Žaņa Lipkes memoriāls
Žaņa Lipkes memoriāls atrodas Rīgā, Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9. Tas uzcelts blakus Žaņa Lipkes mājai, kurā viņš Otrā pasaules kara laikā iekārtoja patversmi no geto izglābtajiem ebrejiem.
Otrā pasaules kara sākumā pirmos ebreju bēgļus, Žanis Lipke izvietoja pagaidu slēptuvēs dažādās Rīgas vietās. 1941.-1942. gada ziemā cilvēku izmitināšana Rīgas slēpņos un paša mājā kļuva pārāk bīstama, tāpēc viņš nolēma būvēt slēptuvi zem malkas šķūņa, kas atradās blakus viņa mājai. 1942. gada janvārī pašu spēkiem, nakts laikā izraka pirmo bunkuru. Pašā sākumā tajā izmitināja 4 cilvēkus. 1942. gadā izraktais bunkurs līdz ar pirmo atkusni sabruka. Uzreiz pēc tam Žanis Lipke izbūvēja jaunu bunkuru, daudz pārdomātāku. Bunkurā zem šķūņa no 1942. gada līdz 1944. gada vasarai vienlaicīgi dzīvoja 8 — 12 ebreji.[1]
Pēc kara Žanis Lipke bunkuru izmantoja kā auto remontbedri. Laika gaitā bedre iebruka un arī sākotnējais malkas šķūnis 1980. gados nodega. Pirms muzeja celtniecības memoriāla veidotāji Lipkes ģimenei uzcēla jaunu malkas šķūni tajā pašā vietā, kur reiz stāvēja vecais ar slepeno bunkuru.
Pamatideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Biedrības “Žaņa Lipkes memoriāls” dibinātājiem — uzņēmējam Mārim Gailim, Starptautiskā kino foruma “Arsenāls” goda direktoram Augustam Sukutam un Žaņa Lipkes vedeklai Ārijai Lipkei — iecere izveidot memoriālu radās 2000. gadā, pēc piemiņas plāksnes atklāšanas pie mājas Ķīpsalā, Mazā Balasta ielā 8. Šo cilvēku un viņu domubiedru kopīgais mērķis bija pievērst vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību Žaņa Lipkes vēsturiskajam fenomenam. 2005. gadā uzņēmējs Māris Gailis, Augusts Sukuts un Žaņa Lipkes vedekla Ārija Lipke nodibināja biedrību, lai uzsāktu naudas vākšanu muzeja izveidošanai Rīgā.[2]
Projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Žaņa Lipkes memoriāla projekta autore arhitekte Zaiga Gaile. Pēc viņas ieceres vizuālais ēkas tēls aizgūts no Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar raksturīgo krāsu un smaržu. Muzeja veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Noasa šķirstu, arī apgāztu laivu, ko var uzskatīt par dzīvības patvērumu.
Memoriāla pagrabstāvā izbūvēts betonēts bunkurs oriģinālās slēptuves izmēros - 3 x 3 metri, gar tā sienām izvietotas deviņas atvāžamas lāvas gulēšanai. Bunkuram bija divas ieejas — vienu no ārpuses nosedza suņubūda, pa otru varēja bēgt uz tuvējo gravu, ja slēptuve tiktu atklāta. Žanis Lipke, izveidojot bunkuru savas mājas pagalmā, nezināja, cik ilgi cilvēkiem būs tajā jāslēpjas, tāpēc slēptuvi iekārtoja tā, lai tajā paslēptie cilvēki nejustos pilnībā izolēti no ārpasaules. Viņiem nesa gan avīzes, gan grāmatas. Bunkurā ierīkoja pat elektrības apgaismojumu, atnesa radio. Elektrību izmantoja arī kā signālu — ja kāds no Lipkes ģimenes to izslēdza, tas kalpoja par signālu bunkura iemītniekiem, ka tuvojas svešinieks. Bunkura iemītniekus apgādāja arī ar ieročiem, lai nepieciešamības gadījuma varētu aizstāvēties. Dzīve šaurībā un neziņā par nākotni, cilvēkiem slēptuvē bija liels emocionāls un garīgs pārbaudījums, kas reizēm noveda arī pie savstarpējiem konfliktiem.[3]
Memoriālā tieši virs bunkura pirmajā stāvā atrodas tā sauktā sukka. Sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija bez jumta ar caurspīdīgām papīra iekšsienām. No ārpuses tā apšūta ar melniem dēļiem, lai atgādinātu Lipkes malkas šķūni. Jūdaismā par sukku (sukkah) sauc pagaidu patvērumu vai būdu, kuras reliģiskā nozīme tiek atzīmēta tā sauktajos Būdiņu svētkos jeb Sukotā. Ebrejiem tā atgādina par seno israēļu teltīm un trauslajiem mitekļiem, kuros tie pavadīja 40 gadus pēc tam, kad Dievs ar Mozus palīdzību bija viņus izvedis no verdzības Ēģiptē, bet vēl nebija aizvedis uz Apsolīto zemi. Šie līksmie svētki tiek svinēti neilgi pēc tam, kad pārdzīvots Jom-Kipura gavēņa un grēku nožēlas dienas. Sukka ir patvērums uz laiku, tai ir jābūt vienkārši uzceļamam.
