33. ieroču SS grenadieru pulks

33. ieroču SS grenadieru pulks

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943—1945
Pakļautība	15. ieroču SS grenadieru divīzija 19. ieroču SS grenadieru divīzija XI tanku korpuss
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas pie Ostrovas Kaujas Veļikajas pozīcijās Kaujas Opočkas frontē Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri	Vilis Janums

33. ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen-Grenadier-Regiment der SS 33) bija Latviešu leģiona kaujas vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā, kas īslaicīgi bija pakļauta arī 19. ieroču SS grenadieru divīzijai. Kaujas gaitas beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada 27. aprīlī.

Izveidošana

Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi, tika izlemts formēt 15. ieroču SS grenadieru divīziju trīs pulku sastāvā - par vienu no tiem bija jākļūst jaunveidojamajam 33. SS grenadieru pulkam. Pavēle par pulka formēšanu tika izdota 1943. gada 15. jūnijā, par komandieri nozīmējot pulkvedi Vili Janumu un par formēšanas vietu - Vaiņodi. Pirmais jauniesaukto bataljons ieradās Vaiņodē 27. jūnijā no 32. grenadieru pulka apmācības bataljona.

33. pulka virsnieki apmācībās Vaiņodē. No kreisās: leitnants Kubuliņš, virsleitnants Raipalis, pulkvedis Janums, leitnants Strauts, pulkvežleitnants Skudrulis, kapteinis Rulliņš, leitnants Gārnis, leitnants Skuja.

Mācības pulka apmācību nometnē pie Vaiņodes noritēja pēc Latvijas armijas metodēm, tāpēc vācu dienesta reglamenta apgūšanai jūlija sākumā tika piekomandēti četri vācu virsnieki. Augustā no divīzijas vadības tika saņemta pavēle saformēt vēl divus bataljonus, taču kadri tiem ieradās tikai novembrī, 10. novembrī tika pilnībā nokomplektēts I bataljons, 27. novembrī II, bet III bataljons tā arī palika nesaformēts, jo 29. novembrī pulks saņēma pavēli doties uz fronti. Nepilnīgi noformētas bija arī 13. (kājnieku lielgabalu) rota, 14. (prettanku lielgabalu) rota, kā arī pulka štābs un štāba rota - 14. rotā no 50 štata vietām aizpildītas bija vien 8. Kopumā 27. novembrī no 1896 štata vietām pulkā ar diviem bataljoniem bija aizpildītas 1594. Trūka arī smago ieroču, toties šauteņu bija uz pusi vairāk kā nepieciešams.

Īsi pirms pulka paredzētās izbraukšanas, 5. decembrī, notika masveidīga saindēšanās II bataljonā - kā izrādījās, kāds jaunkareivis, ienaidnieka aģents, bija zupai piebēris arsēnu, tas pulka gatavību doties uz fronti aizkavēja par 3 dienām kamēr 400 cietušie atlaba.

Izbraukšana uz fronti sākās 1943. gada 9. decembrī, šajā brīdī pulka sastāvs bija šāds:

Pulka komandieris — pulkvedis Janums

Pulka adjutants — kapteinis Rulliņš

• I bataljona komandieris — kapteinis Ameriks
  • 1. rotas komandieris - virsleitnants Sotnieks
  • 2. rotas komandieris - virsniekvietnieks Unterbergs
  • 3. rotas komandieris - leitnants Kubuliņš
  • 4. rotas komandieris - kapteinis Rubis
• II bataljona komandieris — pulkvežleitnants Siliņš
  • 5. rotas komandieris - nav zināms
  • 6. rotas komandieris - nav zināms
  • 7. rotas komandieris - nav zināms
  • 8. rotas komandieris - nav zināms

13. (kājnieku lielgabalu) rotas komandieris - kapteinis Blūms

14. (prettanku lielgabalu) rotas komandieris - virsleitnants Strazdiņš

Kaujas darbība

Novosokoļņiku pozīcijās

1943. gada 11. decembra naktī 33. pulka I bataljons un štābs kā pirmās kaujas vienības ieradās Majevo stacijā un saņēma pavēli ieņemt sākotnējās pozīcijas Lopīru sādžā. Plānots bija izmantot arī apkārtējās sādžas, taču tās jau bija nodedzinātas partizānu uzbrukumos, tādēļ novietojums sākotnēji bija ļoti saspiests. Nedēļas laikā ieradās arī pulka II bataljons un pulks ieņēma pozīcijas bunkuros tuvējā mežā. 30. decembrī pulku pārcēla uz "Barbarosa" pozīcijām, ap 600 pulka vīrus nozīmēja bunkuru celtniecībā Novosokoļņiku pozīcijās. Darba apstākļi bija smagi, guļvietas bija pieejamas tikai skuju būdās un aptuveni trešā daļa vīru tik smagi saaukstējās, ka dienestam uz laiku vairs nebija derīgi. Par šo faktu pulka komandieris Janums sūdzējās divīzijas komandierim grāfam Pikleram, kas praksi pārtrauca.

29. decembrī pulks saņēma pavēli kaujas grupu ap 70 vīru sastāvā nosūtīt apmācībai 205. vācu divīzijas 335. pulka III bataljonā, taču vēlā 205. divīzijas komandieris karavīrs atdot atteicās, atgriezās tikai daži. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus 205. divīzijai piekomandētus latviešu vīrus.

15. divīzijas komandieris Piklers apmeklē 33. pulku Novosokoļņiku pozīcijās.

1944. gada 15. janvārī pulku pārcēla aizmugurē, pakļaujot 17 dienu ilgām ārkārtīgas intensitātes apmācībām. 26. janvārī, par spīti pulkveža Januma iebildumiem, pulks saņēma pavēli atdalīt vienu bataljonu un nosūtīt uz fronti - 26. janvārī I bataljons pulkvežleitnanta Amerika vadībā devās uz Novosokoļņiku kaujas pozīcijām, 27. janvārī uz tām nosūtīja arī 13. (kājnieku lielgabalu) rotu un smagao 7.5cm kājnieku lielgabalu vadu. Vienības frontē bija pakļautas 205. vācu divīzijas vadībai, savukārt 14. (prettanku lielgabalu) rota atradās 3. vācu soda bataljona pakļautībā Mincevas rajonā.

Pulkvedis Janums atkal protestēja pret latviešu vienību saskaldīšanu un tā rezultātā atlikušās 33. pulka vienības saņēma rīkojumu ar vilcienu doties uz 18 km platu frontes iecirkni Sokoljes-Novojablonovas-Kamenkas pozīcijās, lai arī pulkā faktiski vairs bija tikai II bataljons un štāba rota. Iecirkni pa kreisi no tā ieņēma 15. divīzijas 15. fizlieru bataljons, taču pa labi līdz tuvākajai vācu vienībai bija 5 km josla. Ar divīzijas komandiera pavēli 33. pulkam 10. februārī tika pakļauts 15. divīzijas 15. sapieru bataljons un 32. pulka II bataljonu majora Fridriha Rubeņa vadībā, taču vienības bija ļoti izkliedētas un praksē tās komandēt pulka štābam izrādījās problemātiski - trūkst sakaru līdzekļu. 14. februārī 33. pulkam pakļāva 15. fizilieru bataljonu un no pakļautības izņēma 15. sapieru bataljonu un Rubeņa bataljonu - tagad 21 km platā frontes iecirknī visas vienības, izņemot centrā esošo 3. vācu soda bataljonu, bija 33. pulka pakļautībā.

