32. ieroču SS grenadieru pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
32. ieroču SS grenadieru pulks
15divss.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1943—1945
Pakļautība 15. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Devīze Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim
Militārās operācijas Kaujas pie Ostrovas
Kaujas Veļikajas pozīcijās
Kaujas Opočkas frontē
Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri Arvīds Krīpens
Kārlis Aperāts
Fridrihs Rubenis
Osvalds Meija

32. ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen-Grenadier-Regiment der SS 32) bija Latviešu leģiona kaujas vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada 2. maijā[1].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi, tika izlemts formēt 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kā pirmo divīzijas vienību uzsāka formēt 32. (pazīstamu arī kā 1., vēlāk 3. latviešu) SS grenadieru pulku. Sākotnēji pulka mērķis bija kadru sagatavošana citām divīzijas vienībā, tādēļ tā nosaukums uz laiku bija Paplakas SS brīvprātīgo un apmācības pulks (vācu: SS Freiwilligen und Ausbildungs Regiment Paplaken). Par pulka komandieri iecēla pulkvedi Arvīdu Krīpenu kas pulka formēšanas vietā Paplakas nometnē ierad;as 1943. gada 3. maijā. Pulkā sākotnēji bija paredzēti 2 bataljoni ar 6 strēlnieku rotām un 2 ložmetēju rotām, 1 prettanku un 1 kājnieku lielgabalu rotu.

32. pulka kareivji apmācībās Paplakā.

Līdz ar jauniesaukto ierašanos iezīmējās problēmas Paplakas nometnes vietā: tā ir ievērojami par mazu, novietojums tajā ir saspiests un bieži trūkst ūdens. Pie tam izsniegtie ieroči bija tik dažāda kalibra un ražojuma, ka radīja nopietnas problēmas apmācībā - par spīti šīm problēmām apmācības pulks līdz Jāņiem bija saformēts. Ar 2. jūlija pavēli tika noteikts saformēt arī III bataljonu. Visā šajā laikā jauniesauktie no jaunformējamā pulka tika izmantoti arī kā papildinājumi frontē esošajai 2. Latviešu brigādei (vēlākajai 19. ieroču SS grenadieru divīzijai), tāpēc 15. oktobrī III bataljonu atkal izformēja.

32. pulka Jāņu svinības 1943. gadā, runā pulkvedis Krīpens.

1943. gada novembra beigās pulks saņēma jauna modeļa patšautenes un ložmetējus, taču tās apgūt pilnā mērā laika nebija - 28.-30. novembrī pulkam pienāca pavēle doties uz fronti.

Pirms izbraukšanas uz fronti pulka sastāvs bija šāds:

Pulka komandieris — pulkvedis Krīpens

Pulka adjutants — majors Hāzners

  • I bataljona komandieris — pulkvežleitnants Vīksne
  • I bataljona adjutants - kapteinis Caunītis
  • II bataljona komandieris — kapteinis Ozoliņš
  • II bataljona adjutants - virsleitnants Ģinters[1]

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novosokoļņiku pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

32. pulka I bataljons dodas uz fronti 1944. gada novembra beigās.

1943. gada decembra sākumā 32. pulks nonāca frontē, kur tika novietots frontē Novosokoļņiku rajonā. Decembra otrajā pusē kā pirmā pozīcijās tika novietota 1. rota, pēc tam 3. un 14. (prettanku lielgabalu) rota. 1943. gada Ziemassvētkos pulks saņēma pavēli visas rotas nosūtīt blakus esošajām vācu 205. un 83. divīzijai ierakumu dienesta apmācībai uz trīs nedēļām, pulkā palika vien 3., 13. (kājnieku lielgabalu), 14. (prettanku lielgabalu) un štāba rota. 1944. gada janvārī 32. pulka vienības atvairīja sarkanarmijas uzbrukumu Novosokoļņiku rajonā, īpašu varonību izrādīja 13. (kājnieku lielgabalu) rotas komandieris kapteinis Pommers, apturot negaidītu ienaidnieka iebrukumu. Pats Pommers tika smagi ievainots un vēlāk mira, pulka komandieris viņam par godu 13. pārsauca par kapteiņa Pommera rotu.

