17 latviešu komunistu vēstule

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

"17 latviešu komunistu vēstule" ir Eduarda Berklava un viņa domubiedru 1971. gadā sarakstīta protesta vēstule, kurā tika atspoguļota PSKP īstenotā piespiedu asimilācijas politika pret latviešiem un citām nekrievu tautām Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā vēstule ar trimdas latviešu palīdzību tika izvesta no Padomju Savienības un nākamā gada sākumā publicēta ārvalstu medijos.

Vēstules oriģināls bez pirmās lapas skatāms Latvijas Okupācijas muzejā. Tā pirmo lapu sabojāja amerikāņu izlūkdienesta speciālisti, ķīmiski pārbaudot dokumenta autentiskumu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Staļina nāves un viņa kulta nosodījuma Padomju Savienībā komunistiskā partija apzinājās, ka ir nepieciešamas politiskās reformas. Hruščova valdīšanas sākumposmā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu "atkusnis", notikās režīma pakāpeniska liberalizācija, atteikšanās no staļinisma un citas, lai arī īslaicīgas, tomēr būtiskas pārmaiņas.[1] Nacionālajās republikās svarīgs jautājums bija aizvien pieaugošā krievu imigrācija un republiku pamatnācijas asimilācijas tendences, kas republiku vadībā radīja nacionālkomunistu grupas, kuras uzstājās pret šo PSKP politiku. Latvijas PSR nacionālkomunistu grupa LKP vadībā tika sagrauta 1959. gadā. Viens no šīs grupas līderiem Eduards Berklavs tika izraidīts no Latvijas PSR uz Vladimiru Krievijā, kur bija spiests dzīvot līdz pat 1968. gadam. Pēc atgriešanās Latvijas PSR viņš kļuva par vienu no padomju režīma opozicionāriem, bet vēlāk par vienu no Trešās atmodas līderiem.[2]

Vēstules sacerēšana un nosūtīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gadā Berklavs uzrakstīja desmit lapaspušu garu, vairāku ārvalstu komunistisko partiju vadītājiem adresētu protesta vēstuli (krievu valodā) pret nekrievu tautu asimilācijas politiku. Tā bija sacerēta pēc tam, kad padomju presē tika publicēti 1970. gada tautas skaitīšanas dati (17.04.1971.).[3] Caur bijušo Berklava kolēģi Jāni Galdiņu informācija par vēstules eksistenci nokļuva pie Jāņa Pormaļa, kura brālis Arturs Pormalis dzīvoja trimdā un kopš 1968. gada brauca uz Latviju. Vēstule Arturam Pormalim tika nodota Sporta pils laukumā un pēc tam izvesta 1971. gada jūlijā no Padomju Savienības, ievīstīta plastikātā un avīzēs,aptītās ap rožu pušķa kātiem.[4] Tālāk tā nokļuva ASV mītošā politologa Andra Trapāna rokās, kurš vēstuli pārtulkoja latviešu valodā. Decembrī vēstules tulkojums ar Trapāna komentāriem tika nosūtīts Zviedrijā dzīvojošam vēsturniekam Uldim Ģērmanim un politiķim Bruno Kalniņam. "17 latviešu komunistu vēstules" publicēšana Zviedrijā bija pamatota ar Trapāna priekšlikumu publicēt to kādā neitrālā valstī. Ne vēstules autors, ne arī viņa domubiedri nebija zināmi un noskaidrojās tikai krietni vēlāk.[3]

Ģērmanis nodarbojās ar vēstules publicēšanu medijos, bet Kalniņš ar ārzemju sociālistiskās preses informēšanu, jo vēstules autors bija adresējis šo vēstuli tieši ārvalstu komunistiskajām partijām. 1972. gada janvārī vēstuli latviešu valodā publicēja trimdas sociāldemokrātu laikraksta "Brīvība" janvāra numurā. Tajā pašā laikā tās saturu sāka raidīt "Radio Liberty". Ar Ģērmaņa gādību vēstule 29. janvārī tika publicēta Zviedrijas lielākajā dienas laikrakstā "Dagens Nyheter". Turpmākā mēneša laikā ziņa par šo vēstuli un tās saturu nokļuva Skandināvijā, Eiropā, Amerikā un citviet pasaulē. Vēstules izplatīšanā iesaistījās arī trimdas latvieši, diplomātiskie pārstāvji un citu tautību sabiedriskie darbinieki. 1972. gada 21. februārī par šo vēstuli runāja arī ASV kongresā un pilns tās teksts tika publicēts oficiālajā izdevumā "Congressional Record".[3] Kopumā šī vēstule tika ievietota apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs un vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos.[2]