15. februārī notika pirmā sadursme ar ienaidnieka vienībām 7. rotas sektorā, pirmais būtiskais ienaidnieka uzbrukums sekoja 17. februārī 1:00, pulka vienībām uzbruka 391. strēlnieku divīzijas 638. strēlnieku pulks un slēpotāju bataljons. Spējā triecienā ienaidnieks ielenca trīs pulka vienības, draudēja to pilnīga iznīcināšana, taču pretuzbrukumā izdevās tās atbrīvot - kauja turpinājās līdz 18. februāra 18:00, 33. pulks guva tikai nelielus zaudējumus un izsita ienaidnieku no savām pozīcijām, nodarot tam ap 300 vīru lielus zaudējumus un saņemot 30 gūstekņus, to starpā 2 virsniekus. Varoņa nāvē krita 2. rotas komandieris virsniekvietnieks Čiunelis. Pulkvedis Janums, par spīti veiksmīgi veiktajam kaujas uzdevumam, no divīzijas štāba saskārās tikai ar pārmetumiem par 3. vācu soda bataljona pietiekošu neatbalstīšanu un latviešu vājo kaujas sparu. Divīzijas komandieris ģenerālis Piklers arī Janumu informēja, ka tiek atstādināts no divīzijas komandiera amata, jo ticis apvainots kā latviešu vienību izkliedēšanā vainīgais.

Sakarā ar leģiona ģenerālinspektora Bangerska ierašanos frontē īsi pēc 33. pulka pirmās kaujas, tika apsolīta pulka I bataljona atgriešana pulka štāba pakļautībā.

Atkāpšanās Polistes purvos

18. februārī 33. pulks saņēma pavēli gatavoties atkāpties, 20. februārī jaunais divīzijas komandieris policijas ģenerālis Heilmans izsauca uz divīzijas štābu visu pulku komandierus un paziņo, ka kara tiesai nodos un nošaus visus vienību komandierus, kas sāks atiet no pozīcijām pirms noteiktā laika tās pašas dienas 24:00. Atkāpšanās sākas noteiktajā laikā, 21. februāra agrā pulks saniedza Zapoljes sādžu - šeit jūtami partizānu darbības draudi. Pulkvedis Janums sādžas vecākajam izskaidroja, ka latviešu pulks atkāpjas uz Latvijas robežām, ar Krievijas iekšējām lietām viņam nav ko dalīt - taču partizānu uzbrukuma gadījumā cietīs arī sādžas iedzīvotāji. Paņēmiens, šķiet, ir iedarbīgs un partizānu uzbrukums neseko, nakti uz 22. februāri pulks netraucēti pavadīja sādžā, taču bija pārtrūkuši radiosakari ar divīzijas štābu.

33. pulka atkāpšanās shēma Polistes purvos. (spiest uz attēla, lai palielinātu)

22. februāra 6:00 pulks turpināja atkāpšanos, 14:00 sasniedzot Polistes upi un ieņemot aizsardzības pozīcijas tās austrumu krastā, tur, Žilborovkas ciema atliekās pulks pavada nakti, pajumtes trūkuma dēļ pulkveža Januma štābs iekārtojas nesen izraktā kapā. Nākamajā dienā, pretēji atkāpšanās plānam, citas sabiedroto vienības pulka izlūkiem uziet neizdevās - ne divīzijas pārsienamo punktu, ne 32. pulku, tika arī konstatēts, ka Polistes upei lietojamu tiltu tuvumā nav, pulka sapieri steidzami uzsāka pagaidu tilta būvi. 24. februāra rītā partizānu uzbrukumu piedzīvoja tilta celtniecības vienība, taču tas tika veiksmīgi atvairīts un 10:00 tilts ir gatavs, pār to devās 35 izlūku grupa 13 pajūgos kapteiņa Ercuma vadībā, ar mērķi uzņemt sakarus ar divīzijas štābu. Izlūku vienības ziņoja, ka uz tuvējā Polistes ezera ledus nolaidušās ienaidnieka lidmašīnas un izkrāvušas kravu.

24. februārī 19:00 negaidīti atgriezās izlūku komandieris kapteinis Ercums, kas ziņoja, ka, 14:30 partizānu uzbrukumā no slēpņa zaudējis visus zirgus un 14 kritušos, bija spiests atkāpties un sakarus ar divīzijas štābu nav uzņēmis. 25. februāra 5:00 pulks turpināja atkāpšanos, ceļā uzejot partizānu iznīcinātu vācu zenītartilērijas vienību Dogoļjes sādžā, pēc tam Glasačevas sādžas drupās ar cīņu padzenot partizānu vienību. Pret vakaru Boļšajas Verendaļas sādžā tika ierīkota naktsmītne, nakts tika pavadīta īsās sadursmēs starp pulka sardzes vienībām un partizāniem.

26. februāra 6:00 atgriezās pulka izlūki, kas tika nosūtīti uz Čihačevas dzelzceļa staciju, cerībā tur sastap pārējās divīzijas vienības - taču izlūki staciju bija atraduši sarkanarmiešu tanku un kājnieku vienību ieņemtu. Apjaušot ielenkuma briesmas, pulkvedis Janums pieņēma lēmumu staciju apiet, virzoties uz dienvidaustrumiem pa mazāku meža ceļu - aptuveni 4 km uz rietumiem pa lielāku ceļu pārvietojās spēkos pārāka ienaidnieka kolonna. Pēcpusdienu pulks pavadīja, cenšoties izvairīties no sadursmes ar ienaidnieka pārspēku, izmantojot savā labā reljefa īpatnības, taču tomēr nonāca pilnīgā ielenkumā, par ko pulkvedis Janums informēja vienību komandierus 16:30. 16:50 tika pieņemts lēmums iznīcināt smagākās mantas, paturēt tikai munīciju, ieročus un vienu kārtu apģērba un, ja nepieciešams, izlauzties ar kauju. No lielākajām ienaidnieka formācijām izdevās izvairīties, ar īsu sadursmi tika šķērsots ceļš, pa kuru pārvietojās ienaidnieka kolonna. Pie Mininas ciema pulka kolonnai izdevās paiet garām sarkanarmiešu postenim bez kaujas, izliekoties par savējiem. Nakts pārgājiena laikā pulks uzgāja un ielenca šķietamu partizānu bunkuru purvā, kas izrādījās esam spirta brūzis.

27. februāra rītā, pēc nakts forsēta marša, 33. pulks sasniedza Maņkovas sādžu, tā iedzīvotāji kolonnu pa gabalu notur par sarkanarmiešiem un sveic kā atbrīvotājus. Par spīti ilgajam, nepārtrauktajam pārgājienam, pulka komandieris pieņēma lēmumu bez atpūtas ceļu turpināt - drīz pirmās pulka vienības beidzot sastapās ar vācu sapieriem. Vācu sapieri gan 33. pulka vīrus noturēja par sarkanarmiešu priekšpulku un to priekšā uzspridzināja tiltu, taču tālākus pārpratumus izdevās novērst un 12:30 pulks sasniedza vācu līnijas, pēc pulkveža Januma pavēles soļojot parādes solī, ciešā ierindā. 29 stundās bez uztura un atpūtas bija veikti 70 km, šajā laikā gan vācu, gan Sarkanās armijas štābos 33. pulku jau uzskatīja par iznīcinātu.

Veļikajas pozīcijās

33. pulka bunkuri Veļikajas pozīcijās.

27. februāra 19:00, pēc īsas atpūtas, 33. pulks saņēma pavēli doties uz Veļikajas upes līniju, kur 29. februārī tika novietots "Panther" pozīcijā upes rietumu krastā. Pulkam tika pievienota arī 15. divīzijas rezerves bataljona 4. rota. 1. martā 5:00 sākās ienaidnieka uzbrukums 7. rotas sektorā, tam sekoja pretuzbrukums 8:00 un ap 10:30 ienaidnieks bija spiests atkāpties, atstājot 80 kritušo, bet 33. pulks zaudē tikai 7 vīrus. 3. martā 33. pulku (vēl aizvien viena bataljona sastāvā) nomainīja 32. pulks, 33. pulkam ieņemot jaunas pozīcijas Veļikajas krastos, no Voroničas līdz Mišņu ciemam, tam atkal pakļāva 15. fizilieru bataljonu. 5. martā pulka sastāvā beidzot atgriezās I bataljons, tas līdz februāra vidum atradās 205. vācu divīzijas pakļautībā, pēc tam tika piekomandēts 69. vācu divīzijai, kopā ar to arī veica atkāpšanos uz Veļikajas līniju.

1944. gada 26. martā 05:45 sākās ienaidnieka lieluzbrukums, kam sagatavošanās bija vērojama jau vairākas dienas iepriekš, to ievadīja spēcīga artilērijas uguns, 06:45 sākās kājnieku uzbrukums 34. pulka sektorā. Ienaidnieka spēkiem, spēcīgas artilērijas aizsegā, izdodas ielauzties 34. pulka ierakumos, iziet tiem cauri un doties tiešā uzbrukumā 33. pulka komandpunktam, pozīcijas tā aizstāvībai ieņem arī pats pulka komandieris pulkvedis Janums ar savu adjutantu un ar spēcīgu kājnieku ieroču uguni iebrukums tiek apturēts līdz ierodas 7. rotas papildspēki. 13:00 sākas 93. vācu divīzijas 273. grenadieru pulka pretuzbrukums ar 33. pulka 7. rotas atbalstu, taču ienaidnieku padzīt neizdevās un tas ieņem pozīcijas Veļikajas rietumu krastā. 27. marta priekšpusdienā pagaidu tiltu izdevās šķērsot septiņiem ienaidnieka tankiem, nostiprinot tā pozīcijas, padzīt ienaidnieka spēkus no rietumu krasta izdevās tikai 15. aprīlī. Pozīcijās 33. pulku 16. aprīlī nomainīja 132. vācu divīzijas 436. grenadieru pulks.

Bardovo pozīcijās

33. pulka komandieris pulkvedis Janums, leģiona ģenerālinspektors Bangerskis un ģenerālinspekcijas štāba priekšnieks pulkvedis Silgailis Bardovo pozīcijās.

Saskaņā ar divīzijas pavēli 33. pulks 1'6. aprīļa rītā tika novietots Bardovo rajona pozīcijās 50km no Opočkas, 17. aprīlī saņemot pavēli nomainīt 132. vācu divīzijas 438. grenadieru pulku aptuveni 6 km platā frontes iecirknī. Neskaitot iebrukumus ienaidnieka pozīcijās ar mērķi saņemt gūstekņus, pulks novietojumu pozīcijām pavadīja mierīgi, baudot Mažino līnijas atvestas smagās baterijas nodrošināto artilērijas aizsegu. Laiku īsina frontes teātra viesošanās.

22. jūnijā ienaidnieks uzsāka uzbrukumu augstienei 228.2 (Jāņu kalnam) 32. pulka aizsardzības iecirknī un izsita to no augstienes pozīcijām. Ar mērķi kalnu atgūt no pozīcijām divīzijas komandieris atvilka 34. pulku lai to izmantotu uzbrukumā, tā iecirkni nodeva 33. pulka atbildībā, paplašinot 33. pulka frontes sektoru līdz 10 km.

Atkāpšanās līdz Latvijas robežai

9. jūlijā pulks saņēma slepenu pavēli gatavoties atiešanai 10.-11. jūlijā, taču ienaidnieka uzbrukums šos plānus izjauca jau 10. jūlija 10:00, salaužot 1. rotas pretošanos, pulks atkāpšanos uzsāka ar kauju trīs aizsardzības līnijās. Pirmo aizsardzības līniju Slepci-Bobroveca-Strupļiveca ieņēma I bataljons bez daudz cietušās 1. rotas, piesedzot pārējo vienību atkāpšanos. Arī otro aizsardzības līniju Turušina-Aloljas upe-Bardova ieņēma I bataljons, sasniedzot to 16:00, ienaidnieka vienībām sekojot plkst 23:00, tās izdevās aizturēt līdz 02:00 11. jūlija rītā, kamēr trešo līniju ieņēma II bataljons, to sasniedzot 6:00 11. jūlija rītā. 15. divīzijas komandieris 14. (prettanku lielgabalu) rotu bija uzskatījis par vajadzīgu atdalīt no pulka, tā rezultātā ienaidnieka tankiem izdodas salauzt pulka pretestību tanku triecienā plkst 13:00 11. jūlijā, pulka vienības bija spiestas steigā atkāpties un pārgrupēties Kamonjes ezera dienvidrietumu stūrī. 17:00 pulks, saskaņā ar divīzijas pavēli, atkāpās uz līniju Uļjanova-Pačomkova-Glušneva, netālu no Černojes ezera, ieņemot šīs pozīcijas 11:00 12. jūlijā. 13:00 sekoja ienaidnieka tanku uzbrukums, 19:00 tam pievienojās arī kājnieki, piespiežot 13. jūlijā pulkam atvilkt II bataljonu no labā spārna pozīcijām, 13. jūlija novakarē saņemot pavēli atkāpties uz Froninas-Matjušas līniju.

Pulkvedis Janums 1944. gada jūlija atkāpšanās laikā.

14. jūlija rītā pienāca jauna pavēle no divīzijas štāba - ieņemt pozīcijas Veļikajas rietumu krastā, Matjušas iecirknī, Froninas iecirkni ieņemot 32. pulkam. Ienaidnieks otru Veļikajas krastu 33. pulka iecirknī sasniedza ap 9:00, vēl pirms 33. pulka II bataljons, kuram piekrītošajā sektorā bija ienaidnieks jau šķērsoja upi, bija ieradies pozīcijās. Šo faktu konstatēja pulka komandieris Janums, kas kopā ar kapteini Ercumu divatā atklāja kājnieku ieroču uguni pa ūdenī brienošo ienaidnieku līdz kamēr beidzās munīcija, tad atkāpjoties pulka vienību virzienā. Ar lielāku pulka vienību ierašanos izdevās iebrukumu likvidēt, saņemot 17 gūstekņus. 11:00 visas pulka vienības beidzot bija ieņēmušas rietumu krasta pozīcijas, bez grūtībām atvairot kājnieku uzbrukumus atlikušajā dienas daļā.

15. jūlija rītā tika saņemta divīzijas pavēle, saskaņā ar kuru daļa II bataljona un 14. (prettanku lielgabalu) rota (ap 300 vīru) tika iedalīta pulkvežleitnanta Aperāta kaujas grupā, savukārt pulka štābam ar pārējām vienībām bija paredzēts atkāpties uz Pokrovskoji, uzsākot tur aizmugures pozīciju organizēšanu. Šīs atkāpšanās laikā artilērijas šāviņš ievainoja pulka komandieri pulkvedi Janumu, taču pulkvedis jau tās pašas dienas vakarā atgriezās ierindā, ap pusnakti sastopot atlikušās pulka vienības Zilupes pozīcijās Pokrovskojē. 16. jūlija 11:00 sākās ienaidnieka uzbrukums pulka priekšgrupai Zilupes austrumu krastā, piespiežot pulku pamest upes austrumu krastu. Pēcpusdienā pulka štābā ieradās pulvedis Lobe un paziņoja, ka tas nonāk 19. divīzijas pakļautībā. Šajā laikā faktiski tika iznīcinātas II bataljona atliekas un 14. rota, kas atradās ielenktās Aperāta kaujas grupas sastāvā.

