Pāriet uz saturu

Autoceļš A1 (Latvija)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no A1 (autoceļš Latvijā))
Rīga (Baltezers)—Igaunijas robeža (Ainaži)
A1 netālu no Salacgrīvas (2011)
A1 netālu no Salacgrīvas (2011)
A1 netālu no Salacgrīvas (2011)
Rīga (Baltezers)—Igaunijas robeža (Ainaži)
Rīga (Baltezers)—Igaunijas robeža (Ainaži)
Rīga (Baltezers)—Igaunijas robeža (Ainaži)
Garums101,7 km
    ārpus pilsētas99,4 km
    pilsētā2,3 km
Segumsasfalts
ReģionsVidzeme
E ceļšE67
Maršruts
Vairāklīmeņu krustojums A2 E77 A4
Ceļa atzarojums Alderi, V50
Apdzīvotas vietas sākums Baltezers
Upe, kanāls Baltezera kanāls
Apdzīvotas vietas beigas Baltezers
Ceļa atzarojums V47 Ataru ezers
Ceļa atzarojums V30
Ceļa atzarojums V46
Degvielas vai gāzes uzpilde Circle K
Ceļa atzarojums Carnikava, P1
Ceļa atzarojums V45
Upe, kanāls Gauja
Ceļa atzarojums Gauja, V43
Upe, kanāls Lilaste
Ceļa atzarojums Saulkrasti
Vairāklīmeņu krustojums Saulkrasti, P6
Vairāklīmeņu krustojums Saulkrasti (stacija), V39
Upe, kanāls Ķīšupe
Ceļa atzarojums Mežvīns, Zvejniekciems
Vairāklīmeņu krustojums Skulte V128
Vairāklīmeņu krustojums Skulte (stacija) V133
Krustojums Zvejniekciems V101 V135
Ceļa atzarojums Dunte
Upe, kanāls Liepupe
Ceļa atzarojums Jelgavkrasti
Krustojums V137
Krustojums Tūja, P11
Upe, kanāls Vitrupe
Ceļa atzarojums Jelgavkrasti, V138
Upe, kanāls Svētupe
Ceļa atzarojums Svētciems
Apdzīvotas vietas sākums Salacgrīva (Vidzemes iela, Viļņu iela, Pērnavas iela)
Ceļa atzarojums P12
Upe, kanāls Salaca
Ceļa atzarojums V144
Apdzīvotas vietas beigas Salacgrīva
Upe, kanāls Krišupīte
Ceļa atzarojums Ainaži
Krustojums P15
ES robeža Karogs: Igaunija Igaunija 4 E67

A1 autoceļš Rīga (Baltezers)—Igaunijas robeža (Ainaži), saukts arī par Tallinas šoseju, ir augstākās kategorijas Latvijas autoceļš,[1] Via Baltica un E67 sastāvdaļa. Autoceļš visā garumā ir noklāts ar asfaltbetona segumu, tā garums Latvijā ir 101,7 km, autoceļš savieno Rīgas apvedceļu ar Igaunijas robežu pie Ainažiem, Igaunijā līdz Tallinai autoceļš turpinās kā 4. šoseja. Autoceļš, sākot no Lilastes līdz pat Igaunijas robežai, neattālinās no Baltijas jūras krasta tālāk par 6 km. Autoceļa tiešā tuvumā atrodas vairāki ezeri, tai skaitā, Lielais un Mazais Baltezers, Dūņezers un Lilastes ezers.

Uz Saulkrastu apvedceļa un citiem posmiem atļautais ātrums ārpus apdzīvotajām zonām vasarā ir 100 km/h, bet ziemā — 90 km/h. Gar Ādažiem atļautais ātrums ir 80 km/h, visos pārējos posmos atļautais ātrums ārpus apdzīvotajām zonām ir 90 km/h.

Satiksme

[labot | labot pirmkodu]

Autoceļam ir ļoti ievērojams noslogojums un ļoti liels kravas transportlīdzekļu īpatsvars. 2025. gadā satiksmes intensitāte posmā no autoceļa sākuma līdz Ādažiem bija ap 28 000 transportlīdzekļu diennaktī, ievērojami pārsniedzot autoceļa tehnisko maksimāli pieļaujamo noslogojumu — 20 000 transportlīdzekļi dienā. Posmā no Ādažiem līdz Lilastei noslodze ir ap 16 000 transportlīdzekļu dienā, uz Saulkrastu apvedceļa no Lilastes līdz Skultei ap 9 000 transportlīdzekļu dienā, savukārt atlikušajā daļā no Skultes līdz valsts robežai noslodze svārstās ap 6 000 transportlīdzekļu dienā.[2]

