Obodrīti

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Abodrīti)
Jump to navigation Jump to search
Obodrītu zemes pirms Vendu krusta kara (1147-1164).

Obodrīti jeb abotrīti (latīņu: Abotriti, Obodriti, vācu: Abodriten, Obodriten) bija Elbas slāvu (dēvētu arī par vendiem) cilšu apvienība, kas no 8. līdz 12. gadsimtam izveidoja savu valsti tagadējās Meklenburgas un austrumu Holšteinas teritorijā.

Pie obodrītu cilšu apvienības piederēja vagri (vācu: Wagrier, Waigri), travnjani (Travnjanen, travnjane), polabieši (Polaben, polabi), kesinieši (Kessiner, chizzini), varnovieši (Warnower, warnavi), circipani (Zirzipanen, circipanien), smeldingi (Smeldinger, smeldingi), betenieši (Bethenzer, bytenici) un linoni (Linonen).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franku impērijas vasalis oborītu ķēniņš Drasko Sakšu kara (772–804) laikā iekaroja daļu no sakšu Holšteinas teritorijas. 10. gadsimtā obodrītu kņazs Nakons pakļāva arī slāvu ciltis tagadējās Brandenburgas teritorijā.

1129. gadā par obodrītu ķēniņu kļuva Dānijas ķēniņa dēls un Šlēsvigas jarls Knuds Lavards (Knud Lavard, 1096—1131), bet mūks Vicelīns (1086—1154) tika iecelts par Holšteinas-Oldenburgas bīskapu.

Pēc Knuda nāves 1131. gadā viņam pakļautās zemes sadalīja obodrītu ķēniņi Pribislavs un Niklots. Pēc bīskapa Vicelīna aicinājuma Vendu krusta karu (1147-1164) laikā sakši izspieda obodrītus no rietumu Holšteinas. Pēdējais suverēnais ķēniņš bija Niklots, kas cieta sakāvi pret sakšu hercogu Heinrihu Lauvu un Dānijas ķēniņu Valdemāru I, 1167. gadā Mēklenburgas valdnieki pieņēma katoļticību un nonāca vasaļatkarībā no sakšu hercoga Heinriha Lauvas, bet 1202. gadā no Dānijas ķēniņa Valdemāra II.

Pilskalni un pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nozīmīgākie obodrītu pilskalni un pilsētas bija:

Obodrītu brīvdabas muzejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1987. gadam Grosrādenē pie Šternbergas tika atjaunota 12. gadsimta obodrītu cilts varnu ezerpils, kurā ierīkots arheoloģiskais brīvdabas muzejs (Archäologisches Freilichtmuseum Groß Raden):