17. jūlija pēcpusdienā pulkvedis Janums tomēr bija spiests pamest pulku ievainojuma dēļ, faktisko pulka vadību uzņēmās 34. pulka komandieris pulkvežleitnants Zeniņš. Īsi pirms tam tika saņemta pavēle atkāpties Kārsavas virzienā, pārejot Latvijas robežu pie Goliševas. Atrāvies no ienaidnieka, pulks turpināja atkāpšanos Bērzpils virzienā, 21. jūlijā sasniedzot Zosuļus. Šeit nācās mainīt atkāpšanās virzienu uz dienvidu virzienā, jo ienaidnieks aizšķērsoja pulka vienību ceļu pie Daudzenes. 22. jūlijā pulks turpināja ceļu, izejot cauri Varakļāniem un 23. jūlija agrā rītā sasniedza Meirānus, šeit lielāku daļu pulka kaujasspējīgo vīru un smagos ieročus pārskaitīja uz 19. divīziju, pulka kodolu nosūtot uz Siguldu, ko tas sasniedz 30. jūlijā.

Pārformēšana

33. pulka jauniesauktie 1944. 8. novembrī pēc ierašanās Tuškovā.

Siguldā no visu trīs 15. divīzijas kājnieku pulku atliekām saformēja pulkvežleitnanta Zeniņa kaujas grupu, ko 1. augustā nosūtīja uz Seces pagastu ierakumu būves darbos. Atlikušais 33. pulka kodols tika nosūtīts atpūtā uz Mazstraupi, jau 5. augustā pienāca ziņa, ka pulku pārvietos uz Vāciju pārformēšanai, sakarā ar to no slimnīcas atgriezās arī tā komandieris pulkvedis Janums. 19. augustā pulks iebrauca Rīgā un jau 21. augustā ar kuģiem devās uz Vāciju.

23. augustā pulka kodols atstāja kuģa klāju Gotenhafenas ostā, kur tika uzsākta pulka pārformēšana, vispirms nosūtot lielāko daļu virsnieku papildus apmācībām Debericā, Berlīnes pievārtē. Līdz decembra vidū no apmācībām atgriezās pulkvedis Janums, pagaidu pulka vadību uzņēmās vācu SS-standartenfīrers Hīrtess. Pēc atgriešanās pulkvedis Janums konstatēja būtiskas nepilnības pulka apgādē, par ko vairākas reidzes iesniedza sūdzības divīzijas štābam, taču ar vājiem rezultātiem. Decembra beigās no divīzijas vecākā ārsta tika saņemts paziņojums, ka visiem pulka vīriem paredzēts ietetovēt asins grupu padusē - pulkvedis Janums pret šo ieceri ir skeptisks un viņam izdodas no pulka vīru iezīmēšanas līdz pat iziešanai uz fronti izvairīties, attiecības starp pulka un divīzijas štābu turpina saasināties. Pats Janums par šo stāvokli vēlāk raksta:

“

Divīzijas komandieris oberfīrers Obvurcers ir samērā inteliģents kungs un nav arī pret latviešiem naidīgi noskaņots. Bet gaisu divīzijas štābā saindē jaunie SS-fīreri, kas savā vairumā ir ultranacionālisti, viņi iedomājušies, ka pieder pie kungu rases, un skatās uz latviešiem kā uz nēģeriem. Bieži vien divīzijas unteršturmfīreri atļaujas izteikt piezīmes pat latviešu vecākajiem virsniekiem. Šāda 15. divīzijas štāba SS-virsnieku augstprātība un dažādas sīkas sadursmes dienestā maz pamazām sarūgtina pulka karavīrus un noskaņo tos pret divīzijas vadību.

”

1945. gada 10. janvārī pulkā tika saņemta pavēle tā jaunformēto I bataljonu nosūtīt uz Kurzemes cietoksni 19. divīzijas papildināšanas nolūkos, taču pulkvedim Janumam izdevās panākt šīs pavēles atsaukšanu, tā vietā 15. janvārī izsludina divu brīvprātīgo maršrotu veidošanu braukšanai uz Kurzemi. Piesakās 213 kareivji, 13 instruktori un 3 virsnieki, kas virsleitnanta Munča vadībā 19. janvārī dodas ceļā.

Kaujas pie Šlaufenzē

33. pulks atkāpšanās laikā Pomerānijā (aizmugurē pirmais no labās atkāpšanos vēro pulkvedis Janums).

19. janvāra vakarā pulka štābs saņēma rīkojumu gatavoties slepenas pavēle saņemšanai, kuru saņemot pārkārtoties no 3 uz 2 bataljonu struktūru un četru stundu laikā būt kaujas gatavībā. Pavēle pienāca 22. janvāra 01:00, paredzot līdz 05:00 pulkam būt kaujas gatavībā Konitopas ciemā. Divīzijas štāba organizatoriskās nespējas dēļ pulks tikai 16:30 izgāja no Lipušas un 20:00 sasniedza Sofienvaldi. Apgādes problēmu dēļ pulkam bija izsniegta nepietiekoša munīcija, ziemas apģērbs nebija izsniegts vispār un 60 paredzēto smago automašīnu vietā 23. janvāra 06:00 Sofienvaldē pulku sagaidīja 23 - daļēji ar automašīnām un daļēji kājām pulks sasniedza Konicu 20:00, tur 1. rotu ar vienu ložmetēju vadu atdalīja no pulka un nozīmēja divīzijas štāba apsardzē. 24. janvārī pulks turpināja kustību virzienā Kamina-Vandsburga-Immenheima, pret vakaru sasniedzot Kaminu.

25. janvāra agrā rītā pulka II bataljons bez 7. rotas saņēma pavēli ar automašīnām doties uz Immenheimu, I bataljonam bez 1. rotas un 7. rotai sekojot kājām. Pēc ierašanās Immenheimā 08:00 tika saņemta pavēle ieņemt aizsardzības pozīcijas gar ceļu Nakela-Bromberga, 10:00 II bataljons atstāja Immenheimu un pie Haltenavas uzdūrās ienaidnieka spēkiem. Sākotnēji kauja ritēja veiksmīgi, taču ienaidnieka tanku iesaistīšanās un prettanku ieroču faktiskā neesamība lika bataljona komandierim majoram Lazduziedam, ciešot smagus zaudējumus, atkāpties uz Šlaufenas ezeru līniju. Īsi pirms pusnakts pozīcijās beidzot ieradās arī I bataljons, pirms tam pēcpusdienā pozīcijās bija novietojusies arī 1., 7. un 13. (kājnieku lielgabalu) rotas.

26. janvāra rītausmā sekoja ienaidnieka iebrukums 5. rotas sektorā ar tanku atbalstu, taču to izdevās atvairīt. 06:00 tika saņemta pavēle, ka ienaidnieks pārrāvis fronti 15. fizilieru bataljona sektorā starp 33. un 34. pulku Šlosenas rajonā, pārrāvumu likvidēt tika nosūtīta 1. rota, taču tiek secināts, ka pārrāvumā atrodas ienaidnieka spēki divu bataljonu apmērā. 08:30 pulkveža Januma rīcībā nodeva 32. pulka III bataljonu, kas līdz ar 33. pulka 3. un 4. rotu tika izmantots šī iebrukuma likvidēšanai. Paralēli ienaidniekam izdevās iebrukt frontes līnijā starp 5. un 7. rotu, taču arī tas tika atsviests atpakaļ.

Ap pusdienlaiku 26. janvārī izlūku ziņas liecināja, ka notiek ienaidnieka mēģinājums ielenkt pulka pozīcijas, taču līdz dienas beigām to izdodas likvidēt. 26. janvāra krēslā pulka štābs saņēma ziņas, ka ceļā uz 32. pulku pazudis divīzijas komandieris oberfīrers Obvurcers. 27. janvārī tika saņemta pavēle atkāpties uz līniju Grīnhauzena-Bahvica.