Uz autoceļa no tā sākumpunkta līdz Tūjas pagriezienam ceļš sākotnēji tika izbūvēts kā divjoslu ceļš ar paplašinātām nomalēm (braucamās daļas platums 3,5 m, nostiprinātā apmale 2 m platumā — NP14 ceļa profils). Šāds ceļa izkārtojums, pārējiem satiksmes dalībniekiem saskaņoti sadarbojoties, teorētiski atvieglo apdzīšanas manevru veikšanu, neiebraucot pretējā braukšanas joslā. Tomēr, praksē pierādījās, ka uz šāda profila ceļa pieaug satiksmes negadījumu risks, jo ceļš skaidri nenorāda uz nepārprotamu un viegli prognozējamu autovadītāju uzvedību. Tādēļ, pēc seguma atjaunošanas un satiksmes reorganizēšanas 2020. un 2021. gadā, paplašinātās nomales nodalīja ar nepārtrauktu ceļa marķējumu.[3][4]

Uz autoceļa ir uzstādīti 7 stacionārie fotoradari un 2 vidējā ātruma kontroles posmi:

  • no Siguļiem līdz Lilastei (14,1. — 20,1. km) — viens no pirmajiem vidējā ātruma kontroles radara posmiem Latvijā, ieviests 2023. gadā[5]
  • no Vitrupes līdz Svētciemam (74,5. — 81,2. km) — ieviests 2026. gada februārī[6]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Vēsturiski autoceļa koridors attīstījies kā daļa no Pērnavas (zviedru) pasta ceļa — 1643. gadā zviedru valdība atklāja pasta satiksmi maršrutā Rīga—Tallina, Latvijas reģionā pamatā izmantojot ceļa trasi gar jūras krastu. Sakarā ar pārvietošanās neērtībām pa smilšaino jūrmalas ceļu, jau 17. gadsimta otrajā pusē ceļu vietām pārcēla dziļāk iekšzemē — daļēji pa mūsdienu autoceļa Skulte—Vitrupe maršrutu. 1800. gadā visu pasta satiksmi pārcēla uz Rīgas—Valmieras—Pērnavas autoceļu, apejot smilšaino piekrasti.[7]

Pēc Pirmā pasaules kara daudzi vecie zemesceļi militārās tehnikas un nepietiekamas uzturēšanas dēļ bija teju pilnībā iznīcināti. Pēc Latvijas valsts izveidošanas, Rīgas—Ainažu ceļu atzina par vienu no sliktākajiem valstī, tāpēc 1926. gadā sākās tā pārbūve par šoseju (tolaik tas lielākoties nozīmēja inženiertehniski uzlabotu grants vai šķembu segumu). Pakāpeniski tika veiktas autoceļa trases izmaiņas, pielāgojot to auto satiksmei un iedzīvotāju vajadzībām.[8][9]

Tā kā 1980. gada vasaras olimpisko spēļu regate notika Tallinā, padomju varai bija vitāli svarīgi nodrošināt augstas kvalitātes savienojumu no Rīgas (un tālāk no Centrāleiropas) uz Igauniju. Gatavojoties šim notikumam, autoceļa trasi "iztaisnoja" un atjaunoja, tika izbūvēts apvedceļš Ādažiem, Duntei un citām apdzīvotām vietām.[8][9]

1980. gados pie Igaunijas robežas izbūvēja apvedceļu Ainažiem un piejūras ciemiem Igaunijā, pie Svētciema izbūvēja ceļu ar atdalītām joslām (mūsdienās šajā posmā satiksme notiek uz viena ceļa, kamēr otrs ceļš saglabāts kā piebraucamais ceļš).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai uzlabotu starptautisko savienojamību, tika uzsākta VIA Baltica projekta realizēšana. Projekts tapa ar Ziemeļvalstu projektu fondu, Ziemeļvalstu investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, kā arī Somijas Transporta un satiksmes ministrijas atbalstu — tas paredzēja caur Baltijas valstīm uz Poliju izbūvēt maģistrālu šoseju. 1996. gadā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas darba grupa nolēma ceļu veidot kā divjoslu ceļu ar paplašinātām nomalēm (NP14 ceļa profils).[10]

Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā rekonstruēja pirmos sešus kilometrus līdz krustojumam ar P1, paplašinot brauktuvi līdz 11,5 metru platumam (dažviet līdz 12 metriem), izbūvējot ietves un veloceļus, samazinot nobrauktuvju skaitu, izbūvējot vietējas satiksmes ceļus un rekonstruējot tiltu pāri dzelzceļam. Tajā pašā gadā rekonstruēja posmu no Gaujas līdz Lilastei. Arī šajā posmā brauktuvi paplašināja līdz 11,5 metru platumam, rekonstruēja krustojumus ar svarīgākajiem pievedceļiem, kā arī izbūvēja gājēju/velosipēdistu pārvadu pār autoceļu Ādažos.