Memoriāla mākslinieciskās koncepcijas autors Viktors Jansons Sukku ir iecerējis kā bunkura simbolisko dubultnieku. Pagaidu patvērumu, kas it kā karājas starp debesīm un zemi. Šī telts simbolizē dzīvības trauslumu un tās atkarību no Dieva, atgādinot, ka tās nav sienas, kas sargā cilvēku, tā ir viņa ticība. Iekšpusē uz Sukkas plānajām sienām mākslinieks Kristaps Ģelzis viegliem, tikai labā apgaismojumā izšķiramiem vilcieniem ir uzzīmējis ainavu ar zaļojošu ieleju pašā vasaras pilnziedā. Šo ainavu, ko Ģelzis sauc par "meditāciju", vienlaikus var aplūkot gan kā meditāciju par Apsolīto zemi, gan kā vīziju par Latvijas laukiem pirmskara vasarās. Tā ir daba savā pirmatnējā vienkāršībā un skaistumā, arhetipisks apliecinājums dzīvei, dzīvības avotam un mūžīgai atjaunotnei. Zīmējums ir blāvs un nekonkrēts, jo tas ir attēls, kas glabājas tikai atmiņās, vai attēls, ko iztēlē uzbur cerība un ilgas pēc brīvības.
Virs Sukkas bēniņu stāvā grīdā ir atvērta akai līdzīga lūka, pa kuru redzami divi apakšējie stāvi. Memoriāla koncepcijā ir būtiski, ka uz reālo patvērumu — bunkuru un arī uz simbolisko patvērumu — sukku viesis skatās no augšas. Pirmkārt, tā ir atskatīšanās uz pagātni no laikā tālāka skatu punkta, kurā vairs nav tāda pietuvinājuma detaļām, bet redzamas lielākas kopsakarības, nemainīgi vērtīgais un paliekošais. Otrkārt, tā ir skatīšanās it kā no augstāka, no stāstnieka vai, pārnestā nozīmē, Dieva skatu punkta, jo mēs par šiem cilvēkiem, kas slēpās bunkurā, zinām, ka tie izglābās un pārdzīvoja karu, bet viņi paši uz to varēja tikai cerēt.
Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2009. gadā uzsāka celtniecība, kas ilga trīs gadus. Muzeju uzbūvēja tikai un vienīgi par privātiem ziedojumiem un kopā izmaksāja ap pusmiljonu eiro. 2012. gadā muzeju oficiāli atklāja Latvijas prezidents Andris Bērziņš un Izraēlas prezidents Šimons Peress.
Uz memoriāla atklāšanu no Izraēlas bija atbraukuši Žaņa Lipkes izglābto ebreju pēcteči — Smoļansku, Libhenu, Cesvainu ģimeņu pārstāvji. Memoriāla atklāšanas ceremonijā klātesošos uzrunāja Boriss Smoļanskis, kurš nodeva Memoriālam glabāšanā ģimenes relikviju — sava tēva, tuva Žaņa Lipkes drauga Haima Smoļanska Toru, kas saglabāta ģimenei liktenīgajos vēstures notikumos — ebreju vajāšanās, ieslodzījumā geto un slēptuvēs. Izglābtā Ābrama Libhena meita Estere Šumahere un Žanna Levita bija atvedušas uz memoriāla atklāšanu zaru no paša Žaņa Lipkes 1977. gadā Jeruzalemē, pie Yad Vashem memoriāla iestādītā koka.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Kā zvaigzne tumsā, Dāvids Zilbermans, 8. lpp., ISBN 9984198197
- ↑ http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/arhitektura/1327-zana_lipkes_memorials/
- ↑ Kā zvaigzne tumsā, Dāvids Zilbermans, 16. lpp., ISBN 9984198197