1991. gads Latvijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pasaulē: 1988 1989 1990 - 1991 - 1992 1993 1994
Latvijā: 1988 1989 1990 - 1991 - 1992 1993 1994
Laikapstākļi: 1988 1989 1990 - 1991 - 1992 1993 1994
Sportā: 1988 1989 1990 - 1991 - 1992 1993 1994
Kino: 1988 1989 1990 - 1991 - 1992 1993 1994

Šajā lapā ir apkopoti 1991. gada notikumi Latvijā.

Notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Janvāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2. janvārisRīgā OMON kaujinieki pēc LKP CK rīkojuma ieņēma Preses namu, daļēji paralizējot demokrātisko izdevumu iznākšanu. Tipogrāfijas un redakciju darbiniekiem tika atņemtas dienesta apliecības, viņus un darba telpas pārmeklēja. Notikuma vietā ieradās toreizējais Latvijas iekšlietu ministrs Aloīzs Vaznis, Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers un Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, taču OMON viņus Preses namā neielaida.
  • 4. janvāris — Pretēji OMON virsnieku apgalvojumiem, Boriss Pugo un Mihails Gorbačovs paziņoja, ka nav zinājuši par Preses nama ieņemšanu. Rīgā izlūkošanas braucienā ieradās PSRS IeM pārstāvju grupa ģenerālleitnanta V. Solodkova vadībā.
  • 7. janvāris — Pēc Mihaila Gorbačova rīkojuma D. Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos.
  • 8. janvāris:
    • Latvijas AP pieņēma lēmumu Par PSRS bruņoto spēku speciālo vienību nelikumīgu ievešanu Latvijas teritorijā, kurā aicina visus republikas iedzīvotājus atturēties no jebkādas sadarbības ar tiem militārajiem formējumiem un iestādēm, kas piedalās Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizācijā.
    • Rīgā slepeni ieradās ģenerālpulkvedis V. Ačalovs, PSRS aizsardzības ministra vietnieks ārkārtas situācijās, viens no Afganistānas kara vadītājiem, kurš tikās ar F. Kuzminu un Alfrēdu Rubiku.
  • 9. janvāris — ASV sniedza paziņojumu, kurā asi nosodīja Padomju Savienības lēmumu ievest karaspēku neatkarību alkstošajās Baltijas valstīs un citās padomju republikās.
  • 10. janvārisRīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš ar prasību Ivara Godmaņa valdībai atkāpties. Piedalījās ap 50 000 cilvēku, pēc militārpersonu aicinājuma tie mēģināja ielauzties Ministru Padomes ēkā.
  • 11. janvāris — Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņš Rīgā, Esplanādē pret Latvijas jauniešu iesaukšanu padomju armijā. Baltijas Kara apgabala štābā aizklāta Kara padomes sēdē. Nolemj izsniegt automātus virsniekiem un kara skolu kursantiem. Rīgas ielās vērojama armijas daļu un bruņutehnikas pārvietošanās.
  • 12. janvāris:
  • 13. janvāris:
    • Naktī tanki ielenc Lietuvas Augstāko padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki.
    • Augstākā Padome (AP) izveidoja AP Aizsardzības štābu. Par tās priekšnieku iecēla Andreju Krastiņu, par vietniekiem — Odiseju Kostandu un Tālavu Jundzi. Štābs nodarbojās ar AP un Vecrīgas aizsardzību.
    • Plkst. 4.00 (4.45) — Latvijas Radio izskanēja Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētāja Daiņa Īvana uzruna tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai, kur 13. janvāra naktī PSRS tanki aplenca Lietuvas parlamentu, ieņēma televīziju, radio, telegrāfu.
    • Plkst. 12.00 — notika Latvijas Republikas Augstākās padomes plenārsēde par aizsardzības jautājumiem.