Kaujas pie Immenheimas

Līdz 27. janvāra 08:00 visām pulka vienībām bija izdevies bez būtiskiem sarežģījumiem ieņemt jaunās aizsardzības pozīcijas, taču jau 10:30 pulks saņēma pavēli pamest novietojumu un steidzami doties Immenheimas aizsardzībā. Izlūkojot Immenheimas aizsardzības apstākļus, tika secināts, ka pilsētas centru vairs sedza tikai 32. pulka I bataljons, kas cietis smagus zaudējumus un dienvidu daļā jau bija ielauzušies ienaidnieka tanki, kamēr visas pārējās 15. divīzijas vienības jau atkāpās uz Vandsburgu. 33. pulks saņēma pavēli Immenheimas aizstāvībā tomēr nepiedalīties un atgāja uz Klarashohi, kur tika saņemts rīkojums pulka pakļautībā ņemt arī 15. fizilieru bataljonu un vācu šturmbannfīrera Joahima kaujas grupu - šis apkopojums kļuva pazīstams kā Januma kaujas grupa (Kampfgruppe Janums).

Kaujas grupai pavēlēja ieņemt pozīcijas Veilenas ezera spraugās, ap 17:00 notika pirmās sadursmes ar ienaidnieku kas virzījās no Immenheimas virziena, plašāks kājnieku uzbrukums sākās 20:00. 01:00 28. janvāra rītā pulka štābs saņēma pavēli atkāpties uz ziemeļiem (Absetzen nach Norden), atkāpšanos paredzēts uzsākt līdz 05:00, 1. un 7. rotai pildot sedzēju funkcijas. Manevru izdevās veikt pēc plāna un pēdējās pulka vienības pusnaktī sasniedza Vilkensvaldi. Lai arī sākotnēji ierodoties tika saņemta pavēle, ka Vilkensvaldi aizstāvēs 34. pulks pulkvežleitnanta Vīksnes vadībā un 33. pulkam paredzēta atpūta, ap 19:00 šturmbannfīrers Joahims centās panākt 33. pulka atkārtotu novietošanu pozīcijās - to pulkvedim Janumam izdevās novērst. Šī konflikta rezultātā Vilkenvaldes aizsardzību uzņēmās pulkvedis Janums.

29. janvāra rītausmā sākās ienaidnieka tanku uzbrukums, kura iespaidā Joahima kaujas grupa pēc īsas cīņas atkāpās un Vilkenvaldes austrumu malas aizsardzību nācās uzņemties 33. pulka II bataljonam. Pirmie ienaidnieka tanki II bataljona pozīcijas sasniedza 10:00, lai arī tos izdevās veiksmīgi atvairīt, tika izlietoti visi prettanku ieroči un vēlākais iebrukums 8. rotas sektorā piespieda II bataljonu atkāpties uz Dorotēnhofu. Tur divīzijas komandieris oberfīrers Akss pavēlēja pulkam ieņemt aizsardzības sektoru ziemeļrietumos no Vilkensvaldes ziemeļrietumiem līdz Lobsonkas upei starp 34. pulku un 15. fizilieru bataljonu. 15:30 ienaidnieka tanki apgāja pulka pozīcijas, pārrāva sakarus un uz ceļa pārsteidza un iznīcināja 13. rotas transportlīdzekļus un lielgabalus, kā rezultātā sākās pulka štāba nekoordinēta atkāpšanās.

23:00 tika sasniegta Neušvente, taču izlūkvienības ziņoja, ka to jau ieņēmis ienaidnieks un pulks turpināja virzību Šventes virzienā, apejot Neušventi pa dienvidiem, līdz pienāca informācija, ka arī Švente ir kritusi ienaidnieka rokās - tad tika pieņemts lēmums izvairīties no sadursmes un doties uz Flatovu, to pulks sasniedza 05:00. Pēc īsas atpūtas pulks 12:00 saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas Flatovas austrumu malā, kam 31. janvārī sekoja pavēle atkāpties uz Jastrovu, to pulks sasniedza 10:30, novietojoties atpūtā. Pulks šajā brīdī bija sarucis līdz nepilna bataljona izmēram.

Jastrovas-Flederbornas kaujas

Saskaņā ar divīzijas komandiera pavēli, pulka štābam tika pakļauti arī vācu 51. kājnieku pulka I un II bataljons, taču 31. janvārī tika secināts, ka atkāpšanas ceļu ieņēmuši ienaidnieka spēki, nogriežot Jastovas-Flederbornas ceļu. 1. februāra 12:00 ienaidnieka pārspēks uzbrukumam tika pakļauts vācu 51. pulka II bataljonu atkāpties, kas turpmākajā dienas gaitā atteicās klausīt pavēlēm doties pretuzbrukumā un turpināja atiešanu Šēvaldes virzienā - rezultātā tika atstādināts tā komandieris. Ienaidnieka pārspēka spiests, 33. pulks kā viena no pēdējām vienībām atstāja Jastrovu 2. februāra 17:00, atkāpšanos sedzot 1.,13. un štāba rotai.

Ieradies Flederbornā, pulka komandieris Janums konstatēja, ka tālākais ceļš uz rietumiem ir nogriezts un saņēma oberfīrera Aksa pavēli doties atpakaļ uz Jastrovu - Jastrovas virzienā uz Tīfenortas pozīcijām nosūtīja II bataljonu, ap pusnakti Flederborna tika pakļauta smagai artilērijas ugunij un divīzijas štābs to pameta. Šajos apstākļos pulkvedis Janums pieņēma lēmumu patstāvīgi izlauzties Landekas virzienā, 3. februāra agrā rītā notika gatavošanās šai operācijai - 07:00 pulks sastapa divīzijas štābu un tomēr saņēma divīzijas komandiera atļauju, ar piebildi, ka izlaušanos vadīs 4. SS divīzijas "Nederland" 48. pulks. Izlaušanās operācijā 33. pulkam izdevās lielākoties apiet spēcīgus ienaidnieka grupējumu, jo trieciena smagumu iznesa 48. pulks, kā arī 32. pulks un divīzijas štāba vienības. 4. februāra agrā rītā pienāca pavēle atkāpties uz Buškrugu, to pulks sasniedz ap 11:00, tur saņem papildinājumus no 34. pulka ap 500 vīru apmērā, pievienojoties ap 650 palikušajiem 33. pulka vīriem. 4. februārī pulks saņēma arī 32. pulka izdzīvojušos vīrus. Pulks tika pārorganizēts šādi:

Pulka komandieris — pulkvedis Janums

Pulka adjutants — leitnants Konrāds

• I bataljona komandieris — majors Lazduzieds
  • 1. rotas komandieris - leitnants Bonaparts
  • 2. rotas komandieris - leitnants Vaivads
  • 3. rotas komandieris - leitnants Jansons
  • 4. rotas komandieris - kapteinis Rubis
• II bataljona komandieris — majors Alksnītis
  • 5. rotas komandieris - leitnants Cukurs
  • 6. rotas komandieris - leitnants Piebalgs
  • 7. rotas komandieris - leitnants Vērdiņš
  • 8. rotas komandieris - virsniekvietnieks Vikmanis

13. (kājnieku lielgabalu) rotas komandieris - leitnants Freimanis

14. (prettanku lielgabalu) rotas komandieris - leitnants Dumpis

Kopumā: 37 virsnieki, 207 instruktori un 942 kareivji (bez štāba rotas).

Tajā pašā dienā pulks saņēma pavēles ieņemt pozīcijas Dobrinkas upes krastos no augstienes 118. līdz Petersvaldei. Šajās pozīcijās, bez būtiskiem ienaidnieka iebrukumiem, pulks palika līdz pavēlei atkāpties uz Kaminas apvidu 10. februāra 08:00.

