rajonā, apmēram 40 km uz rietumiem no rajona centra Starosubhangulovas. 2012. gadā rezervāts tika pievienots UNESCO biosfēras rezervātam "Baškīru Urāls"[1], jo īpaši burzjanas bišu aizsardzībai, kuras kopš seniem laikiem kultivē vietējie baškīru iedzīvotāji.[2][3]
Nosaukums cēlies no baškīru vārdiem šulgen (nokrita, pazuda) un taš (akmens).
Topogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šulgentašas rezervāta reljefu veido stāvi pauguri (100—300 metru augstas grēdas, ko sadala upju un strautu ielejas); kopējais augstuma diapazons rezervātā ir 240—700 metri. Vairāk nekā 90% no zemes klājuma veido gaiši skujkoku un lapu koku meži; pārējā daļa satāv no nelieliem kalnu stepju un pļavu segmentiem. Baškīrijas nacionālais parks atrodas rietumos un dienvidos,[4] un Šulgentašā ietilpst Altinsolokas entomoloģiskais bišu rezervāts. Caur rezervātu plūst Nugušas un Belajas upes.[3]
Slavenākā no kaļķakmens alām rezervātā ir Šulgentaša (Kapova), kas ir pazīstama ar alu izpēti (vairāk nekā 3 km zāļu un galeriju), vairāk nekā 200 senu alu gleznojumu (datēti ar 14.—17. gadsimtu p.m.ē.), un kā etnogrāfiska vieta, kas ir nozīmīga vietējiem baškīriem. Gleznās attēloti mamuti, zirgi, ģeometriskas formas, sarežģīti tēli un antropomorfas figūras. Alas iekšpusē tek pazemes upe Šulgena.[3]
Klimats un ekoreģions
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šulgentaša atrodas Austrumeiropas meža stepes ekoreģionā, pārejas zonā starp ziemeļu platlapju mežiem un dienvidu zālājiem. Šim ekoreģionam raksturīga mežu, stepju un upju mitrāju mozaīka.[5][6]
Šulgentašas klimats ir mitrs kontinentāls klimats ar siltām vasarām (Kepena klimata klasifikācijā — Dfb). Šim klimatam raksturīgas lielas temperatūras svārstības gan diennaktī, gan sezonāli, ar maigām vasarām un aukstām, sniegotām ziemām.[7][8]
Janvāra vidējā mēneša temperatūra ir -16 °C, bet jūnija un jūlija mēnešos +16 °C. Klimats ir mēreni kontinentāls, strauji mainās no gada uz gadu, nokrišņu daudzums svārstās no 270 līdz 750 mm.
Flora un fauna
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šulgentaša atrodas lapu koku mežu (liepu, ozolu, gobu un kļavu areāla austrumu malā, ar dažiem ozoliem dienvidu nogāzēs) un gaišo skujkoku taigas (galvenokārt priežu) satikšanās zonā. Rezervāta zinātnieki ir reģistrējuši 877 vaskulāro augu sugas, 184 sūnu sugas, 233 ķērpju sugas, 117 sēņu sugas un 202 aļģu un zilaļģu sugas. No vaskulārajiem augiem aptuveni 10% ir endēmiski, un 10 no tiem ir reliktās egles un liepas.[9]
Dzīvnieki ir gan Eiropas mežainu kalnu un mežu satikšanās zonai raksturīgie dzīvnieki, gan Sibīrijas mežu pārstāvji. Bieži sastopami zīdītāji ir aļņi, lapsas un caunas, liels ir brūno lāču blīvums. Zinātnieki rezervātā ir reģistrējuši 60 zīdītāju sugas.[9]
Rezervāta galvenā prioritāte ir aizsargāt vietējo medusbišu gēnu kopumu no krustošanās ar svešām bitēm. Bišu imports reģionā ir aizliegts. Tā kā pieradināto bišu saimes ārpus rezervāta cieš no tuvradnieciskas krustošanās un citiem traucējumiem, Šulgentašas rezervāts var sniegt klasisku “rezervāta” pakalpojumu, eksportējot bites, lai stiprinātu ārējās populācijas.[2]
Ekoizglītība un piekļuve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šulgentašas rezervāts ir viens no Krievijas rezervātiem ar relatīvi attīstītu tūrisma infrastruktūru; katru gadu to apmeklē vairāk nekā 36 000 tūristu. Ir alu muzejs, biškopības muzejs, aprīkots rotaļu laukums, autostāvvieta, biškopība, skatu platformas, sulu bārs un suvenīru veikals (pārdod savvaļas medu). Rezervātā ir vairāki "ekotūristu" maršruti, galvenokārt pārgājienu takas uz novērošanas vietām, alu un bišu audzēšanas vietu. Galvenais birojs atrodas Irgizli ciematā.[2]
Personālā ir aptuveni 90 cilvēku.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Bashkir Urals». UNESCO. Skatīts: 2016. gada 27. marts.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Shulgan-Tash Zapovednik (Official Site)» (krievu). Ministry of Natural Resources and Environment. Skatīts: 2016. gada 21. janvāris.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Shulgan-Tash Zapovednik» (krievu). Ministry of Natural Resources and Environment. Skatīts: 2016. gada 21. janvāris.
- ↑ «Shulgan-Tash». OOPT - Protected Areas of Russia. Skatīts: 2016. gada 27. marts.
- ↑ «East European forest steppe». Encyclopedia of Earth. Skatīts: 2016. gada 24. janvāris.
- ↑ «Map of Ecoregions 2017» (angļu). Resolve, using WWF data. Skatīts: 2019. gada 14. septembris.
- ↑ M. Kottek, J. Grieser, C. Beck, B. Rudolf, F. Rubel. «World Map of Koppen-Geiger Climate Classification Updated» (angļu). Gebrüder Borntraeger 2006, 2006. Skatīts: 2019. gada 14. septembris.
- ↑ «Dataset - Koppen climate classifications» (angļu). World Bank. Skatīts: 2019. gada 14. septembris.
- ↑ 9,0 9,1 «Shulgan-Tash Zapovednik» (krievu). Ministry of Natural Resources and Environment. Skatīts: 2016. gada 11. marts.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šulgentašas rezervāts.
|