Aņikita Repņins
| ||||||||||||
Aņikita Repņins (krievu: Аникита Иванович Репни́н; 1668—1726) bija Krievijas armijas feldmaršals, viens no tuvākajiem cara Pētera Lielā līdzgaitniekiem. No 1719. līdz 1726. gadam bija Krievijas karaspēka okupētās Rīgas gubernators.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1668. gadā bajāra Ivana Repņina ģimenē, 12 gadu vecumā Repņins kļuva par mazgadīgā cara dēla Pētera galminieku. Kopā ar caru Pēteri I viņš piedalījās krievu—turku karā (1686—1700) un ieguva ģenerāļa pakāpi.
Lielā Ziemeļu kara laikā viņš piedalījās Ingrijas iekarošanā un Poltavas kaujā 1709. gada 27. jūnijā. Pēc Rīgas iekarošanas 1710. gada 4. jūlijā cars Pēteris iecēla Repņinu par okupētās Rīgas gubernatoru, taču Rīgā viņš atgriezās tikai 1719. gadā. No starptautisko tiesību viedokļa Rīgas gubernatori līdz 1721. gadam bija Zviedrijas karaļa ieceltie Nilss Strembergs (1709—1710) un Henriks Oto Albedils (1719).
Pēc Nīstades miera līguma noslēgšanas 1721. gadā Zviedrija atteicās no Baltijas provincēm, 1724. gadā kņazu Repņinu iecēla par Kara koledžas prezidentu un vienlaikus apstiprināja Rīgas gubernatoru amatā, piešķirot feldmaršala pakāpi.
Kad pēc Pētera I nāves par ķeizarieni kļuva Katrīna I, Repņins atgriezās Rīgā, kur mira 1726. gada 3. jūlijā.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Pēteris Goļicins |
Rīgas gubernators (1719)1721—1726 |
Pēctecis: Pēteris Lasī |
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|