Kaujas pie Kaminas

10. februāra 12:00 pulka vienības uzsāka atiešanu uz Kaminu, pulka štāba vienībām to sasniedzot 14:00, kamēr pārējās pulka vienības, pavasara dubļu aizkavētas, bija sagaidāmas tikai ap pusnakti, par spīti tam bija paredzēts 33. pulkam jau 01:00 11. februārī ieņemt aizsardzības pozīcijas. 19:30 sākās ienaidnieka uzbrukums Kaminas priekšpozīcijām un pulka vienībām, nesasniedzot Kaminu, nācās iesaistīties atvaires cīņās. 01:00 pulka kreisajā flangā augstienē 148. esošais vācu 79. mehanizētais inženieru pulks atkāpās, to nācās nosegt pulka I bataljonam. Smagas kaujas turpinājās visu 11. februāri - nopratinot gūstekņus noskaidrojās, ka pulkam uzbrūk 163. gvardes divīzija ar ievērojamu artilērijas un 10-15 tanku atbalstu. Pulka pakļautībā šajā kaujā bija arī 15. fizilieru bataljons. 12. februāra 09:45 Kamina tiķa pakļauta smagam artilērijas uzbrukumam, tas ar īsiem pārtraukumiem turpinās visas dienas garumā, situācija stabilizējās tikai ap 22:00.

13. februārī ar smagu artilērijas uguni turpinājās ienaidnieka uzbrukums, 14:00 15. fizilieru bataljons bija spiests pamests pozīcijas munīcijas trūkuma dēļ, arī citas pulka vienības pēc trešās cīņu dienas vairs nebija spējīgas pilnvērtīgi pretoties ienaidnieka pārspēkam. Par spīti divīzijas pavēlei Kaminu noturēt, pulkvedis Janums 15:00 pieņēma lēmumu no pilsētas drupām izlauzties uz ziemeļiem. Uzbrukums sākās 18:00 ar II bataljona triecienu pa Kaminas-Bonštetenas ceļu, pārsteidzot ienaidnieka vienības šajā sektorā nesagatavotas un izkļūstot no aplenkuma ziemeļu virzienā. Pēc īsas atpūtas pulks 22:00 sasniedza Bonštetenu, turpinot virzību uz divīzijas pulcēšanās vietu Klausfeldē, to sasniedzot 03:00 14. februārī

Atkāpšanās līdz Oderai

No 14. līdz 18. februārim pulks atradās divīzijas rezervē Klausfeldē, bet 18. februārī saņem pavēli atkal ieņemt pozīcijas Dobrinkas upes krastā, šoreiz starp Buškrugu un Tannenhofas, tajās pulks nonāca ap pusnakti. 24. februāra rītā ienaidniekam izdevās salauzt ziemeļos novietotās vācu 32. divīzijas pretestību, arī 33. franču brīvprātīgo "Charlemagne" SS divīzijas pretuzbrukums 22:00 cieta neveiksmi un pusnaktī arī 33. pulks saņēma pavēli atkāpties uz līniju Šēnverderas muiža - augstiene 174. Atkāpties izdevās ieņemt bez sarežģījumiem un 25. februāra 09:00 pulks tajās bija ieradies pilnībā. Pa labi no pulka frontē atradās vācu majora Hēmela kaujas grupa, bet pa kreisi bija jāatrodas 33. "Charlemagne" divīzijai, taču praksē tā frontē nebija atrodama.

Spējš ienaidnieka uzbrukums 10:00 piespieda atkāpties Hēmela kaujas grupu un pulka 5. un 8. rota, kā rezultātā, pēc pozīciju sīkākas izpētes, pulka komandieris Janums pieņēma lēmumu atkāpties uz Cīrflīsas upes pozīcijām. Īsi pēc pusdienlaika ienaidnieks izmantoja pulka kreisajā flangā esošo spraugu, kuru bija jāsedz "Charlemagne" divīzijai, un nosprostoja ceļu uz Domslafu. 21:00 pienāca pavēle izlauzties un, 1. rotai leitnanta Bonaparta vadībā vadot triecienu, pulks izlauzās un sasniedza Domslafu - leitnants Bonaparts kaujā tika nāvīgi ievainots un vēlāk mira.

26. februāra 04:00 tika saņemta pavēle ieņemt pozīcijas uz Cānas upes 1.5km uz ziemeļiem no Hammeršteinas pilsētas, 10:00 pirmās sadursmes piedzīvoja pulka I bataljons bet jau 12:00 sākās ienaidnieka uzbrukums Hammeršteinai. Hammeršteinas vācu aizstāvji padevās ienaidnieka pārspēka priekšā un pilsēta krita ap 14:00, paralēli ienaidnieka vienības pilsētu apgāja un centās ielenkt 33. pulku - pulks 18:00 saņēma steidzamu pavēli atkāpties uz Kleinkidi. Īsu brīdi pirms atkāpšanās ceļu sasniedza ienaidnieks, pulka vienībām izdevās atkāpties un sasniegt Kleinkidi 00:30.

15. divīzijas iznīcinātā artilērija Ostheides mežā 1945. gada 7. martā.

Kleinkidē pulks saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas no Dolgenas līdz Štepenai, taču ienaidnieks salauž 34. pulka pretestību 33. pulka flangā un jau 20:00 tiek saņemta pavēle turpināt atkāpšanos uz Kusovas - Elfenbušas pozīcijām. 28. februāra 05:00 jauno komandpunktu sasniedza pulka štābs, līdz pēcpusdienai pozīcijas ieņēma II bataljons, bet 1. marta 05:00 arī I bataljons. Ienaidnieka uzbrukums sekoja 3. martā, kad pēc neilgas kaujas 16:00 pulkvedis Janums abiem bataljoniem pavēlēja atkāpties uz Radešas upes rietumu krastu. Divīzijas sapieri ieņēma pozīcijas abpus vienīgajam tiltam, ar mērķi to saspridzināt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, taču tas sākās jau 21:00 un sapieriem pārspēka priekšā uzdevumu izpildīt neizdevās. Ienaidnieka spēki apdraudēja pulka štābu Zuhes muižā un tika pieņemts lēmums atkāpties uz Groskressinas - Vilnovas pozīcijām, tās ieņemot 10:00 4. martā. Jau 12:00 sekoja ienaidnieka uzbrukums, kas piespieda pulka bataljonus turpināt atkāpšanos, fronti izdevās stabilizēt tikai ar 15. fizilieru bataljona iesaisti.

Naktī no 4. uz 5. martu pulka komandieris Janums ieradās divīzijas štābā un tur uzzināja, ka ienaidnieka tanku ķīļiem ir izdevies sasniegt Baltijas jūru pie Kolbergas un Oderu pie Kamminas (nejaukt ar Kaminu), ielencot visu Tetova korpusu, kurā ietilpa 15. divīzija un divīzija "Pommernland", kā arī korpusa grupa Muncelā, ko veidoja vācu 5. kājnieku divīzijas, "Holstein" tanku divīzijas un "Charlemagne" divīzijas atliekas. Tika pieņemts izlauzties šķērsojot Oderu, 33. pulkam pildot 15. divīzijas arjergarda funkciju. Atiešana sākās 5. marta 06:00, ienaidnieka netraucēta, un lēnā gaitā 6. marta vakarā tika sasniegts Ostheides mežs, kur pulks ieņēma pozīcijas un iekārtojās uz nakti. 7. marta 01:00 pulkvedi Janumu pamodināja divatā ieradušies "Charlemagne" divīzijas komandieris un viens tās pulka komandieris, kas taujāja ceļu Viemicu - pēc informācijas iegūšanas abi virsnieki klusējot devās prom - vēlāk noskaidrojās, ka "Pommernland" un "Charlemagne" vienības naktī bija panikā pametušas pozīcijas.