    • Plkst. 14.00 — Rīgā, 11. novembra krastmalā notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā. Tajā piedalījās ap 600 000 līdz 700 000 cilvēku. Baltijas Kara apgabala helikopteri kaisīja brīdinājuma skrejlapas. LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja celt barikādes. Pēc manifestācijas notika dalībnieku gājiens uz Brīvības pieminekli. Latvijas iedzīvotāji sāka veidot barikadēs un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus.
    • LR MP ministri un darbinieki deva norādes organizēt smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, automašīnas ar baļķiem barikāžu celšanai Rīgā. Naktī sākās šo norādījumu izpilde.
    • Rīgā sāka veidot barikādes. Tās tiek uzceltas arī Liepājā un Kuldīgā.
    • Tallinā tikās Krievijas Federācijas, Igaunijas un Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāji. Tika parakstīts paziņojumu, kurā pausts nosodījums pret Baltiju vērstās bruņotās akcijas.
    • Baltijas Augstākās padomes priekšsēdētāju aicināja ANO ģenerālsekretāram sasaukt Drošības padomes ārkārtas sēdi un Baltijas problemātikai veltītu starptautisku konferenci.
    • izskanēja KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina aicinājums Krievijas karavīriem un virsniekiem nepiedalīties akcijās pret Baltijas civiliedzīvotājiem un varas orgāniem.
  • 13.21. janvārisBarikāžu laiks Rīgā. Nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON un panāca, ka Vitebskas divīzija atteicās doties uz Rīgu. Barikādes tika izveidotas ap Vecrīgu, bloķējot visas pieejas tās centrālajai daļai. Īpaši tika aizsargāta Augstākās Padomes ēka (tag. Saeimas nams), Ministru Padomes ēka (tag. Ministru Kabinets), Latvijas Radio, Televīzijas centrs Zaķusalā, Galvenā telefonu centrāle Dzirnavu ielā, radio retranslācijas punkts Ulbrokā, tilti pār Daugavu un Mīlgrāvja kanālu. Barikāžu veidošanai tika mobilizēta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika no visas Latvijas. Kopumā barikāžu laikā Rīgā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki un ievainoti tika četrpadsmit.
  • 14. janvāris:
    • NATO nosoda Padomju armijas spēka lietošanu pret demokrātiski ievēlēto Lietuvas valdību, novērtējot šo akciju arī kā iebiedēšanas politiku pret pārējām Baltijas valstīm.
    • Mihails Gorbačovs PSRS Augstākās padomes sēdē atkārto PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo viedokli, ka armija Viļņā rīkojusies pareizi.
    • Maskavā Jānis Peters tikās ar Mihailu Gorbačovu un sarunās piedalījās arī PSRS AP priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs. PSRS augstākie vadītāji situāciju Baltijā novērtēja kā bīstamu un aicināja kopīgi meklēt risinājumu pie sarunu galda. J. Peters, novērtēdams sarunu, izteicās, ka nav jālolo cerības, ka pašreizējā PSRS vadība ir gatava sarunāties ar Latviju kā ar ārvalsti.
    • Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins izteica ultimātu LR Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam, aicinādams atcelt visus pieņemtos Latvijas Republikas likumus un lēmumus, kas ir pretrunā ar PSRS un LPSR konstitūcijām, likumiem un lēmumiem, un pildīt PSRS prezidenta 14. maija deklarāciju.
    • Plkst. 14.50 — OMON uzbruka Vecmīlgrāvja tilta sargiem. Atklāja uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sita cilvēkus, draudēja ar ieročiem, laupīja mantas.