17. janvārī 15. divīzijas komandieris ģenerālmajors Piklers leģiona ģenerālinspektoram Bangerskim paziņo par nolūku 32. pulku izformēt - Bangerskis protestē un plāns tiek atmests. Janvāra beigās pulks pārvietojās uz pozīcijām Jagrino rajonā, pēc tam februāra sākumā pienāk pavēle novietoties Belebelkas rajonā - lai arī daudzas pulka vienības vēl atrodas pie vācu divīzijām. Pulkvedis Krīpens šajā sakarā griežas vācu divīzijām, 83. divīzijas komandieris jau tajā pašā dienā atgriež pulka II bataljonu, taču 205. divīzija atsakās un I bataljona vienības paliek tās sastāvā. Atkāpšanās gaitā I bataljonam tomēr izdodas ar pulku apvienoties. 4./5. februāra naktī pulka atkāpšanos neviens nesedz un nākas ieņemt aizsardzības pozīcijas Holodovas rajonā, 6.-7. februārī seko ienaidnieka uzbrukums. 20. februārī pulks saņem pavēl atiet uz Veļikajas pozīcijām, divīzijas atiešana notiek ar kauju teju 200km garumā, 32. pulkam uzņemoties sedzošās vienības funkciju - Veļikajas līnija tiek sasniegta 29. februārī[1].

Veļikajas pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņēmis pozīcijas marta pirmajās dienās, jau 4. martā pulks piedzīvo tanku atbalstītu ienaidnieka uzbrukumu, kas tiek veiksmīgi atsist. Dažāda lieluma ienaidnieka uzbrukumi turpinājās līdz pat 7. martam, kad 32. pulks tika nosūtīts rezervē, frontē to nomainīja tikko ieradies 15. divīzijas 34. SS grenadieru pulks. Rezervē 32. pulks palika līdz 15. martam, kad piedalās pretuzbrukumā ienaidnieka ieņemtajām pozīcijām augstienē 93.4. 16. martā piedalās uzbrukumā augstienei 93.4, par nopelniem kaujā ar I šķiras Dzelzs krustu apbalvoja pulka adjutantu majoru Hāzneru, taču pulks cieta smagus personālsastāva zaudējumus, I bataljonā no 150 vīriem ierindā palikuši 50. 22. martā pulks atgriezās savās iepriekšējās pozīcijās, 26. martā sekoja ienaidnieka lieluzbrukums. 5. aprīlī 32. pulks atkal nonāca rezervē, taču tā I un III bataljonu piedalīja 19. divīzijas spēkiem un atstāja frontē.

Bardovo pozīcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

32. pulka kaujas karogs. Pie tā tika dots jauno karavīru zvērests.

Atrodoties rezervē, 32. pulks 17. aprīlī saņēma pavēli ieņemt jaunas pozīcijas Bardovo rajonā Opočkas frontē, 16 km iecirknis starp 23. vācu kājnieku divīziju un 34. latviešu pulku, tās tika sasniegtas 19. aprīlī. Lai arī iecirknis bija plašs, fronte ietvēra daudzus ezerus, kas uzdevumu padarīja iespējamu.

Pulka sastāvs šajā brīdī bija:

Pulka komandieris — pulkvedis Krīpens

Pulka adjutants — kapteinis Lanka

  • I bataljona komandieris — kapteinis Ābeltiņš, adjutants - leitnants Bērziņš
    • 1. rotas komandieris - leitnants Upenieks
    • 2. rotas komandieris - leitnants Skujenieks
    • 3. rotas komandieris - virsleitnants Jauntirāns
    • 4. rotas komandieris - leitnants Treicis
  • II bataljona komandieris — kapteinis Purmalis
    • 5. rotas komandieris - leitnants Līdeks
    • 6. rotas komandieris - leitnants Dekteris
    • 7. rotas komandieris - virsleitnants Gulbis
    • 8. rotas komandieris - kapteinis Robiņš
  • III bataljona komandieris - majors Hāzners
    • 9. rotas komandieris - virsniekvietnieks Dukaļskis
    • 10. rotas komandieris - virsniekvietnieks Lazdiņš
    • 11. rotas komandieris - leitnants Kļaviņš
    • 12. rotas komandieris - virsleitnants Gulbis
  • 13. Pommera (kājnieku lielgabalu) rotas komandieris - kapteinis Zaļais
  • 14. (prettanku lielgabalu) rotas komandieris - leitnants Lapiņš

1944. gada maija vidū pulks saņēma uzdevumu triecienā saņemt gūstekņus, uzbrukums tika veikts, taču iegūtie gūstekņi pamanījās izdarīt pašnāvību pirms tika nopratināti. Līdzīgs uzbrukums, 32. pulkam ciešot zaudējumus (krita 9. rotas komandieris leitnants Dukaļskis), tika veikts arī 3. jūnijā -atkal bez panākumiem. Nepatīkama epizode tiek piedzīvota jūnija vidū - kareivis Skudra nodūra savu sardzes biedru un pārgāja ienaidnieka pusē, nododot tam informāciju par 32. pulka pozīcijām.

