Pāriet uz saturu

Aivars Kļavis

Vikipēdijas lapa
Aivars Kļavis
Aivars Kļavis
Personīgā informācija
Dzimis 1953. gada 17. jūlijā (72 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Dzīves vieta Valsts karogs: Latvija Skultes pagasts, Limbažu novads, Latvija
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās prozaiķis, žurnālists
Valoda latviešu
Rakstīšanas laiks 1975—pašlaik
Augstskola Latvijas Valsts Universitāte

Aivars Kļavis (dzimis 1953. gada 17. jūlijā) ir latviešu rakstnieks un žurnālists, žurnāla „Avots” galvenais redaktors.

Dzīvesɡājums

[labot | labot pirmkodu]

Dzimis 1953. gadā Rīgā strādnieku ģimenē. Mācījās Rīgas 27. astoņgadīgajā skolā (1960–1968) un Rīgas 2. vidusskolā (1969–1971), viņa pirmās publikācijas bija laikrakstā „Padomju Jaunatne” (1970), žurnālā „Draugs” un laikrakstā „Literatūra un māksla” (1971). Padomju armijas dienesta laikā Baltkrievijā sāka rakstīt stāstus, kas vēlāk kalpoja par pamatu grāmatai ”Kafejnīcās zagtas karotītes”. Pēc atgriešanās Rīgā Aivars Kļavis neilgu laiku strādāja par apgaismotāju Latvijas Televīzijas centrā, pēc tam par žurnāla „Liesma” nodaļas redaktoru (1975—1977), par Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroja direktoru (1978—1980). 1981. gadā viņš pabeidza studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, bet no 1980. līdz 1985. gadam strādāja par žurnāla „Liesma” atbildīgo sekretāru.

1986. gada decembrī Aivars Kļavis kļuva par literārā žurnāla „Avots” galveno redaktoru.[1] Viņš sapulcēja tā nākamos darbiniekus, izveidoja redakciju un pašu žurnālu. Šāda galvenā redaktora patstāvība padomju laikā bija netipiska. Tikai pateicoties Gorbačova pārkārtošanās politikai, kas vēstīja par daudz nopietnākām pārmaiņām bijušajā PSRS, redakcija pati varēja noteikt žurnāla saturu, kaut gan formāli tai vajadzēja rēķināties ar izdevējiem — Latvijas ĻKJS Centrālo komiteju un Latvijas PSR Rakstnieku savienību. Pirmais žurnāla numurs iznāca 1987. gada janvārī 100 000 eksemplāru tirāžā. 1989. gada beigās „Avota” kopējā mēneša tirāža sasniedza pat 147 000 eksemplārus. Atmodas laiks lika mainīties arī pašam žurnālam, par ko redakcijā bija diametrāli pretēji viedokļi. Daļa no pirmajiem darbiniekiem redakciju jau bija pametuši un 1992. gadā no tā aizgāja arī Aivars Kļavis. Drīz pēc tam žurnāls beidza pastāvēt. 1992. gadā pārcēlās uz dzīvi Skultes pagastā.[2]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Aivars Kļavis bija laikraksta „Kriminālvēstnesis” līdzīpašnieks (1992–1995), viens no tā izdevējiem un redaktoriem, pēc tam BO Valsts SIA „Likuma Vārdā” direktors un vienlaikus tā izdoto preses izdevumu galvenais redaktors (1995—2003). 2003. gadā viņš sāka strādāt par VSIA ”Latvijas Vēstnesis” izdotā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenā redaktora vietnieku un atbildīgo redaktoru, bet no 2005. — 2006. par “Latvijas Vēstnesis Plus” galveno redaktoru. Pēc aiziešanas no šī amata gadu nostrādāja par žurnāla ”Kapitāls” atbildīgo redaktoru, bet 2007. gadā pilnībā pievērsās rakstīšanai.

Bibliogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Stāsti un romāni

[labot | labot pirmkodu]
  • Kafejnīcās zagtas karotītes. Liesma, 1976.
  • Apmācies, gaidāms lietus. Liesma, 1980.
  • Satikšanās spogulī. Liesma, 1984.
  • Es saucu, lai atsauktos. Liesma, 1988.
  • Mans nams. Liesma, 1989.
  • Patvērums ilūzijām. Daugava, 2000.
  • Romānu cikls Viņpus vārtiem:
    1. Adiamindes āksts. Nordik, 2005.
    2. Rīgas kuprītis. Nordik, 2007.
    3. Piesmietais karavīrs. Nordik, 2009.
    4. Ceļojošā cirka gūstekņi. Zvaigzne ABC, 2012.
  • 11 stāsti par vīriešiem. Zvaigzne ABC, 2014.
  • Likvidētie autobusi. Zvaigzne ABC, 2016.
  • Bēres ar priekšapmaksu. Zvaigzne ABC, 2020.
  • Avota laiks. Zvaigzne ABC, 2021.
  • Cikls Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija:
    1. Par to, kā radās rakstniecība un kāds tai sakars ar Jūlija Cēzara nogalināšanu. Zvaigzne ABC, 2023.
    2. Bruņinieku, daiļo dāmu, noslēpumaino mūku un pazudušo dzejnieku laiks. Zvaigzne ABC, 2023.
    3. Dantes elle, Bokačo erotika, Makjavelli politika un Rablē joki jeb vienā vārdā — Renesanse. Zvaigzne ABC, 2023.
    4. Bruņinieks kartona bruņucepurē, pazudušais Šekspīra galvaskauss un baroka literatūras dīvainības. Zvaigzne ABC, 2024.
    5. No kungiem parūkās un dāmām maskās līdz Robinsonam Kruzo uz vientuļas salas. Zvaigzne ABC, 2024.
    6. Slepenais aģents, kas rakstīja komēdijas, jaunā Vertera ciešanas un revolūcijas laika neesošā literatūra. Zvaigzne ABC, 2025.
    7. Romantisms — ļauns murgs vai skaists sapnis, ko nav iespējams aizmirst. Zvaigzne ABC, 2025.
    8. Kā tapa latviešu literatūra, ar ko naturālisms atšķiras no reālisma, un 19. gadsimta nolādētie dzejnieki. Zvaigzne ABC, 2026.

Aprakstu grāmatas un publicistika

[labot | labot pirmkodu]
  • Ir ieslēgts laiks. Liesma, 1977.
  • Tu, jūs un pārējie. Liesma, 1982.
  • Kur kritīs ābols? Liesma, 1985.

Bērnu grāmatas

[labot | labot pirmkodu]
  • Kas tevi sargā. Likuma Vārdā, 2003.
  • Sargā sevi pats. Likuma Vārdā, 2003.
  • Ringla no suņu zvaigznāja. Zvaigzne ABC, 2015.
  • Melnais akmens. Zvaigzne ABC, 2018.
  • Bēgšana No Čūsku Valstības. Zvaigzne ABC, 2018.
  • Asinis uz dzintara. Zvaigzne ABC, 2018.

Kopdarbi

[labot | labot pirmkodu]
  • Teksts policijas ģenerāla A. Blonska memuāriem: No ierindnieka līdz ģenerālim. Likuma Vārdā, 2000.
  • Scenārija līdzautors 2008. gada filmai Vienīgā fotogrāfija
  • Redaktors un vairāku nodaļu autors grāmatai: Nekustamais īpašums Latvijā 1991. — 2012. Latio, 2013.
  • Latvijas ceļu būves vēstures grāmata kopā ar fotogrāfu Imantu Prēdeli: Ceļos nelokāmi. P.A.C.1, 2013.
  • AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balva par filmas Vienīgā fotogrāfija scenāriju. (Kopā ar Brigitu Eglīti un Valdi Eglīti), 2010.
  • Baltijas Asamblejas balva par romānu ciklu Viņpus vārtiem, 2012.
  • Latvijas Literatūras gada balvas 2012. specbalva par romānu ciklu Viņpus vārtiem, 2012.
  • Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā par romānu triloģiju Ceļš uz nezināmo zemi, 2019.
  • Starptautiskās bērnu literatūras asociācijas iBbY diploms par grāmatu Melnais akmens, 2021.
  • Triju Zvaigžņu ordenis. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, 2022.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]