1918. gada Krievijas PFSR Konstitūcija

1918. gada Krievijas PFSR Konstitūcija (krievu: Конституция РСФСР 1918 года) bija pirmā Krievijas PFSR konstitūcija un pirmais padomju tipa pamatlikums Krievijā. Tā tika pieņemta 1918. gada 10. jūlijā V Viskrievijas padomju kongresā pēc Oktobra revolūcijas un Krievijas pilsoņu kara sākuma.

Konstitūcija nostiprināja padomju varas sistēmu, proletariāta diktatūras principu un Krievijas PFSR kā strādnieku, zemnieku un sarkanarmiešu padomju republiku. Tā atcēla agrāko parlamentāro un liberāli demokrātisko valsts modeli, aizstājot to ar daudzpakāpju padomju pārstāvniecības sistēmu.

1918. gada Konstitūcija noteica, ka augstākā valsts varas institūcija ir Viskrievijas padomju kongress, bet starp kongresiem — Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja. Izpildvaru īstenoja Tautas komisāru padome. Konstitūcija arī nostiprināja privātīpašuma ierobežošanu, zemes nacionalizāciju un valsts kontroli pār galvenajiem saimniecības resursiem.

Vēsture

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā boļševiki pārņēma varu Krievijā un sāka veidot jaunu valsts pārvaldes sistēmu, kuras pamatā bija strādnieku, kareivju un zemnieku padomes. Līdzšinējās Krievijas valsts institūcijas tika likvidētas vai pakļautas padomju varai.

1918. gada janvārī tika sasaukta Krievijas Satversmes sapulce, kurai bija jāizstrādā demokrātiska Krievijas valsts iekārta. Tā kā boļševiki tajā neieguva vairākumu, Satversmes sapulce tika izklīdināta. Pēc tam padomju vara pilnībā nostiprināja kursu uz vienpartijas politisko sistēmu un padomju institūciju prioritāti.

Konstitūcijas izstrāde notika laikā, kad valstī jau sākās Krievijas pilsoņu karš. Boļševiku valdība centās juridiski nostiprināt jauno režīmu, tā sociālo politiku un varas institūciju struktūru. Konstitūcijas tekstā tika iekļauta arī "Strādājošās un ekspluatētās tautas tiesību deklarācija", kas iepriekš bija pieņemta 1918. gada janvārī.

1918. gada 10. jūlijā V Viskrievijas padomju kongress pieņēma Krievijas PFSR Konstitūciju. Tā kļuva par pirmo padomju konstitūciju un juridiski nostiprināja valsti kā sociālistisku padomju republiku.

Konstitūcija noteica šķirisku vēlēšanu sistēmu. Vēlēšanu tiesības tika piešķirtas galvenokārt strādniekiem, zemniekiem, sarkanarmiešiem un citām darba ļaužu grupām. Savukārt tā sauktajiem "ekspluatatoru šķiru" pārstāvjiem, bijušajiem cariskās varas amatpersonām, garīdzniekiem, privātiem tirgotājiem un citām grupām vēlēšanu tiesības varēja tikt liegtas.

Vēlēšanu sistēma nebija vienlīdzīga. Pilsētu strādnieku pārstāvniecība bija lielāka nekā zemnieku pārstāvniecība, un padomju vēlēšanas notika daudzpakāpju kārtībā. Šāda sistēma nodrošināja boļševiku varas koncentrāciju pilsētu un partijas kontrolētos centros.

Konstitūcija nostiprināja arī federālisma principu, paredzot Krievijas PFSR kā padomju republiku federāciju. Tomēr praksē varas centralizācija bija ļoti spēcīga, un galvenos politiskos lēmumus pieņēma boļševiku partijas vadība.

1918. gada Konstitūcija kalpoja kā paraugs vēlākajām padomju konstitūcijām. Tās principi tika izmantoti arī citu padomju republiku pamatlikumos un vēlāk 1924. gada PSRS Konstitūcijā.

Pēc Padomju Savienības izveides 1922. gadā Krievijas PFSR statuss mainījās, jo tā kļuva par vienu no savienotajām republikām jaunajā valstī. 1925. gadā tika pieņemta jauna Krievijas PFSR Konstitūcija, kas saskaņoja republikas pamatlikumu ar PSRS valsts iekārtu.

Saturs

Konstitūcija definēja Krievijas PFSR kā strādnieku, zemnieku un sarkanarmiešu deputātu padomju republiku. Valsts vara tika pasludināta par piederīgu darba ļaudīm, bet politiskā sistēma tika balstīta uz padomju pārstāvniecību.

Pamatlikums paredzēja zemes nacionalizāciju, privātīpašuma ierobežošanu, banku un lielrūpniecības pakļaušanu valsts kontrolei, kā arī darba pienākuma principu. Tas atspoguļoja boļševiku sociālistiskās pārveides programmu.

Konstitūcija ietvēra arī pilsoņu tiesības un pienākumus, taču tās bija formulētas šķiriskā veidā. Politiskās tiesības tika saistītas ar personas sociālo stāvokli un attieksmi pret darbu. Atsevišķas iedzīvotāju grupas varēja tikt izslēgtas no politiskās līdzdalības.

Nozīme

1918. gada Krievijas PFSR Konstitūcija bija nozīmīga, jo tā pirmo reizi juridiski nostiprināja padomju valsts modeli. Tā radīja konstitucionālu pamatu boļševiku režīmam un noteica padomju tiesību sistēmas sākotnējos principus.

Konstitūcija vienlaikus bija arī instruments politiskās varas koncentrācijai. Lai gan tā deklarēja darba ļaužu varu, praksē vara arvien vairāk koncentrējās boļševiku partijas rokās. Tādēļ šis pamatlikums tiek uzskatīts par vienu no agrākajiem dokumentiem, kas nostiprināja padomju vienpartijas sistēmas pamatus.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1918. gada Krievijas PFSR Konstitūcija.

Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)