Adatainais dzeloņgurķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Adatainais dzeloņgurķis Echinocystis lobata ir viengadīgs, liels (1-8 m garumā, dažkārt vairāk), kāpelējošs, vienkāršus vai zarainus stublājus veidojošs ķirbju dzimtas lakstaugs.[1][2] Vienīgā Echinocystis ģints suga.[3]

Adatainais dzeloņgurķis Echinocystis lobata auglis.

Sugas apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adatainais dzeloņgurķis — uzbūve.

Viengadīgs vienmājnieks. Sākotnēji aug lēnām, vēlāk ļoti strauji, veido blīvas, ļoti masīvas audzes, kas nomāc citus augus un no kurām ir grūti atbrīvoties.[4]

Stumbrs tievs, kāpelējošs, šķautnains, ar spēcīgām, žuburainām, spirāles veidojošām stīgām, kuras izmanto, lai piestiprinātos citiem augiem (visbiežāk kokiem, krūmiem).

Lapas piecstarainas (garumā, platumā 10-25 cm) ar trim līdz septiņām šķautnēm, izvietotas pamīšus, plūksnainu, attāli zobainu malu, gals smails, kas blīvi klātas ar skarbiem matiņiem un ir ar garu kātu (līdz 15 cm).

Ziedi balti vai nedaudz dzeltenīgi, atrodas lapu žāklēs, vainags riteņveidīgs. Vīrišķie ziedi garkātainos ķekaros, sievišķie ziedi pa 1 vai 2 lapu žāklēs.Zied jūlijā, augustā.

Ziedošs adatainais dzeloņgurķis.

Īpaša, raksturīga pazīme ir tā auglis — iegarena, pasausa, zaļa, nogatavojoties dzeltenīga, gurķveidīga oga (garums 3—6 cm, ø3 cm) ar mīkstiem, skrimšļainiem dzeloņveida izaugumiem -, kas satur tumši brūnas, pelēkas vai melnas nereti raibas sēklas(4), dīgst maijā.[1][2][4][5] Nogatavojas no augusta līdz oktobrim augšpuse pārplīst un sēklas izbirst.[1][2][4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogatavojies dzeloņgurķa auglis.

Izcelsmes vieta — Ziemeļamerika.[1][2][4][3] Aug gandrīz visā tās teritorijā, izņemot pašos kontinenta ziemeļos un dienvidos.[4] Atrodama lielākajā daļā ASV štatu, tai skaitā Aļaskā un Havaju salās, lielākajā daļā Kanādas provinču.[3] Pārējās teritorijās invazīva suga, kas ievesta, kā krāšņumaugs, bet dažviet pārgājusi savvaļā.[2][3] Aug mitrās, saulainās vietās ar labi aerētu augsni, īpaši upju piekrastēs un applūstošās teritorijās, toties nereti arī ceļmalās, mežmalās, skrajos mežos, nezālienēs un atkritumos.[1][2]

Eiropā sāka audzēt 19.gs. beigās apstādījumos, līdz 20.gs. vidum izplatījās un kļuva par dārzbēgli. Mūsdienās sastopami gandrīz visā Eiropā un lielā daļā Āzijas reģionu, siltajā un mēreni siltajā klimata joslā. Eiropā pirmo reizi savvaļā atrasts Rumānijā (1904.g.), vēlāk Čehijā (1911.g.), Vācijā (1922.g.), Polijā (1937.g.).[4][3]

Lietuvā pirmo reizi savvaļā pamanīts 1987. gadā, ap to pašu laiku parādījušies arī Latvijā un Igaunijā. Visstraujāk izplatījās 90-tajos gados upju un strautu tuvumā. Lietuvā tagad ir plaši sastopams. Latvijā izplatīta nevienmērīgi, lielākoties valsts centrālajā daļā, ap Daugavpili, nedaudz arī Daugavas krastos no Jēkabpils līdz Daugavpilij, Kurzemē un pie Rēzeknes.[1][2][4]

Izplatību vislabāk var regulēt izraujot jaunos augus vai nogriežot tos pēc iespējas tuvāk zemei, tie, lielākoties, nebūs spējīgi ataugt un potenciāli savairoties.[4]

Attiecības ar kukaiņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augam pastāv trīs kaitēkļu sugas, Acalymma vittatum, kas izplata bakteriālu slimību[6] un divas lapseņu sugas, Scolia bicincta un Myzinum quinquecinctum, kas parazitē un dzer nektāru.[7]

Noder par barības avotu Chauliognathus pensylvanicus kukaiņu sugai[8] un arī mājvietu Anasa repetita un Euschistus servus kukaiņu sugām.[9]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Ziemeļamerikas iedzīvotāji izmantojuši medicīniskiem nolūkiem slimību ārstēšanai un sāpju noņemšanai, dažviet arī maģijā mīlestības dziru gatavošanai.[10][11] Vēlāk izmantota arī ārpus dabīgā izplatības areāla, kā krāšņumaugs, sienu, žogu un terasu dekorēšanai.[1][2][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Invazīvo sugu pārvaldnieks: Adatainais dzeloņgurķis». ozols.gov.lv. Skatīts: 2022-01-25.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 «adatainais dzeloņgurķis - Echinocystis lobata (Michx.) Torr. et A.Gray - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv. Skatīts: 2022-01-26.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 "Echinocystis" (en). Wikipedia. 2021-03-21.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 Adatainais dzeloņgurķis (Echinocystis lobata) LV. Atjaunināts: 2022-01-25
  5. Ann Fowler Rhoads, Timothy A. Block. The Plants of Pennsylvania: An Illustrated Manual. University of Pennsylvania Press, 2007-09-05. ISBN 978-0-8122-4003-0.
  6. Rojas, Erika Saalau; Batzer, Jean C.; Beattie, Gwyn A.; Fleischer, Shelby J.; Shapiro, Lori R.; Williams, Mark A.; Bessin, Ricardo; Bruton, Benny D. et al. (2015-05-01). "Bacterial Wilt of Cucurbits: Resurrecting a Classic Pathosystem". Plant Disease 99 (5): 564–574. doi:10.1094/PDIS-10-14-1068-FE. ISSN 0191-2917.
  7. Tooker, John F.; Hanks, Lawrence M. (2000. gada maijs). "Flowering Plant Hosts of Adult Hymenopteran Parasitoids of Central Illinois". Annals of the Entomological Society of America Vol. 93, no. 3: 580.-588..
  8. Williams, Andrew H. (2006. gada rudens). "A friend unmasked: Notes on Chauliognatus Pensylvanicus (Coleoptera: Cantharidae) and the nature of natural history". The Great Lakes Entomologist Vol. 39, Nos. 3 & 4: 200.-218..
  9. Williams, Andrew H. (2015. rudens). "Feeding Records of True Bugs (Hemiptera: Heteroptera) from Wisconsin, Supplement". The Great Lakes Entomologist Vol. 48, Nos. 3 & 4: 192.-198..
  10. Daniel F. Austin. Baboquivari Mountain Plants: Identification, Ecology, and Ethnobotany. University of Arizona Press, 2010. ISBN 978-0-8165-2837-0.
  11. «Echinocystis lobata Wild Cucumber PFAF Plant Database». pfaf.org. Skatīts: 2022-01-25.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]