19. ieroču SS fizilieru bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
19. ieroču SS fizilieru bataljons
19th SS Division Logo.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1944-1945
Pakļautība 19. ieroču SS grenadieru divīzija
42. ieroču SS grenadieru pulks
44. ieroču SS grenadieru pulks
43. ieroču SS grenadieru pulks
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Devīze Aust varoņiem drosme, jo tumšāka nakts[1]
Militārās operācijas Kaujas Vidzemes augstienē
Mores kaujas
Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri Juris Taube
Ernests Laumanis

19. ieroču SS fizilieru bataljons (vācu: Waffen-Füsilier-Bataillon der SS 19), sākotnēji 19. ieroču SS apmācības un papildinājumu bataljons un pazīstams arī kā Laumaņa bataljons bija Latviešu leģiona izlūkvienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar Lielvācijas kapitulāciju Kurzemes cietoksnī 1945. gada maijā, daļai vīru komandiera majora Laumaņa vadībā dodoties mežos, lai uzsāktu partizānu gaitas[2].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. fizilieru bataljons tika izveidots līdz ar 2. SS brigādes pārformēšanu divīzijā 1944. gada martā 333 vīru sastāvā pulkvežleitnanta Taubes vadībā kā divīzijas papildinājumu bataljons, pēc tam vadību pārņemot majoram Laumanim, maijā papildinot ar vīriem no 2. apmācības pulka[3]. 1944. gada 27. jūlijā bataljonā bija trīs grenadieru rotas un viena smagā rota[4].

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. papildinājumu bataljons piedalījās 19. divīzijas kaujas darbībā no aizsardzības kaujām Vidzemes augstienē, pozīcijās pie Lubāna no 1944. gada 27. jūlija ieņemot frontes sektoru divīzijas centrā un sākot pozīciju izbūvi. Līdz 5. augustam aktīva ienaidnieka darbība nebija novērojama, taču 6. augusta naktī bataljons līdz ar citām divīzijas vienībām atgāja no esošajām pozīcijām un uzsāka virzību uz Cesvaines lielceļu, iesaistoties cīņās ar ienaidnieku pie Poteru un Daļģu mājām, par šīm cīņām tā komandieris Ernests Laumanis saņēma I šķiras Dzelzs krustu[5]. 10. augustā bataljonu nosūtīja uz Jaunpiebalgas apkaimi pārformēšanai par fizilieru bataljonu[6].

19. divīzijas sastāvā 19. fizilieru bataljons piedalījās Mores kaujās un pēc tam līdz ar citām vienībām 1944. gada oktobrī nonāca Kurzemes cietoksnī, novietojoties Džūkstes apkaimē. Sākotnēji bataljons palika divīzijas rezervē, taču pēc tam, kad ienaidnieks pirmās Kurzemes lielkaujas laikā nodarīja būtiskus zaudējumus 43. pulkam, 19. fizilieru bataljons tika nosūtīts uz tā frontes sektoru aizsardzības stiprināšanai - ar šo pavērsienu arī iezīmējās fizilieru bataljona loma Kurzemes cīņās kā "ugunsdzēsēju" vienībai, kuru izmanto pēkšņu pārrāvumu un krīzes situāciju likvidēšanai. 16. oktobrī bataljonam izdevās atgūt ienaidnieka ieņemtās Nabadziņu mājas 43. pulka sektorā un 17. oktobrī 10:00 atvairīt ienaidnieka tanku un kājnieku uzbrukumu. 27. oktobrī bataljons pozīcijās nomainīja daudz cietušo 44. pulku sektorā no Gardenes stacijas līdz Straģiem, taču, konstatējot ienaidnieka spēku koncentrāciju pie Saldus, 44. pulks tika atgriezts frontē un 19. fizilieru bataljons atkal nonāca rezervē.

Novembra sākumā, divīzijai gatavojot uzbrukumu Dobeles-Saldus ceļa virzienā ar mērķi iztaisnot fronti, viena no bataljona rotām tika novietota frontē starp Mazčankasu un Lukstiņiem,Bērzes upes rietumu krastā 44. pulka II bataljona vietā, ko savukārt bija plānots izmantot plānotajai frontes iztaisnošanas operācijai. Fizlieru rota pozīcijas ieņemot ļoti izkliedēti plašā sektora dēļ un tādējādi to nesagatavotu ar 661. strēlnieku pulka triecienu pilnā sastāvā 3. novembra 09:00, uzbrukuma smaili virzot tieši pret fizilieru rotas sektoru. Ienaidniekam izdevās pārraut fizilieru nepietiekošo aizsardzību un jau 10:30 tas apdraudēja 44. pulka I bataljona štābu. Pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanas, vienam fizilieru rotas vadam vēl turoties savās pozīcijās, 44. pulka II bataljonam un pārējiem fizilieru bataljona vīriem iebrukumu izdevās likvidēt, divas fizilieru rotas izvelkot rezervē citu varbūtēju iebruku likvidēšanai[7].

4. novembrī turpinājās ienaidnieka uzbrukumi lielceļa virzienā, galvenokārt skarot leitnanta Kovtuņenko komandēto 1. rotu un pievakarē piespiežot to pozīciju atstāt, taču arī šo iebrukumu izdevās likvidēt ar fizilieru bataljona 2. rotas palīdzību virsleitnanta Sprinča vadībā. Pēc šīm sadursmēm bataljons palika 44. pulka sastāvā. Pozīcijās 44. pulks ieņēma divīzijas labo spārnu starp Balšņām un Lutiķiem, tā labajā flangā atradās vācu 93. kājnieku divīzija, bet pa kreisi 42. pulks. 19. fizilieru bataljons atradās pulka labajā spārnā, starp II bataljonu kreisajā pusē un 93. vācu divīziju labajā.

