6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
6.Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Dievs, svētī Latviju".
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsnieki (1916). Centrā Ansis Lielgalvis.

6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada novembrī, bet pabeidza 1916. gada 7. februārī. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. 6. Tukuma LSB pamatu veidoja 1915. gada sākumā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kas bija jau cīnījušies Lietuvā un piedalījušies Jelgavas aizstāvēšanā 1915. gada 2.-3. maijā. Bataljona karogā bija attēlota uzlecoša saule ozola vainagā ar zobenu pār to un devīze: "Dievs, svētī Latviju". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. Ķekavas kauju laikā 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 2. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsnieki Ķekavas pozīcijās (1916. gada vasarā).
  • 1916. gada 16.-22. jūlijā 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons cīnījās Ķekavas kaujās.
  • Ziemassvētku kaujas. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkam 1916. gada 24. decembra (6. janvāra pēc jaunā stila) uzbrukumā izdevās ievirzīties ienaidnieka aizmugurē un tur nostiprināties. No šī ieņemtā placdarma 25. decembrī sākās uzbrukums Kalnciema virzienā, kura rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns. Ložmetējkalnu neieņēma tiešā triecienā, kā to pieņemts uzskatīt. Vācieši šo nocietinājumu mezglu pameta baidoties no ielenkuma, kas tiem draudēja pateicoties veiksmīgi realizētam uzbrukumam 7.janvārī. Vācieši vairākas dienas centās atgūt zaudētās pozīcijas, tomēr viņiem tas neizdevās un līdz lielāku spēku pievilkšanas laikam aktīva karadarbība pierima.
  • 1917. gada 2. septembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks 26 stundas noturēja pozīcijas kaujā pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

1917. gada 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks pēc Ļeņina valdības aicinājuma ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības apsardze Smoļnijā. Tukuma pulks apsargāja arī Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10.–11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Krišjānis Berķis, no 1917. gada augusta 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandēja arī pulku. Piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķiras, Annas II, III, IV šķiras, Vladimira IV šķiras ordeņiem. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā arī ar Jura krusta IV šķiru.[2]
  • Fricis Bērtulsons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona praporščiks. Piedalījās daudzās kaujās kā rotas, vēlāk bataljona komandieris. Sasniedzis štabskapitāna pakāpi, apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem.[3]

Kaujās kritušie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas pie Ķekavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. jūlija kaujā Ķekavas frontē: 5 ievainoti. 3. jūlija kaujā Ķekavas frontē: 3 krituši, 9 ievainoti. 16./22. jūlija kaujās Ķekavas frontē: 109 kritušie, 669 ievainoti, 84 pazuduši.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5./7. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 79 krituši, 385 ievainoti, 102 pazuduši. 25. janvāra kaujā Lielupes labajā krastā: 56 krituši, 104 ievainoti, 73 pazuduši.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./3. septembra kaujās pie Mazās Juglas upes kopējie zaudējumi 610 karavīri. 12. septembra kaujā pie „Pelnēm” Nītaures tuvumā: 32 krituši, 80 ievainoti, kaujā pie Limbažu muižas bez zaudējumiem.[4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. L.k.o.k. biogrāfija
  3. L.k.o.k. biogrāfija
  4. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis