8. armija (Vācijas impērija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
8. armija
8. armija
8. armijas parāde pēc Rīgas ieņemšanas (1917)
Valsts Vācijas impērija Flag of the German Empire.svg
Pastāvēšanas laiks 1914. gada 2. augusts - 1918. gada 31. decembris
Militārās operācijas Pirmais pasaules karš
8. armijas uzbrukums Vidzemē un Igaunijā no 1918. gada 23. februāra līdz 4. martam.

Vācijas impērijas 8. armija (vācu: 8. Armee), saīsināti A.O.K. 8 (Armeeoberkommando 8) bija militārā formācija Vācijas impērijas karaspēka sastāvā Pirmā pasaules kara laikā (1914–1918).

Kaujas ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armijas vadība izveidota Pozenes pilsētā pēc vispārējās mobilizācijas izziņošanas 1914. gada 2. augustā, bet jau 8. augustā pārcelta uz Marienburgas pilsētu ar uzdevumu aizsargāt Austrumprūsijas teritoriju pret Krievijas impērijas armijas iebrukumu. Pēc zaudētās 19.-20. augusta Gumbinenes kaujas 8. armija atkāpās aiz Vislas, pēc tam pārgāja uzbrukumā un uzvarēja krievus Tanenbergas kaujā 26.–30. augustā un Pirmajā Mazūru ezeru kaujā 6.–14. septembrī.

1915. gada pavasarī 8. armija, pārdēvēta par Nemunas armiju (Njemenarmee) Kurzemes ofensīvas laikā iebruka Lietuvā, pēc tam Kurzemē un Zemgalē. Armijas štābs tika pārcelts no Tilzītes uz Šauļiem, decembrī tai atgrieza 8. armijas nosaukumu. 1916. gada 1. aprīlī armijas vadību pārcēla uz Jelgavu, bet 1917. gada 15. septembrī uz Rīgu, kur tā atradās līdz pat 1918. gada 31. decembrim.

Armijas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. armijas korpuss (I. Armee-Korps)
  • 17. armijas korpuss (XVII. Armee-Korps)
  • 20. armijas korpuss (XX. Armee-Korps)
  • 1. rezerves korpuss (I. Reserve-Korps)
  • 3. rezerves divīzija (3. Reserve-Division)
  • 1. kavalērijas divīzija (1. Kavallerie-Division)

Virspavēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas 8. armijas virspavēlnieki (Oberbefehlshaber) bija šādi ģenerāļi:

Pēc Baltijas ieņemšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas okupētās Baltijas provinces 1918. gada oktobrī. Ar numuriem apzīmēts vācu policijas vienību izvietojums. Armijas štābs atradās Rīgā, ģenerālkomandu štābi Tallinā, Tartu un Daugavpilī, bet divīziju štābi Orro (205. J.D.), Pērnavā (19. L.D.), Cēsīs (17. L.D.) un Daugavpilī (23. L.D.). Brigāžu štābi atradās Tallinā (29. L.Br.), Tartu (17. K.Br.), Valkā (9. L.Br.), Adamovā (13. L.Br.)

Operācijas "Dūres sitiens" laikā 8. armija ieņēma visu Baltiju un no 1918. gada 16. marta trīs īpašo uzdevumu ģenerālkomandas veica ieņemto provinču pārvaldi:

  • agrākās Igaunijas guberņas pārvaldei no Ziemeļu korpusa (Nordkorps) tika izveidota Ģenerālkomanda 68 (Generalkommando z.b.V. 68, štābs Tallinā), ko vadīja ģenerālleitnants Ādolfs fon Zekendorfs (Seckendorff), kas vielaicīgi bija Igaunijas militārais gubernators Tallinā. Narvas apkārtnē izvietojās 205. divīzija (205. J.D.).
  • agrākās Vidzemes guberņas ziemeļu daļas pārvaldi nodrošināja no Jelgavas armiju grupas izveidotā Ģenerālkomanda 60 (Generalkommando z.b.V. 60, štābs Tartu), ko vadīja ģenerālleitnants Ludvigs fon Eštorfs (Estorff). No 1918. gada 17. decembra viņš bija arī 8. armijas un visu Baltijā izvietotā karaspēka pavēlnieka vietnieks. Pērnavā atradās 19. divīzijas (19. L.D.), bet Valkā 9. brigādes (9. L.Br.) un Tērbatā 17. brigādes (17. K.Br.) štābs.
  • agrākās Vidzemes guberņas dienvidu daļas pārvaldi nodrošināja Ģenerālkomanda 67 (Generalkommando z.b.V. 67, štābs Daugavpils cietoksnī), ko vadīja ģenerālleitnants Reinhards fon Šefers-Bojadels (Scheffer-Boyadel). Cēsīs atradās 17. divīzijas (17. L.D.), Daugavpilī 23. divīzijas (23. L.D.) bet Adamovas muižā 13. brigādes (13. K.Br.) štābs.

Atkāpšanās no Baltijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā Padomju Krievijas 7. armija un Rietumu armija sāka uzbrukumu sabrūkošās Vācijas 8. armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības izrādīšanas. 25. novembrī 7. armija ieņēma Pleskavu, 28. novembrī Narvu un 1. decembrī Rēzekni.

1918. gada 8. decembrī Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa, kas 9. decembrī ieņēma Daugavpili, 18. decembrī Valku, 22. decembrī Valmieru, 23. decembrī Cēsis un pietuvojās Rīgai.[1] 1919. gada 1. janvārī vācu 8. armija pameta Rīgu. Lai aizsargātu Austrumprūsijas pierobežu reģionus no iespējamā Padomju Latvijas armijas (PLA) uzbrukuma, Liepājā esošajam Vācijas armijas garnizonam pievienoja no brīvprātīgajiem izveidoto Dzelzsdivīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla Liepājas militāro gubernatoru fon der Golcu.[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hermann Cron. Geschichte des Deutschen Heeres im Weltkriege 1914–1918. Siegismund, Berlin 1937 (=Geschichte der Königlich Preußischen Armee und des Deutschen Reichsheeres 5).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]