    • Plkst. 18.45 — OMON uzbruka pie Brasas tilta, apmētāja mašīnas ar degmaisījuma pudelēm, izraisīja ugunsgrēku.
    • Plkst. 20.00 — notika Atkārtots OMON uzbrukums pie Vecmīlgrāvja. Dienas laikā tika nodedzinātas 17 automašīnas.
    • Raidstacija "Svoboda" vairākkārt konkretizēja ziņas par militārā apvērsuma plāniem Latvijā.
  • 15. janvāris:
    • Naktī notika divi OMON uzbrukumi Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei Zeļļu ielā 8. Tika piekauti kursanti, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči.
    • Notika Interfrontes mītiņš ASK stadionā Rīgā Krišjāņa Barona ielā, kurā piedalījās ap 10 000 cilvēku. VSGF paziņoja par varas pārņemšanu republikā.
  • 16. janvāris:
    • Latvijas Republikas Augstākā padome organizēja deputātu kvoruma nakts dežūras Augstākās padomes ēkā.
    • Plkst. 16.45 — Vecmīlgrāvī pie tilta tika nošauts Roberts Mūrnieks, ievainoti tika A. Dreimanis un A. Podnieks.
    • Plkst. 18.30 — notika OMON uzbrukums pie Brasas tilta. Tika ievainots I. Gudrais.
  • 17. janvāris:
    • Uz barikādēm tika izsludināts trauksmes stāvoklis.
    • Latvijas Komunistiskās partijas izveidotā Streika komiteja deklarēja, ka Latvijā atdzimst fašistisks režīms.
    • Rīgā ieradās PSRS Augstākās padomes deputātu delegācija A. Deņisova vadībā. Atgriežoties Maskavā, tā paziņoja, ka Latvija atbalstot PSRS Prezidenta pārvaldes ieviešanu.
  • 18. janvārisLatvijas Republikas Augstākā padome pieņem lēmumu izveidot vienotu valsts pašaizsardzības komisiju.
Roberta Mūrnieka bēres Rīgā, 1991. gada 19. janvārī.
  • 19. janvāris — notika tautas manifestācija Roberta Mūrnieka bērēs. Naktī OMON aizturēja un piekāva piecus Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus.
  • 20. janvāris:
    • Notika tautas demonstrācija Maskavā Baltijas aizstāvībai, kurā piedalās ap 100 000 cilvēku. Tika izteikta prasība pēc Mihaila Gorbačova, D. Jazova, Borisa Pugo, VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova demisijas sakarā ar Viļņas upuriem.
    • Plkst. 21.07 — OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Kaujā tika nogalināti milicijas darbinieki V. Gomanovičs, S. Konoņenko. Šautu ievainojumu rezultātā mira kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks E. Riekstiņš. Tika ievainoti Bauskas milicijas darbinieki A. Simanavičus, R. Zaļais, J. Jasevičs, V.Markuns, kā arī barikāžu dalībnieki B. Dmitrenko, J. Zelčs, A. Senčenko, J. Mezaks, D. Ozols, Krievijas žurnālists V. Brežņevs, LU students J. Fodors. Kritušie un ievainotie tika konstatēti arī uzbrucēju rindās. Pēc kaujas OMON devās uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku.
  • 21. janvāris — izskanēja Latvijas Republikas Augstākās padomes aicinājums jauniešiem stāties darbā Iekšlietu ministrijas sistēmā. Anatolijs Gorbunovs devās uz Maskavu, lai tiktos ar Mihailu Gorbačovu un pārrunātu notiekošo Latvijā.
  • 22. janvārisBoriss Pugo noliedza, ka devis rīkojumu OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai. Barikādēs bojā gāja Ilgvars Grieziņš.
  • 24. janvārisLatvijas Republikas MP izveidoja Sabiedrības drošības departamentu, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu.
  • 25. janvāris — tika izsludināta Sēru diena un notika 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu aizstāvju vairākums devās mājās.

Februāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3. marts — Latvijā un Igaunijā (Lietuvā referendums notika 9. februārī) notika tautas aptauja, kurā tika uzdots jautājums: "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?". Latvijā tajā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 73,68% izvēlējās atbildi "jā".[2]
  • 25. marts — uz Latvijas teritorijā esošās gāzes apgādes infrastruktūras un iestāžu bāzes izveidota valsts firma Latvijas Gāze.
  • 28. marts — ar Ministru Padomes lēmumu Nr. 85 tika noteiktas regulējamās cenas, bet daudzās preču grupās atteicās no cenu regulācijas vispār (tā sauktā "cenu brīvlaišana").

Aprīlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 24. aprīlis — Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumus par pagasta un pilsētas pašvaldību.

Maijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 15. maijsPSRS karaskolu kursanti mēģināja ielauzties parlamenta ēkā, pieprasot patriekt jauno — "nacionālistisko" parlamentu.

Jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barikādes Jēkaba ielā pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes (tagadējās Saeimas) ēkas 1991. gada 27. jūlijā.

Augusts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 5. augusts — FM ultraīsviļņu diapazonā 102,7 MHz frekvencē sāka raidīt pirmā privātā radiostacija "Rīgas neatkarīgais raidītājs" (RNR). Raidītāju varēja dzirdēt tikai Rīgā un tās apkaimē. Šobrīd tā ir radiostacija Radio MIX FM.[3]
  • 19. augusts — plkst. 19:30 Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā televīzijas diktore Velta Puriņa paziņo: ".. Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs" — notika Augusta pučs.
  • 19.21. augusts — Neveiksmīgais VĀSK pučs Maskavā.
  • 20. augusts — 2. kanālā notika Ogres TV stacijas pirmā pārraide. Uztveršanas zona bija aptuveni 3 km rādiusā ap TV staciju.[3]
  • 21. augusts — Augstākā padome pieņēma konstitucionālu aktu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu ("Par Latvijas Republikas statusu"), izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas stāvokli un līdz ar to tiek pasludināta Latvijas Republikas neatkarība "de facto".
  • 22. augusts — savā dzīvoklī Maskavā pašnāvību izdara bijušais Latvijas komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, tobrīd PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo.
  • 23. augusts:
    • Tika pārņemta Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas galvenā ēka un aizturēts LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, kuram tika izvirzīta apsūdzība apvērsuma organizēšanā.
    • Latvijas Tautas fronte, Igaunijas Tautas fronte un Lietuvas pārbūves kustība "Sajūdis" rīkoja protesta akciju pret Baltijas valstu okupāciju. Līdzās ceļiem no Tallinas caur Rīgu uz Viļņu tika iekurti ugunskuri. Šī akcija bija iecerēta, lai pieminētu Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanu, bet, tā kā 1991. gada 18.—21.augustam PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums (Augusta pučs), tika nolemts pārvērst to par masu protesta akciju pret valsts apvērsumu.
    • Augstākā Padome pieņēma likumu "Par Latvijas Zemessardzi", kas noteica, ka Zemessardze (ZS) ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, 24. augustā, tika izdota ZS priekšnieka pirmā pavēle — sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās. Dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un ZS kļuva par lielāko valstij uzticamo militāro organizāciju.
  • 27. augustsEiropas Kopiena un tās dalībvalstis atzina Baltijas valstu neatkarību (Deklarācija par Baltijas valstīm).[4]

Septembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oktobris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. oktobris:
    • Liepājas Jūras Koledžā tika izveidots Jūras spēku mācību centrs, kur mācības uzsāka jūras robežsargi. Tas bija pirmais solis atjaunoto Latvijas Jūras spēku veidošanā, un tā bija pirmā Jūras spēku apakšvienība.
    • Plkst. 15.00 regulāras pārraides 21. kanālā sāka TV raidītājs Daugavpilī. Raidījumi bija uztverami aptuveni 5 km attālumā no TV stacijas.[3]
  • 14. oktobris — Latvija kļuva par ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) dalībvalsti.
  • 15. oktobris:
    • Latvija nodibināja diplomātiskās attiecības ar PSRS.
    • Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem". Tika noteikts, ka pie Latvijas pilsoņu kopuma pieder personas, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi uz 1940. gada 17. jūniju un viņu pēcnācēji un kas lēmuma pieņemšanas brīdī dzīvo Latvijā un piereģistrēsies līdz 1992. gada 1. jūlijam.
  • 24. oktobris — Baltijas valstu sociālās nodrošināšanas un darba ministri noslēdza līgumu par kopīgu darba tirgu.
  • 30. oktobris — Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumus "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem".

Novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 5. novembris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā, likumu Par pašvaldību īpašumā esošo tirdzniecības sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu mazo objektu privatizāciju, kā arī pieņem lēmumu par PSRS Aizsardzības ministrijas, robežaizsardzības karaspēka un iekšlietu karaspēka pārziņā esošā nekustamā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas īpašumā.
  • 8. novembris — izveidoja konsultatīvu starpparlamentu institūciju — Baltijas asambleju.
  • 13. novembris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu "Par LR ministrijām", līdz ar to mainījās ministru skaits un struktūra, kā arī tika izveidota Aizsardzības ministrija.
  • 19. novembris:
    • Notika Pasaules brīvo latviešu apvienības pirmā sēde Latvijā.
    • Augstākajā Padomē sašķelās LTF frakcija un izveidojās frakcija "Satversme".
  • 22. novembris — Francijas banka atdeva Latvijai 50 gadus glabāto zeltu.

Decembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimuši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miruši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]