Aizņemtais kapitāls

Vikipēdijas lapa

Aizņemtais kapitāls ir uzņēmuma saimniecisko līdzekļu (aktīvu) finansēšanas avots, kas veidojas, piesaistot citu personu naudas līdzekļus aizņēmumu un dažādu saistību veidā, vai arī uzņēmums papildus nepieciešamo kapitālu iegūst, to aizņemoties, proti, papildu kapitālu var veidot uz aizņemtā kapitāla rēķina. Izvēloties aizņemto kapitālu uzņēmuma kopējā kapitāla palielināšanai un uzņēmējdarbības paplašināšanai, uzņēmums izvēlas palielināt savus finanšu riskus un atkarību no ārējiem kreditoriem, bet paralēli tam tas var paaugstināt pašu kapitāla rentabilitāti jeb ROE (angļu: return on equity), kas uzņēmuma īpašniekiem varētu nozīmēt lielāku atdevi uz ieguldīto pašu kapitālu. Lai novērtētu aizņemtā kapitāla izmantošanas efektivitāti, izmanto tā saucamo finanšu sviras efektu. Par finanšu sviru sauc pašu un aizņemtā kapitāla attiecību kopējā uzņēmuma kapitālā. Palielinot aizņemtā kapitāla īpatsvaru kopējā kapitālā, var gan palielināt pašu kapitāla rentabilitāti, gan panākt arī pretēju efektu — palielinot aizņemto kapitālu, var samazināt ROE rādītāju gadījumos, ja uzņēmums nevar gūt pietiekami lielu peļņu, vai, ja uzņēmuma darbība kļūst nerentabla (ja uzņēmums sāk strādāt ar zaudējumiem).

Aizņemtais kapitāls ir uzņēmuma kopējā kapitāla sastāvdaļa, kas pieder citām juridiskām vai fiziskajām personām, kuras šo kapitālu uzņēmumam ir atļāvušas izmantot noteiktu laiku pret noteiktu atlīdzību kredīta procentu veidā. Aizņemtais kapitāls pēc savas būtības ir uzņēmuma parādi vai saistības, kas grāmatvedības bilancē tiek atspoguļotas pasīvu pusē. Aizņemtā kapitāla izmantošana paaugstina uzņēmuma finansiālā riska pakāpi, jo pastāv zināmi draudi, kas saimniecisku neveiksmju gadījumos uzņēmums par saviem parādiem nespētu norēķināties. Aizņemto kapitālu var klasificēt pēc veidiem, izmantošanas ilguma un citām pazīmēm.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās iezīmes aizņemtā kapitāla veidu sadalījumā ir:[1]

  • termiņš — ilgtermiņa (vairāk nekā 1 gads); īstermiņa (mazāk nekā 1 gads)
  • mērķis — apgrozāmo līdzekļu papildināšana; ieguldījumi pamatlīdzekļos; līdzekļu papildināšana;
  • naudas izmaksas avoti — ārējie (bankas, līzings); vietējais (aizdevējs)
  • forma — skaidra nauda; prece
  • Piesaistes metodes — Banku aizdevumi; aizdevumi no citiem uzņēmumiem; līzings; Franšīze; faktorings
  • nodrošinājuma forma — ar ķīlu; bez ķīlas

Ar ievērojamu aizņemto līdzekļu pārsniegumu virs pašu līdzekļiem ir lielāks bankrota risks. Tajā pašā laikā riskantākā aizņemšanās politika ir arī visrentablākā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. M.Januška. Finanšu un grāmatvedības kontrole firmā. Merkūrijs INFO.