No 2005. gada jūlija līdz 2007. gada septembrim notika Saulkrastu apvedceļa būvniecība. Projekta ietvaros uzbūvēja jaunu autoceļu divdesmit kilometru garumā un pievedceļus 13 km garumā, septiņus divlīmeņu ceļa pārvadus, divus dzelzceļa tiltus, divus gājēju tuneļus, vairākas skaņu aizturošās sienas, kā arī veloceliņus gandrīz piecu kilometru garumā. Kopējās projekta izmaksas bija 113 miljoni eiro, no tiem 36% (40 miljoni eiro) bija ES Kohēzijas fonda līdzfinansējums.[11][12][13] Pārbūvēja arī 40 kilometru garu posms starp Saulkrastu apvedceļu un Svētciemu. Būvdarbu gaitā pārbūvēja svarīgākos krustojumus, izbūvēja velocelus trīs kilometru garumā un divus tiltus.

2015. gada 29. janvārī izsludināja konkursu A1 posma Rīga—Ādaži (0,0-6,3 km) seguma atjaunošanai,[14] bet 25. februārī konkursu A1 posma Salacgrīva—Igaunijas robeža (89,4-101,4 km) segas rekonstrukcijai par līgumcenu 10 498 082 EUR.[15] 2018. gada maijā uzsāka seguma atjaunošanu 33 kilometrus garā posmā no Duntes līdz Svētciemam, darbu kopējās izmaksas no valsts budžeta bija 5,35 miljoni eiro.[16] 2020. gada jūnijā notika Saulkrastu apvedceļa seguma atjaunošanas darbi no Lilastes līdz Zvejniekciemam (21,03-36,297 km). Būvdarbus veica SIA Via par līgumcenu 2,2 miljoni eiro, ko finansēja no valsts budžeta.[17]

2020. gada beigās uzlaboja satiksmes drošību posmā no Vidzemes šosejas līdz Gaujas tiltam. Gar Carnikavu izveidoja ceļu ar "2+1" šķērsprofilu, ierobežoja un mainīja satiksmes organizāciju krustojumos. Uz sadalošās joslas uzstādīja ceļa stabiņus, lai novērstu apdzīšanu un kreiso pagriezienu uz mazāk svarīgiem pieslēgumiem.[18]

2021. gadā apsprieda jaunas ātrgaitas šosejas (ar atdalītām braukšanas joslām un ar 130 km/h atļauto ātrumu) Skulte—Vangaži būvi paralēli Rail Baltica trasei Ādažu poligona austrumu pusē. Tomēr augsto būvniecības cenu, ievērojamās ietekmes uz vidi un lielu sabiedrības iebildumu dēļ 2022. gada augustā VSIA Latvijas valsts ceļi nolēma neturpināt būvniecības ieceri.[19][20]

Pēc 2020. gada Salacas tilta Salacgrīvā apsekošanas noskaidrojās, ka 1960. gadā uzbūvētais tilts ir kritiskā stāvoklī, tādēļ drošības apsvērumu dēļ satiksmi pāri tiltam sāka regulēt ar luksoforiem. 2024. gada martā līgumu par tilta būvi 14,97 miljonu eiro (bez PVN) vērtībā noslēdza ar pilnsabiedrību "NB&Tilts". Atbilstoši līgumam, būvnieks darbus pabeidza 2025. gada novembrī.[21][22] Tilta pārbūve sākās 2024. gada jūnijā, kā laikā veco tiltu pilnībā nojauca, uz pārbūves laiku izbūvējot 6 m platu pagaidu tiltu. Būvprojektu veica SIA Projekts 3, līgumcena bija 185 tūkstoši eiro, no tiem 30% (55 tūkstoši eiro) bija Salacgrīvas pašvaldības finansējums.[23][24][25] Jaunā tilta platums ir 14,5 m, ar divām 4 m platām braukšanas joslām, un divām 2,5 m platām ietvēm brauktuves malās.