7. marta rītā izdevās noskaidrot, ka, kļūdainas divīzijas štāba virsnieku darbības dēļ, bija radies iespaids, ka 33. pulks pievienojies citu divīziju bēgošajām vienībām, kā rezultātā ticis pieņemts lēmums iznīcināt visus smagos ieročus, automašīnas un pajūgus - savukārt 33. pulks, divīzijas aizmirsts, savās tā brīža pozīcijās bija pakļauts ielenkuma draudiem. Šajā situācijā pulkam beidzot izdevāss papildināt pārtikas un munīcijas krājumus, jo mežs bija pilns ar aizbēgušo vienību atstāto. 7. marta 18:00 pulks uzsāka gājienu virzienā Viemica-Natelfica-Stolica, galamērķi sasniedzot 05:00 8. marta rītā. Jau 10:00 tika saņemta pavēle turpināt atkāpšanos, ap pusnakti sasniedzot Vangerinas ciemu. 9. marta agrā rītā kustība turpinājās Gumtovas ciema virzienā, 10:00 tika saņemta pavēle kopā ar 34. pulku ieņemt korpusa arjergardu līnijā Gumtova-Cedlinberga un to nodrošināt kamēr priekšējie spēki mēģinās izlauzties Hofas-Dīvenovas sektorā.

Ienaidnieka vienības uzsāka artilērijas uzbrukumu pulka pozīcijām 10. marta priekšpusdienā, kam sekoja kājnieku un tanku trieciens 15:00, taču ap 17:00 to izdevās padzīt. Ap 18:00 sākās korpusa izlaušanās un 19:00 arī 33. pulks saņēma pavēli atkāpties uz Lensinu, pēdējās vienības to sasniedza ap pusnakti.

Pie Baltijas jūras

33. pulka arjergarda vienības Baltijas jūras krastā 1945. gada martā, no kreisās leitnants Konrāds un kapteinis Akermanis.

11. marta 01:00 pulks saņēma pavēli novietoties Muncela korpusa rezervē Šlefinā, bez atpūtas turpinot pārgājienu tā tika sasniegta 03:00, taču pēc īsas atpūtas 06:00 pienāca pavēle caur Hoffu virzīties uz Līhentinu (tagad Łukęcin). Ienaidnieka artilērijas un mīnmetēju uguns rezultātā tika pieņemts lēmums pārgājienu turpināt pa pludmali - to piesedz ap 1 km plaša kāpu josla - pa ceļu kāpās virzoties I bataljonam, bet pārējās vienībām mērojot ceļu pa pašu ūdens malu. Ap 12:00 pulks sasniedza Līhentinu un novietojās korpusa rezervē mežā pie pludmales - pa pludmali šajā brīdī plūda nekontrolēts civilistu un kareivju pūlis, meklējot ceļu uz rietumiem. Par to pulkvedis Janums vēlāk raksta:

“

Redzot šo atpakaļ plūstošo dezorganizēto karavīru masu, saprotu, ka Vācija karu neglābjami zaudējusi. Un turpināt cīņu patiesībā nav nozīmes.

”

33. pulka arjergarda vienības atkāpjas gar Baltijas jūru 1945. gada martā.

Līhetinu atstājot korpusam atstājot, 33. pulkam atkal tika nozīmē arjergarda funkcija, pamazām kustības laikā nomainot tajā iesaistīto 5. jēgeru divīziju un beigās uzņemoties visa korpusa piesegšanu. 12. marta 07:00 sākās ienaidnieka artilērijas uzbrukums, kura rezultātā 5. jēgeru divīzija steigā atkāpās, radot 33. pulkam ielenkuma draudus, lai to novērstu pulkvedis Janums pavēlēja pulkam atkāpties Dīvenovas meža virzienā. Ierodoties Dīvenovā (tagad Dziwnówek) bija redzams, ka, pretēji paredzētajam, Dīvenovas šaurumu, kura tilts nodrošinātu virzību uz rietumiem, neviena vācu vienība neaizsargāja - tas pakļauts tiešai ienaidnieka artilērijas ugunij - II bataljonam to tomēr izdevās ieņemt un īsi pēc pusnakts to šķērsoja pēdējās pulka vienības. 03:00 13. martā pulks sasniedza Heidebrinku, kur atradās pārējās aplenkumu pametušās vienības.

Meklenburgā

33. pulka vīru apbalvošana Kelpinas muižā 1945. gada 24. martā.

13. marta 12:00 pulks turpināja virzību uz 30 km attālo Hāferhorstu nesaņemot pārtikas apgādi - divīzijas sagādes virsnieks bija saņēmis ziņas, ka pulks ticis pilnībā iznīcināts un attiecīgi nebija par to parūpējies. 14. martā pulks turpināja gājienu uz Svinemindi, tālāk dodoties uz Kačovas rajonu Usedomas salā, to pulks sasniedza ap pusnakti un iekārtojās atpūtā. 16. martā tika saņemta pavēle pulkam nodot visus ieročus, atstājot 1 šauteni uz 10 vīriem un vienu ložmetēju uz 100. Par spīti pulka virsnieku sašutumam, pavēli nācās izpildīt.

18. martā tika saņemta ziņa, ka nākamajā dienā pulks tiks pārvietots uz Neibrandenburgas apvidu. 19. martā pulks marša mārtībā devās ceļā uz Neibrandenburgu un 21. martā sasniedza Kelpinas-Marienhofas-Dejvicas rajonu kur novietojās atpūtā. 24. martā tika saņemt ziņa, ka par varonību Pomerānijas kaujās pulkvedis Janums apbalvots ar Vācu krustu zeltā, astoņi pulka vīri ar II šķiras un 123 - ar I šķiras Dzelzs krustu. 27. martā tika saņemts rīkojums, ka tiek atjaunots divīzijas 32. kājnieku pulks un uz to pārcēla visu 33. pulka II bataljonu, tā vietā pulkam pievienojot vienu no 34. pulka bataljoniem ap 300 vīru sastāvā majora Ķīlīša vadībā, viņam arī pulka komandieris uzticēja II bataljona formēšanu, tā sastāvs bija paredzēts šāds:

• II bataljona komandieris — majors Ķīlītis
  • 5. rotas komandieris - leitnants Konrāds
  • 6. rotas komandieris - leitnants Neilands
  • 7. rotas komandieris - leitnants Vērdiņš
  • 8. rotas komandieris - leitnants Strauts

30. martā pulks saņēma pavēl doties uz Feldbergas-Lihtenbergas-Vendorfas rajonu nocietinājumu izbūves darbos, turp pulks devās vēl aizvien bez ieročiem. Pulkam tika dots rīkojums darboties prettanku aizsprostu izbūvē starp ezeriem līnijā Karvica-Feldberga-Vrehena-Firstvendera, šajos darbos pulks pavadīja visu aprīļa sākumu. 11. aprīlī visi pulku komandieri tika izsaukti uz divīzijas štābu Lihenē, kur tiek paziņots, ka 15. divīziju, pilnībā atbruņotu, paredzēts nosūtīt uz Kurzemes cietoksni - apbruņojumu tai izsniegšot Kurzemē. Saņēmis informāciju, pulkvedis Janums apspriedās ar pārējo pulku komandieriem un nonāca pie lēmuma šādai pavēlei, ja tāda tiktu izdota, neklausīt un mēģināt izlauzties pie rietumu sabiedrotajiem. Ģenerālinspektoram Bangerskim gan 12. aprīlī izdevās panākt, ka pavēle sūtīšanai uz Kurzemi tiek atlikta.

Januma kaujas grupa

19. aprīļa 10:00 pulka štābā tika saņemta negaidīta pavēle saformēt kaujas grupu no pulka štāba, 33. pulka I bataljona, 32. pulka I bataljona un 15. fizilieru bataljona. Pārējās pulka vienības palika majora Ķīlīša vadībā. 19:00 kļuva skaidrs, ka kaujas grupu paredzēts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās, paralēli steigā tiek izsniegts apbruņojums - šauteņu visiem nepietiek, tādēļ daļa vīru tiek apbruņota tikai ar tanku dūrēm. 21:30 kaujas grupa atstāja novietojumu, un 20. aprīļa 05:30 sasniedza Bernavas pilsētiņu, kur nācās aizkavēties ceļu pārslogojuma dēļ - šajā laikā tika apsvērtas iespējas izvairīties no iesaistīšanās Berlīnes kaujās, taču 07:00 ceļš atbrīvojās un grupa turpināja ceļu.