1944. gada novembrī bataljona uzbūve un vadība ir šāda:

  • 1. rota - komandieris leitnants Pētersons
  • 2. rota - komandieris
  • 3. rota - komandieris virsleitnants Aiviekste
  • 4. (smagā) rota - komandieris leitnants Krastiņš
    • mīnmetēju vads - komandieris leitnants Treimanis
    • triecienvads - komandieris virsniekvietnieks Vārna[1]

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā pret fizilieru bataljonu un visu 44. pulku bija vērsts salīdzinoši neliels uzbrukuma smagums un tādēļ bataljons tika pievienots 43. pulkam, kas bija cietis ievērojami smagāk. No 25. uz 26. decembri 19. divīzija nomainīja kaujas līniju, novietojoties no Anneniekiem līdz Zvejniekiem, 43. pulkam līdz ar 19. fizilieru bataljonu ieņemot divīzijas centru no Birzniekiem līdz Stāvaiņiem. 26. decembrī ienaidnieka uzbrukuma smagums bija vērsts pret 42. pulku un 19. fizilieru bataljonu, ar mērķi ieņemt Jāņukrogu ceļu, kas pavērtu ceļu uz Dobeli. Fizilieru bataljons izcīnīja smagu tuvcīņas kauju par Rumbu mājām, pozīcijai vairākkārt mainot saimnieku, taču dienas beigās tās tomēr palika fizilieru rokās. Vienlaikus 42. pulku izsita no Zvejnieku augstienes pozīcijām un, par spīti prettrieciena mēģinājumiem, tās atgūt neizdevās.

27. decembra pievakarē divīzija atkāpās uz jaunu galveno kaujas līniju, 43. pulkam līdz ar fizilieru bataljonu ieņemot sektoru starp Bitšķēpiem un Birzniekiem, 27. decembrī šeit atvairot spēcīgu ienaidnieka uzbrukumu, taču pozīcijas nezaudējot. 27. decembra vakarā 43. pulku nomainīja 44. pulks, 19. fizilieru bataljonam paliekot pozīcijās un nonākot taktiskā 44. pulka pakļautībā. 28. decembra 10:30 sekoja ļoti spēcīgs ienaidnieka uzbrukums, izsitot fizilierus no Rumbu un Birznieku mājām. Par spīti pēdējās dienās ciestajiem zaudējumiem fizilieru bataljons saņēma pavēli ar artilērijas atbalstu pozīcijas atgūt, ko arī izdevās izdarīt, taču ap 18:00 Rumbas atkal atguva ienaidnieks. Komandieris majors Laumanis lūdza palīdzību no 44. pulka un palīgā ieradās tā 8. rota virsleitnanta Vinklera vadībā, līdz 20:00 nomainot divas fizilieru rotas. Vienlaikus pievakarē viens no fizilieru bataljona vadiem uz savu prātu atguva Rumbas, taču dzīvā spēka taupīšanas nolūkos 44. pulka komandieris Rūdolfs Kociņš Rumbas noteica par priekšposteni, nevis galvenās kaujas līnijas daļu. Pēc šīm kaujām bataljons novietojās rezervē Pastorātā[8].

19. divīzijas uzbrukuma laikā no 5. janvāra fizilieru bataljons sākotnēji palika rezervē, taču pēc 44. pulka ciestajiem zaudējumiem fizilierus nosūtīja uzbrukuma turpināšanai virzienā Dirbas-Augstkalni, taču mērķi sasniegt tā arī neizdevās un uzbrukums noslēdzās ar frontes stabilizēšanos 9. janvārī. Februāra sākumā bataljons novietojās sektorā pie Annenieku baznīcas, taču piektās Kurzemes lielkaujas laikā naktī no 13. uz 14. februāri to izvilka no šīs pozīcijas un iesaistīja cīņās pie Lestenes muižas. Bataljons novietojās sektorā no Vamžiem līdz Vidiņiem. Ienaidnieka uzbrukums sākās 16. februāra rītā ar 4 stundu artilērijas sagatavošanu, kam sekoja trieciens visas divīzijas iecirknī. 1. rotas vads tika izstumts no Vamžiem, ienaidniekam izdevās ielenkt bataljona vienības Augstkalnos un tas apdraudēja bataljona štābu Ērmās. Iniciatīvu uzdevās Augstkalnos ielenktās grupas komandieris kaprālis Alfrēds Riekstiņš, izlaužoties virzienā uz Ērmām un, izmantojot pārsteiguma elementu, ienaidnieku padzenot un uzņemoties visas 1. rotas vadību ievainotā leitnanta Pētersona vietā - par to Riekstiņš vēlāk tika apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. 18. februārī stāvokli izdevās stabilizēt.

Sestās Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada 19. martā bataljonu iesaistīja smagās atvaires kaujā pie Pilsblīdenes.

Kaujas gaitas 19. ieroču SS fizilieru bataljons beidza ar Lielvācijas kapitulāciju 1945. gada maijā, Kurzemē, taču daļa tā vīru komandiera majora Laumaņa vadībā devās mežos, lai pievienotos nacionālo partizānu kustībai[9].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 6, 1990. gada 1. nov., 17. lpp
  2. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 274. lpp
  3. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 137. lpp
  4. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 24. lpp
  5. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 46. lpp
  6. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 40. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 129. lpp
  8. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 147. lpp.
  9. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 223. lpp.