Adzes svīta
| Adzes svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Adzes 6. urbuma intervāls 888—898 m |
| Vecums: | ap 457 Ma |
| Atklājējs: | R. Ulste, T. Spriņģe, L. Gailīte |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Augšordoviks |
| Stāvs: | Sandbas |
| Horizonts: | Haljalas |
| Svīta: | Adzes |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi, merģeļi |
| Biezums: | 5-14 m (Igaunijā 16 m) |
| Fosilijas: | trilobīti, pleckāji, gliemeņvēži u.c. |
Adzes svīta ir augšordovika (pēc senākiem datiem vidusordovika) haljalas horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Svītu 1974. gadā izdalīja Rita Ulste, Tatjana Spriņģe un Lilita Gailīte Adzes 6. urbumā, 884,0—895,5 m intervālā. Vēlāk svītas apjomu samazināja, augšējo ridu izdalot atsevišķā blīdenes svītā. Pašlaik stratotipiskajā griezumā svīta ir noteikta 888—898 m intervālā. Neostratotips ir Saldus 5PM urbuma 1060-1073 m intervāls. Svīta nosaukta Adzes apdzīvotās vietas vārdā, Kurzemē, Gudenieku pagastā, Rīvas upes labajā krastā, kur tika veikts dziļurbums.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Adzes svīta ir izplatīta visā Rietumu struktūrfaciālās zonas platībā, izņemot Valmieras-Lokno pacēlumu. Ziemeļu griezumos tā sastāv no pelēkiem mālainiem organogēni-detrītiskiem kaļķakmeņiem ar zaļganīgi pelēku biomorfu merģeļu starpkārtām. Pārējos Latvijas lielākās daļas griezumos svītu veido pelēku organogēni-detrītisku kaļķammeņu un biomorfu merģeļu mija apmēram vienādā proporcijā. Iežiem ir horizontāli un viļņoti slāņaina tekstūra. Adzes svītas raksturīga īpatnība ir tās sastāvā esošie 0,01—0,05 m biezie metabentonītu starpslāņi, kuru skaits reizēm var sniegties līdz 11 (Piltenes 30. urbums). Svīta satur veselas trilobītu čaulas vai to lauskas, pleckāju saskalojumus, gliemeņvēžu, konodontu un hitinozoju fosilijas.
Adzes svīta bez pārrāvuma uzguļ tai apakšā esošajiem viesturu sērijas kaļķakmeņiem un ir labi nodalāma, pateicoties merģeļu starpkārtām. Karotāžas diagrammā šī robeža skaidri fiksējas ar krasu KC vērtību pazemināšanos. Adzes svītas biezums mainās no 5 m (Staiceles 4. urbums) līdz 14 m (Liepājas urbums) un 12—13 m (Dzērbenes 100. un Taurkalnes urbumi).[1]
Igaunijā un Lietuvā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā svīta ir izplatīta valsts dienvidu daļā, kur tā iekļauta haljalas horizonta sastāvā un tās lielākais biezums (16 m) ir Pjaigistes Abjas urbumā. Lietuvā svīta ir ir izplatīta valsts ziemeļrietumu daļā un maksimālais zināmais biezums ir 11,5 metri. Svītu veido kaļķakmeņi un merģeļi.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Adzes svītā ir sastopamas trilobītu Lonchodomas rostratus, Flexicalymene aff. jemtlandica, Asaphus ludibundus, A. lepidus, kā arī gliemeņvēžu Steusloffia costata, Euprimites locknensis, Pedomphalella egregia, Parapyxion obesum, Primitiella ansiensis paliekas. Tās parāda svītas piederību idaveres un jehvi horizontiem (mūsdienās haljalas horizonts).[2]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Ульст, Р. Ж., Л. К. Гайлите и В. И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 32-33. lpp.
- ↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 47. lpp