Kaujas grupas sastāvs bija šāds:

Grupas komandieris — pulkvedis Janums

Grupas adjutants — leitnants Bušmanis

• 33. pulka I bataljona komandieris — kapteinis Rubis
  • 1. rotas komandieris - leitnants Bebris
  • 2. rotas komandieris - leitnants Vaivads
  • 3. rotas komandieris - leitnants Burmeistars
  • 4. rotas komandieris - kapteinis Lapainis
• 32. pulka I bataljona komandieris — majors Alksnītis
  • 1. rotas komandieris - leitnants Cukurs
  • 2. rotas komandieris - leitnants Raģis
  • 3. rotas komandieris - leitnants Piebalgs
  • 4. rotas komandieris - virsleitnants Cubins

Pagaidu kārtā pulks ieņēma pozīcijas uz austrumiem no Rīdersdorfas, aptuveni 25 km uz austrumiem no Berlīnes, līdz pienāca pavēle no vietējā adjutanta stāties XI tanku korpusa pakļautībā un doties uz Hangelsbergas ciemu Berlīnes dienvidaustrumos. Nonākot Hangelsbergā izrādījās, ka XI korpusa štāba tur vairs nav, to Šprēnhāgenā izdevās sasniegt ap 15:00. Korpusa štābā pulkvedis Janums centās iegūt transporta līdzekļus grupas vajadzībām, taču to pārtrauca ziņa, ka Šprēnhāgenai tuvojas ienaidnieka tanki un steigā tika uzsākta tā evakuācija. XI korpusa štāba priekšnieks pulkvedim Janumam pavēlēja tālākas rīkojumus prasīt Berlīnes aizsardzības štābam, par spīti tam, ka pulkam nebija iespējams Berlīnes centru sasniegt bez automašīnām.

20. aprīļa vakarā grupas vienības sapulcējās tuvējā mežā, ar 15. fizilieru bataljona izņēmumu, jo tas norunātajā vietā neieradās, to neizdevās atrast arī pašam pulvedim Janumam, ar automašīnu apbraukājot tuvējās pozīcijas. 21. aprīļa rītā ieradās 15. fizilieru bataljona komandieris vācu hauptšturmfīrers Vallijs, kas arī nespēja atrast savu bataljonu. Tā kā jau bija pieņemts lēmums pie pirmās iespējas padoties rietumu sabiedrotajiem, pulkvedis Janums abus palikušos vācu SS virsniekus - Valliju un oberšturmfīreru Martinu nosūtīja munīcijas meklējumos pie Berlīnes komandanta. Pēc vācu virsnieku aizbraukšanas kaujas grupa uzsāka kustību uz Blankenfeldi un tālāk uz Šmokvicu, kur vietējais komandants centās grupu iesaistīt Berlīnes C līnijas aizsardzībā - no tā pulkvedis Janums atteicās, norādot, ka gaida Berlīnes komandanta pavēles. Īsi pēc tam štābā ieradās kāds hauptšturmfīrera Vallija sūtīts vācu SS virsnieks - viņu pulkvedis Janums nosūtīja 15. fizilieru bataljona meklējumos.

21. aprīļa 21:00 grupa turpināja ceļu, ar mērķi pamest Berlīnes apkaimi pirms tā tiek ielenkta. Gājiena gaitā grupu apturēja žandarmu patruļa, taču, aizbildinoties ar Berlīnes komandanta pavēles izpildi, grupai izdevās virzību turpināt. 22. aprīļa 09:00 grupa sasniedza Vildenbruhas ciemu, kur izbeidzās štāba kartes - jauna apkārtnes karte tika iegūta no tuvējā krodziņa sienas, brīdī kad krodzinieks bija atstājis telpu. Cerībā apdzīt ienaidnieka tanku smailes, pulks turpināja kustību Bēlicas virzienā, 13:00 sasniedzot Fihtenvaldi, kur grupa novietojās atpūtā pēc 70 km gājiena.

23. aprīļa 10:00 Fihtenvaldē ielauzās vairāki ienaidnieka tanki ar kājnieku atbalstu, nogriežot grupas štābu no pārējām kaujas vienībām, apvienoties izdevās tikai pret vakarpusi mežā pie Freientāles, izvairoties no sadursmēm ar spēkā daudzreiz pārākām ienaidnieka vienībām.

Januma kaujas grupa īsi pirms padošanās Sabiedrotajiem 1945. gada 27. aprīlī.

Pēc tumsas iestāšanās un īsas atpūtas grupa turpināja ceļu, 24. aprīļa agrā rītā sasniedzot Ferlorenvaseras ciemu, kur novietojās atpūtā. 20:00 grupa ceļu turpināja un 25. aprīļa rītā bija Eihenkvastā, kuras tuvumā atradās 20. armijas pārtikas noliktava, kas gan atteicās izsniegt proviantu, jo bija brīdināti par Januma kaujas grupas brīvsoli, tādēļ grupa 23:00 turpināja virzību uz Cerbstu, kur pēc nenoteiktām ziņām atradās ASV spēki.

26. aprīlā 03:00 grupa sasniedza nākamo novietojumu netālu no Lindavas, naktī ieradās ap 20 žandarmu, kas pieprasīja sarunu ar pulkvedi Janumu, taču ar sakaru vada novietošanos kaujas pozīcijās tos izdevās pārliecināt doties prom. 13:00 tika nosūtīti grupas pārstāvji ar mērķi uzņemt sakarus ar amerikāņu vienībām pie Giterglikas, tie atgriezās ap 21:45 un paziņoja, ka fronte jāpāriet noteiktā sektorā līdz 01:00 27. aprīlī.

Saņēmis šo ziņu, pulkvedis Janums saviem vīriem teica pēdējo uzrunu:

“

Karavīri, šajos apstākļos es vairs neredzu, kā, turpinot cīņu, mēs spētu grozīt Latvijas likteni. Es nevēlējos, lai jūs kristu sarkanarmijas gūstā, tāpēc arī nepielaidu mūsu kaujas grupas iesaistīšanu cīņās Berlīnes telpā. Tagad mēs esam sasnieguši rietumu fronti. Mans nolūks ir to vēl šo nakti pāriet un padoties amerikāņu armijai. Ja gadījumā kāds no jums nevēlētos sekot, tas lai atstāj ierinu un mierīgi iet savu ceļu. Kā priekšnieks šovakar jūs vedu pēdējo reizi un nezinu, vai man izdosies no jums vēl atvadīties. Visu aizvadīto cīņu laikā mūsu vidū valdīja saskaņa un savstarpēja uzticība. Par to es jums izsaku sirsnīgu pateicību. Un tagad, dēli, iesim arī šo pēdējo gājienu slēgtā ierindā, kā kārtīgiem karavīriem pienākas!

”

23:00 debesīs uzšāvās krāsainās raķetes, sniedzot zīmi, ka laiks sākt pāriešanu un gaišā mēnesnīcas naktī Januma kaujas grupa pārgāja fronti, nonākot amerikāņu pozīcijās Giterglikā.

Kaujas gaitu beigas

Komandieri Janumu sagaidīja amerikāņu majors, kas norādīja tālāko ceļu, kur, pie amerikāņu tankiem ceļa malā bija noliekami grupas ieroči, kartes, tālskati, kompasi un dienesta pulksteņi. Kaujas grupas sastāvā gūstā devās 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. 01:20 27. aprīlī beidza pastāvēt Januma kaujas grupa, kas uzskatāma par 33. pulka turpinājuma vienību.