Aija Zariņa
| Aija Zariņa | |
|---|---|
| Dzimusi |
1954. gada 12. janvārī Sauka, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Mirusi | 2025. gada 20. jūlijā (71 gada vecumā) |
| Nozares | glezniecība, grafika, objekti, instalācija, scenogrāfija |
| Mācījusies | Latvijas Mākslas akadēmija |
| Skolotāji | Edgars Iltners |
| Ģimenes locekļi |
Tīna Zariņa (meita) Zuzanna Runkovska-Stansofa (meita) Ivars Runkovskis (dzīvesbiedrs ap 1989.—1994. g.) |
Aija Zariņa (dzimusi Žukovska 1954. gada 12. janvārī, mirusi 2025. gada 20. jūlijā) bija latviešu gleznotāja.[1] Darbojusies arī citās mākslas tehnikās, arī kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece.[2] Aija Zariņa bija spilgta personība latviešu mākslā, aktīvi iestājusies par ideālismu un personības brīvību, vērsusies pret konformismu.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimusi 1954. gadā Jēkabpils rajona Saukas ciema "Skujiņos".[3] Dzīvoja Meņģelē, 1972. gadā absolvēja mācības Kokneses vidusskolā.[4]
No 1976. gada līdz 1982. gadam studēja Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (tagad — LMA Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare) profesora Edgara Iltnera Stājglezniecības meistardarbnīcā un absolvējusi ar diplomdarbu “Raža”.[5] Viņas pedagogi Latvijas Mākslas akadēmijā bija Boriss Bērziņš, Vladimirs Kozins, Eduards Kalniņš, Rita Valnere, Indulis Zariņš, Pēteris Postažs, bet kursa biedru vidū bija gleznotāji Jānis Mitrēvics, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Vladislavs Rubulis, pedagoģijas nodaļā — Ģirts Muižnieks.[5] Kopš 1980. gada sarīkoja 19 personālizstādes un piedalījās 95 grupu izstādes Latvijā, ASV, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Francijā, Horvātijā un Kanādā.
Aija Zariņa gleznoja kompozīcijas ar lokāliem, kontrastējošiem krāsu laukumiem, izmantojot kontūrlīniju un deformētu, “bērnišķīgu” zīmējumu.[2] 1980. gadu vidū viņa pievērsās figurāliem darbiem (eļļas tehnikā uz kartona pamatnes), kas pakāpeniski izvēršas telpā: sākotnēji palielinot gleznu formātus plaknē, tad ietiecoties trijās dimensijās.[2] Kopš 1987. gada veidoja telpiskus objektus un instalācijas pilsētvidē un telpās, galvenokārt no dēļiem.[2] 1990. gados izmantoja negruntētu audeklu bez apakšrāmja, stiklu, caurspīdīgu plastiku, koku stumbrus, mākslinieciskajai izteiksmes formai kļūstot aizvien minimālākai un reizē arī poētiskākai. Laika gaitā viņas mākslas darbu nosacītais figurālisms reducējās līdz lakoniskai zīmei, kas simbolizē garīgas harmonijas meklējumus; simbolisku slodzi ieguva arī krāsa.[2] Aija Zariņa veidoja arī objektus un telpiskas instalācijas, kā arī darbojās scenogrāfijas jomā — veidojot scenogrāfiju un kostīmus režisores Māras Ķimeles iestudējumiem.[2] 1990. gadā lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē izraisīja mākslinieku grupa — Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Sandra Krastiņa, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe, kas radīja izstādi-akciju “Maigās svārstības”.
No 1982. līdz 2018. gadam bija Latvijas Mākslinieku savienības biedre, bet no 2006. līdz 2012. gadam vadīja Latvijas Mākslinieku savienības galeriju.[5]
No 2019. gada 7. decembra līdz 2020. gada 2. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē bija skatāma Aijas Zariņas darbu izstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”,[6] kuru nominēja Purvīša balvai. Māksliniece par izstādi rakstīja: ““Mosties, mosties reiz, svabadais gars” ir tautas modināšanas izstāde. Tautas gara modināšanas. No patērētāja, lai katrs kļūtu par radītāju.”[7]
Apbedīta Rīgas Meža kapos Mākslinieku kalniņā.
Darbi
[labot | labot pirmkodu]Aijas Zariņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Literatūras, teātra un mūzikas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Kuldīgas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Tukuma muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), PNM Galerijā “Zacheta” (Varšava, Polija), Zimmerli mākslas muzejā (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), M. Barišņikova mākslas centrā (Ņujorka, ASV), kā arī citās privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs.[5]
2007. gadā izstādes "Mūra nojaukšana" ietvaros izdeva katalogu "Aija", kas ir mākslinieces radošo izpausmju apkopojums un sniedz ieskatu gan glezniecībā, grafikā, gan iespaidīgajos vides objektos un raksturo mākslas, personības un laikmeta mijiedarbību.[8]
1998. gadā par Aiju Zariņu uzņēma dokumentālo filmu "Eiropas nolaupīšana (1998)" (režisors Askolds Saulītis).[9]
Nominācijas
[labot | labot pirmkodu]1994. gadā Zariņa bija nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijās "Labākais scenogrāfs" un "Labākais kostīmu mākslinieks".
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Mūžībā aizsaukta gleznotāja Aija Zariņa». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-07-21.
- 1 2 3 4 5 6 «ZARIŅA Aija - Izsoļu nams/galerija Jēkabs. Izcili mākslas darbi.». paintings.lv. Skatīts: 2025-07-21.
- ↑ Mirusi latviešu māksliniece Aija Zariņa Arhivēts 2025. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē. satori.lv 21.07.2025
- ↑ izstāde “Bezkompromisu ceļš uz ideju. Māksliniece Aija Zariņa” [novecojusi saite] Jēkabpils Galvenā bibliotēka 2023. gada 29. decembrī
- 1 2 3 4 «AIJA ZARIŅA | Latvijas Mākslinieku savienības muzejs» (latviešu). 2021-12-07. Skatīts: 2025-07-21.
- ↑ «Aija Zariņa. Mosties, mosties reiz, svabadais gars - Mākslas muzeji». lnmm.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2025-07-21.
- ↑ «Aija Zariņa (12.01.1954. – 20.07.2025.) - Mākslas muzeji». lnmm.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2025-07-21.
- ↑ «Pirkumi tiešsaistē». muzejaveikals (latviešu). Skatīts: 2025-07-21.
- ↑ «Eiropas nolaupīšana (1998)». Filmas.lv (latviešu). Skatīts: 2025-07-21.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
|