Vēstules nokļūšana Rietumos un tās saturs satrauca padomju varas iestādes. Tās vairākkārt ārzemēs nesekmīgi centās pierādīt, ka "17 latviešu komunistu vēstule" ir viltojums.[5] Arī Latvijas PSR laikrakstos tika publicēti paziņojumi, ka tā ir viltojums.[3]

Vēstules saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"17 latviešu komunistu vēstules" sākumā autors paskaidroja, ka viņš un viņa domubiedri nav komunisma noliedzēji vai oportūnisti, bet tikai vēlas norādīt uz aplamo politiku, ko izvērš PSKP. Tālāk sekoja īss ieskats vēsturē un pēc tam jau detalizētāks apraksts par Padomju Savienības politiku pret latviešiem un citām nekrievu tautām. PSKP tika apsūdzēta lielkrievu šovinismā, mazo tautu piespiedu asimilācijā un citās darbībās.[6] Nobeiguma daļā ir minēts par nacionālkomunistiem, kuri par savu pārliecību tikuši atcelti no amata. Pašās beigās autors aicina atmaskot PSKP rīcību un boikotēt Padomju Savienību, ja tā neatteiksies no vēstulē izklāstītās rīcības. Vēstules sākums un beigas bija ieturēts emocionālā stilā, bet vidus daļa "smagnējā kancelejas valodā".[3] Lai arī vēstule kritizēja PSKP, tomēr tā bija rakstīta komunismam labvēlīgā tonī, kas uzskatīja iepriekšminēto izrīcību par nepareizu ideoloģijas interpretāciju un nobīdi no kursa, kas skaidrojams arī ar to, ka šī vēstule pirmām kārtām bija adresēta ārvalstu komunistiskajām partijām.

Sākumā domājām, ka šīs parādības ir vienkārši atsevišķu vadoņu kļūdas un šādas politikas ļaunuma neizpratne. Bet ar laiku pārliecinājāmies, ka lielkrievu šovinisms ir rūpīgi izdomāts PSKP vadoņu kurss; PSRS mazo tautu piespiedu asimilācija ir paredzēta par vienu no svarīgākajiem tuvākās nākotnes iekšpolitiskajiem uzdevumiem.

— "17 latviešu komunistu vēstule"

{..} tas, ko pie mums oficiāli runā un raksta, ir tikai izkārtne, tendencioza faktu sagrozīšana un meli, visas partijas konferences un kongresi ir tikai iepriekš rūpīgi sagatavotas izrādes. Tās sasauc tikai tāpēc, lai radītu šķitumu par demokrātiju partijas iekšienē un tām ir jāatbalsta teiktais ‘no augšas’ – galu galā no pirmā cilvēka valstī (vienpersonīgi). Jebkuru mēģinājumu iebilst pret šo uzskatu novērtē kā uzstāšanos pret partiju, pret ļeņinismu un tādus drosminiekus ne tikai atceļ no visiem amatiem, bet viņiem atņem brīvību, viņus apcietina, iesloga nometnēs un cietumos necilvēcīgos apstākļos, izsūta, kādreiz viņi pat uz visiem laikiem pazūd bez vēsts.

— "17 latviešu komunistu vēstule"

Autors un atbalstītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai pēc PSRS sabrukšanas atklātībai kļuva zināms, ka vēstules sacerētājs bija Eduards Berklavs un tā izplatīta ar 16 kompartijas biedru piekrišanu:[7]

  • Ella Ankupe,
  • Valentīna Borka,
  • Emma Ērenštreite,
  • Faivušs Frīdmans,
  • Jānis Galdiņš,
  • Jānis Gustsons,
  • Zālamans Joffe,
  • Jānis Kacēns,
  • Pāvels Pizāns,
  • Pēteris Plēsums,
  • Jānis Sadovskis,
  • Pēteris Sadovskis,
  • Rasma Siliņa,
  • Olga Vāvere,
  • Arnolds Zandmanis,
  • Elvīra Zēberga.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Latvijas Vēstnesis" "Neizturamais atkusnis"
  2. 2,0 2,1 Delfi.lv "Miris Eduards Berklavs"
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Ģērmanis, U. Izvērtēšanai. Stokholma:Memonta, 1993.
  4. Latvijas Ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa "Arturs Pormalis"
  5. Autoru kolektīvs. Latvijas vēsture. XX. gadsimts. Rīga:Jumava, 2005.
  6. Case studies on human rights and fundamental freedoms:a world survey. (angliski)
  7. [1] Rolfs Ekmanis, Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]