Nākotne

[labot | labot pirmkodu]

2026. gadā plānots izbūvēt gājēju tuneli Lilastē pie Medzābakiem, lai uzlabotu satiksmes drošību vienā no satiksmes "melnajiem punktiem".[26][27]

Lielās satiksmes dēļ krustojumā ar P1 pie Ādažiem plānots izbūvēt divlīmeņu krustojumu, lai nodrošinātu drošu un netraucētu piekļuvi Carnikavai un Ādažiem transportlīdzekļiem, gājējiem un velosipēdistiem. Tika plānots, ka divlīmeņu krustojuma būvniecība notiktu ne agrāk kā 2024. gadā, tomēr pašlaik par projektu virzību vai finansējumu nav pieejamas informācijas.[28]

Krustojošie autoceļi

[labot | labot pirmkodu]

Apdzīvotās vietas pie autoceļa

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Noteikumi par valsts autoceļu un valsts autoceļu maršrutā ietverto pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstiem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. maijā. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
  2. ↑ «Satiksmes intensitāte». Latvijas Valsts ceļi (latviešu). Skatīts: 2026-04-09.
  3. ↑ Jevgenijs. «Uz Saulkrastu apvedceļa mainīta satiksmes organizācija un nomales atdalītas ar nepārtrauktu līniju». Latvijas Valsts ceļi (latviešu), 2020-08-27. Skatīts: 2026-04-09.
  4. ↑ Jevgenijs. «2+1 joslas uz VIA Baltica. Būt vai nebūt?». Latvijas Valsts ceļi (latviešu), 2018-01-24. Skatīts: 2026-04-09.
  5. ↑ lvportals.lv. «Sāks darboties jauni vidējā ātruma kontroles radari - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2026-04-09.
  6. ↑ Ilze.Cerbule@lvceli.lv. «25. februārī sāks darboties jauni vidējā ātruma kontroles posmi uz Tallinas un Liepājas šosejām». Latvijas Valsts ceļi (latviešu), 2026-02-24. Skatīts: 2026-04-09.
  7. ↑ Gints Skutāns. «historia.lv».
  8. 1 2 Sigurds Rusmanis. Pa vecajiem Latvijas ceļiem.
  9. 1 2 Vilnis Andrejsons. Laikmeti un ceļi.
  10. ↑ Jevgenijs. «2+1 joslas uz VIA Baltica. Būt vai nebūt?». Latvijas Valsts ceļi (latviešu), 2018-01-24. Skatīts: 2026-04-09.
  11. ↑ «Saulkrastu apvedceļš - Ceļuprojekts» (latviešu). 2020-03-15. Skatīts: 2022-11-14.
  12. ↑ «Piejūras kūrortpilsēta gūst labumu no lielās automaģistrāles-Projekti». ec.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2022-11-14.
  13. ↑ «Saulkrastu apvedceļš ieguvis reālus apveidus». Auto pasaulē (latviešu). 2006-07-19. Skatīts: 2022-11-14.
  14. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. martā. Skatīts: 2015. gada 1. februārī.
  15. ↑ «IEPIRKUMU UZRAUDZĪBAS BIROJS -». pvs.iub.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-02-20. Skatīts: 2025-02-13.
  16. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 10. augustā. Skatīts: 2018. gada 10. jūlijā.
  17. ↑ Sākas 2,2 miljonus eiro vērti Saulkrastu apvedceļa remontdarbi db.lv, 15.06.2020
  18. ↑ «LVC veiktās satiksmes organizācijas izmaiņas uz A1 ievērojami ietekmēs autobraucēju ikdienu». carnikava.lv. Skatīts: 2025-02-13.
  19. ↑ «Jauns Tallinas šosejas posms varētu tapt starp Vangažiem un Skulti». Latvijas Valsts Ceļi (latviešu). 2021-07-01. Skatīts: 2022-11-14.
  20. ↑ «Latvijas Valsts ceļi: posmā Vangaži – Skulte netiks būvēts jauns autoceļš | Saulkrastu novada pašvaldības mājas lapa». saulkrasti.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-14.
  21. ↑ Salacgrīvā jauna tilta izbūvi sāks līdz 10. jūnijam lsm.lv 2024. gada 28. maijā
  22. ↑ «Salacgrīvas tiltu piedāvā pārbūvēt par nepilniem 15 miljoniem eiro». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-02-13.
  23. ↑ «Elektronisko iepirkumu sistēma». www.eis.gov.lv. Skatīts: 2022-11-14.
  24. ↑ Alojas novada dome. «Par Salacas tilta remontu Salacgrīvā». Alojas administrācija (latviešu), 2021-08-04. Skatīts: 2022-11-14.
  25. ↑ «Uzsākta Salacas tilta projektēšana | Limbažu novada pašvaldība». www.limbazunovads.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-14.
  26. ↑ «Marts 2026». Latvijas Valsts ceļi (latviešu). Skatīts: 2026-04-09.
  27. ↑ «Facebook».
  28. ↑ «Projektēs Tallinas šosejas divlīmeņu šķērsojumu pie Ādažiem». Latvijas Valsts Ceļi (latviešu). 2022-04-01. Skatīts: 2022-11-14.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Autoceļš_A1_(Latvija)&oldid=4452477"