Advanced Extremely High Frequency

Vikipēdijas lapa
AEHF mākslinieka skatījumā

Advanced Extremely High Frequency jeb AEHF (no angļu: "Attīstīta ekstremāli augsta frekvence") ir ASV Gaisa spēku Gaisa spēku kosmosa pavēlniecības sakaru pavadoņu sistēma. Pavadoņi paredzēti drošiem sakariem ASV Bruņotajiem spēkiem, Britu Bruņotajiem spēkiem, Kanādas Spēkiem un Nīderlandes Bruņotajiem spēkiem.

Sākotnēji bija plānots, ka sistēma sastāvēs no četriem kosmiskajiem aparātiem ģeostacionārajā orbītā. 2012. gadā tika sākti darbi pie vēl divu pavadoņu izgatavošanas.[1]

AEHF sistēmas primārais kontraktors ir Lockheed Martin, kas izgatavo zemes segmentu, nodrošina pavadoņu platformu un atbild par visu sistēmu integrāciju. Northrop Grumman nodrošina derīgo kravu un asociētos komponentus. Visu projektu pārvalda Gaisa spēku kosmosa pavēlniecības MILSATCOM programmas birojs. AEHF sistēmu apkalpo Gaisa spēku 4. Kosmosa operāciju eskadrons, kas izvietots Šrīvera Gaisa spēku bāzē Kolorādo.

Pavadoņi var nodrošināt daudzus kanālus starp dažādās zemeslodes vietās (līdz 65° ziemeļu un dienvidu platuma) esošiem lietotājiem gan ar zemes stacijām gan termināliem. Starpsavienojumi starp pavadoņiem ļauj veikt sakaru seansus starp termināliem, neizmantojot zemes stacijas. Pavadoņiem ir nodrošināta aizsardzība pret signāla slāpēšanu un pārtveršanu. Sistēma spēj darboties arī kodolkara gadījumā, pavadoņi autonomi spēj risināt uz borta radušās problēmas.[2]

AEHF nomainīs novecojušo Milstar sistēmu, bet būs savietojama ar Milstar iekārtām. Pavadoņu raidītāji darbojas frekvencē 44 GHz augšupsaitē (EHF joslā) un 20 GHz lejupsaitē (SHF joslā). Katram pavadonim ir 14 antenas, no kurām divas izmanto divpusēju kanālu izveidošanai ar citu pavadoni.

Pavadoņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad līgums par AEHF sistēmas izveidi tika noslēgts 2000. gadā, pirmo pavadoni bija paredzēts palaist 2006. gadā. Programma tika pārstrukturēta 2004. gadā, kad Nacionālā drošības aģentūra laikā nebija piegādājusi šifrēšanas aparatūru. Tādējādi pirmo trīs AEHF starti tika pārplānoti uz 2008., 2009. un 2010. gadu.[3]

AEHF 1 starts vairākkārt tika pārcelts, līdz tika palaists 2010. gada augustā. Tas tika ievadīts sākotnējā orbītā, bet orbītas pacelšanai paredzētais dzinējs neiedarbojās. Sākotnēji plānoto 100 dienu laikā bija nepieciešami 14 mēneši, ģeostacionāro orbītu sasniedzot ar nelieliem orientācijas kontroles dzinējiem un jonu dzinēju. Vēlāk tika secināts, ka aizsprostojusies dzinēja oksidētāja pievades caurule, visticamāk tajā iekļuvis mazs auduma gabals ražošanas procesā.[4]

Nākamo pavadoņu starti tika aizkavēti, lai veiktu dzinēja papildu pārbaudes. 2012. gada maijā startēja AEHF 2.

AEHF sistēmas pavadoņu uzskaitījums:

Kārtas numurs Oficiālais nosaukums Starta datums Nesējraķete GEO punkts Piezīmes
1 USA-214 14.08.2010. Atlas V/531 69° R Pēc starta sabojājās galvenais dzinējs, ģeostacionāro orbītu sasniedza ar orbitālā stāvokļa uzturēšanas un jonu dzinēju
2 USA-235 04.05.2012. Atlas V/531 40° R (?)
3 USA-246 18.09.2013. Atlas V/531
4 USA-288 17.10.2018. Atlas V/551
5 USA-292 08.08.2019. Atlas V/551
6 plānots 2019. gadā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ULA Successfully Launches Next Generation Communication MilSat Arhivēts 2012. gada 7. maijā, Wayback Machine vietnē. Marc Boucher, SpaceRef, 2012-05-04 (angliski)
  2. Satellite for secure war-time communications goes up Arhivēts 2012. gada 8. maijā, Wayback Machine vietnē. JUSTIN RAY, SPACEFLIGHT NOW, 2012-05-04 (angliski)
  3. GAO-07-406SP Defense Acquisitions: Assessments of Selected Weapon Programs, United States Government Accountability Office, 2007-03-30. Atjaunināts: 2012-05-17
  4. Risky Rescue for Crippled Air Force Satellite David Axe, wired.com, 2012-01-03, (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]