22. jūnijā sākās smags ienaidnieka uzbrukums, 32. pulka 9. rotu izsita no augstienes 228.4. (vēlāk pazīstams kā Jāņu kalns). Pretuzbrukums tika plānots 23. jūnijā - to vadīt bija plānots kādam vācu bataljona komandierim, nevis pulkvedim Krīpenam, kas Krīpenu personiski aizvainoja. Krīpenam gan izdevās pārliecināt divīzijas komandieri Heilmanu par uzbrukuma nelietderīgumu, taču pats Krīpens pēc tam pulka komandiera amatu pameta. 26. jūnijā ienāca ziņas par gaidāmu Sarkanās armijas ofensīvu visā Vitebskas frontē, tādēļ arī 32. pulks saņēma pavēli 10. jūlijā atkāpties. Par jauno pulka komandieri 26. jūnijā iecēla pulkvežleitnantu Kārli Aperātu[1].

Atkāpšanās līdz Latvijas robežai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ienaidnieka uzbrukums visā VI latviešu SS korpusa sektorā pārsteidza 32. pulku nesagatavotu - tas sākās tieši 10:00, kad bataljonu komandieri bija ceļā uz pulka štābu lai apspriestu pusnaktī plānoto atkāpšanos. Notika dziļš iebrukums, salaužot blakus esošā 33. pulka pretestību un arī 32. pulks bija spiests sākt atkāpšanos ar kauju uz Veļikajas upes līniju, tika ciesti smagi zaudējumi, ierindā palikušo vīru skaits katrā bataljonā bija vien aptuveni 100.

15. jūlijā pulka komandieris pulkvežleitnants Aperāts saņēma pavēli atkāpties no Veļikajas līnijas un doties uz aptuveni 40k km attālo Krivino sādžu Zilupes krastos. Jau atiešanas sākumā pulks pie Arapi sādžas sadūrās ar ap 400 vīru lielu partizānu vienību - situāciju pasliktināja tas, ka šajā sektorā beidzās pulka rīcībā esošās apvidus kartes. Tālākā atkāpšanās notika bez kartes. Ceļā pulka kolonnai pievienojās vācu 159. grenadieru pulka atliekas ap 200 vīru sastāvā un ap 23:00 formējums sasniedza Aksjenovo sādžu, kur 16. jūlija agrā rītā beidza upes forsēšanu rietumu virzienā. Ņemot vērā vienības jaukto raksturu, tās kopums tika saukts par Aperāta kaujas grupu (Kampfgruppe Aperāts).

Ap plkst 9:00 vienība sasniedza Koženci sādžu pie Isas upes, tālāk 13:00 triecienā ieņēma Peski sādžu. 16. jūlija pievakarē kaujas grupa izdarīja uzbrukumu Mozuļu muižai, taču ienaidnieka vienības saņēma tanku atbalstu un nāvējoši ievainots tika pulkvežleitnants Aperāts, vadību uzņēmās adjutants majors Hāzners, kas vadīja atkāpšanos pāri Zilupes tiltam. 23:00 Hāzners ar atlikušajiem 100 vīriem uzsāka izlaušanās mēģinājumu caur purvu, tam sekoja vairākas dienas sadursmju, virzoties Latvijas virzienā - 22. jūlijā 9:00 93. vācu divīzijas izlūkposteņus sasniedza vairs tikai 13 vīri[1].

Pārformēšana Vācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada 20. augustā palikušos 32. pulka vīrus nosūta uz Vāciju, ar kuģiem izdzīvojušie nonāk Dancigā, daļa arī Gotenhāfenē. Pulka kodols ap 400 vīru (pamatā štāba un apgādes vienības) majora Hāznera vadībā novietojas Borntuhenas ciemā, tur pamazām ierodās arī citu pulka vienību veterāni. Ar 1. septembra pavēli tika pievienotas arī 3. robežapsardzības pulka atliekas, 135 vīri, par komandieri iecēla pulkvežleitnantu Celli.

