Žanis Blumbergs
| ||||||||||||
Žanis Blumbergs (1889-1938) bija latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk padomju militārais darbinieks. Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, Sarkanās armijas divīzijas komandieris.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1889. gada 21. septembrī Vecauces pagastā zemnieka Kārļa Blumberga ģimenē. Mācījās Jelgavas pilsētas skolā, pēc tās beigšanas 1908. gadā brīvprātīgi pieteicās Krievijas impērijas armijā. Mācījās Viļņas karaskolā (1910—1913), kā podporučiks sāka dienēt 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā bija rotas, vēlāk bataljona komandieris, vadīja izlūku un ložmetējnieku komandas. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas demobilizēts kapteiņa pakāpē.
Kopš 1918. gada jūnija piedalījās Krievijas pilsoņu kara cīņās kā Latviešu strēlnieku divīzijas 3. brigādes komandieris. 1918. gada septembrī piedalījās Kazaņas ieņemšanā, pēc Pētera Slavena iecelšanas par Dienvidu frontes pavēlnieku viņš no 1918. gada 20. oktobra līdz 1919. gada 5. aprīlim komandēja Austrumu frontes 5. armiju, kas piedalījās cīņās pret Kolčaka vadīto karaspēku Tatarstānas un Baškīrijas teritorijā.
Kad 1919. gada aprīlī sākās Somijas karaspēka uzbrukums Oloņecas virzienā, Žanis Blumbergs tika nozīmēts par Ziemeļrietumu frontes 7. armijas komandiera vietnieku un Ziemeļu grupas komandieri. 7. armijas sastāvā atradās arī Latvijas armijas karaspēka grupa (Армейская группа войск Латвии). 1919. gada jūlijā Sarkanā armija piespieda somus atkāpties no Karēlijas austrumu daļas. 1919. gada vasarā pārcelts uz Dienvidu frontes 13. armiju, komandēja 42. strēlnieku divīzijas 2. brigādi. 1920. gadā komandēja 42. strēlnieku divīzijas 124. un 126. brigādi, piedalījās kaujās Ukrainā un Krimā.
Pēc kara beigām līdz 1922. gadam mācījās Sarkanās armijas Kara akadēmijas Augstākajos akadēmiskajos kursos. 1921.—1923. gadā bija 1. strēlnieku divīzijas komandieris un Sarkanās armijas karaskolu pārvaldes inspektors. 1924.—1926. gadā 11. strēlnieku korpusa komandieris, vēlāk Sarkanās armijas inspektors (1926—1929) un Karēlijas nocietinātā rajona komendants (1930—1932). Vēlāk strādāja par Sarkanās armijas Kara inženieru akadēmijas operatīvi-taktiskā cikla vadītāju un no 1933. gada stratēģijas un taktikas katedras vadītāju un komandieru fakultātes priekšnieku. 1936. gadā darbojās Sarkanās armijas karaskolu pārvaldē, 1937. gadā bija Sarkanās armijas kājnieku daļu inspektora vietnieks.
Lielā terora laikā viņu 1937. gada 13. decembrī apcietināja un 1938. gada 26. aprīlī piesprieda nāves sodu "par piedalīšanos pretpadomju teroristiskā organizācijā", ko izpildīja tajā pašā dienā. Aprakts Komunarkas masu kapos.[1]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Черушев Н. С., Черушев Ю. Н. Расстрелянная элита РККА (командармы 1-го и 2-го рангов, комкоры, комдивы и им равные): 1937—1941. Биографический словарь. — Москва: Кучково поле; Мегаполис, 2012.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|