Pulka pirmajā pavēlē tā sastāvs ir šāds:

Pulka komandieris — pulkvežleitnants Celle

  • I bataljona komandieris — majors Alksnītis
  • II bataljona komandieris — majors Hāzners
III bataljona sakarnieki ceļā uz fronti 1945 gada janvārī

Šajā posmā daļa pulka pieredzējušo karavīru tiek nosūtīti uz dažādiem apmācības kursiem, to skaitā bataljona komandieris Celle, viņa vietā vadību uzticēja vācu pulkvežleitnantam Mellē. 14. septembrī pulka sastāvā bija ap 770 vīru. Septembra beigās pulks mainīja savu novietojumu uz Stidnicas-Sominas rajonu, kur tam tika pievienoti trīs jauniesaukto bataljoni - tas ļāva pulka personālsastāvu papildināt un izveidot III bataljonu, turpinājās virsnieku apmācības prom no pulka. Pulka formēšana tika noslēgta ar prettanku un pretkājnieku rotu atjaunošanu novembra beigās, pulka vadību atkal pārņēma pulkvežleitnants Celle[2].

1945. gada 10. janvārī tika saņemta pavēle 32. pulka sagatavošanai ceļam uz Kurzemes cietoksni, taču tā drīz tiek atsaukta - uz Kurzemi atļauj doties pēc brīvprātības principa. Šo iespēju atgriezties Latvijā izmanto 670 pulka vīru ar četriem virsniekiem, kapteiņa Lankas vadībā - pēc tam pulku atkal pārorganizē uz diviem bataljoniem (I un III). Pulka sastāvā šajā brīdi ir 1490 kareivji, 234 instruktori un 39 virsnieki, tā sastāvs 1945. gada 22. janvārī ir šāds:

Pulka komandieris — pulkvežleitnants Celle

Pulka adjutants — leitnants Zaķis

  • I bataljona komandieris — majors Alksnītis, adjutants - leitnants Ždanovskis
    • 1. rotas komandieris - leitnants Dukāts
    • 2. rotas komandieris - kapteinis Bremšmits
    • 3. rotas komandieris - leitnants Ķurbis
    • 4. rotas komandieris - virsleitnants Tamulis
  • III bataljona komandieris - majors Siliņš, adjutants - leitnants Kļaviņš
    • 9. rotas komandieris - nav zināms
    • 10. rotas komandieris - virsleitnants Dekteris
    • 11. rotas komandieris - leitnants Cēbers
    • 12. rotas komandieris - virsleitnants Cubins

22. janvārī 32. pulka bruņojums vēl bija nepietiekams, taču neskatoties uz to tika pavēlēts ieņemt aizsardzības pozīcijas pie Konicas, tas tiek izdarīts 23. janvārī - un uzreiz tika saņemta pavēle tālāk doties uz Immenheimas rajonu. 25. janvārī pulka komandieris Celle piedzīvoja nervu sabrukumu un tika nomainīts ar majoru Rubeni, iepriekšējo 33. SS grenadieru pulka I bataljona komandieri. 26. janvārī pulks saskārās ar ienaidnieka pārspēku, kaujā krita arī 2. rotas komandieris kapteinis Bremšmits un pulka vienības izkliedēti atkāpās uz rietumiem, tās atkal tika sakopotas marta vidū Neubrandenburgas telpā.

Trešā pārformēšana un kaujas gaitu beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 15. divīzijas komandiera pavēli 32. pulku atjaunoja, par komandieri ieceļot pulkvežleitnantu Meiju, aprīļa sākumā pulka sastāvs jau ir atjaunots līdz 1600 vīriem, tā sastāvs bija šāds:

Pulka komandieris — pulkvežleitnants Meija

Pulka adjutants — leitnants Zaķis

  • I bataljona komandieris — majors Alksnītis, adjutants - leitnants Ždanovskis
    • 1. rotas komandieris - leitnants Cukurs
    • 2. rotas komandieris - leitnants Raģis
    • 3. rotas komandieris - leitnants Piebalgs
    • 4. rotas komandieris - virsleitnants Cubins
  • II bataljona komandieris - kapteinis Kronis, adjutants - virsleitnants Runģis
    • 9. rotas komandieris - leitnants Krēsliņš
    • 10. rotas komandieris - virsleitnants Briedis
    • 11. rotas komandieris - leitnants Andersons
    • 12. rotas komandieris - virsleitnants Purmalis

11. aprīlī pulka komandieri Meiju izsauca uz 15. divīzijas štābu, kur viņš tika informēts, ka 15. divīziju plānots nosūtīt uz Kurzemi - šādas baumas turpina virmot līdz 15. aprīlim, kad iejaucas ģenerālinspektors Bangerskis. 19. aprīlī pulka I bataljons tika pievienots Januma kaujas grupai. Frontes situācijai pasliktinoties 30. aprīlī tika pieņemts lēmums doties sabiedroto gūstā, un 2. maijā pulks līdz citām 15. divīzijas vienībām padevās kanādiešu spēkiem pie Damlokas.[2].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 74. lpp
  2. 2,0 2,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 62. lpp