Pāriet uz saturu

Aktinīdi

Vikipēdijas lapa

Aktinīdi jeb aktinoīdi ir četrpadsmit ķīmisko elementu saime, kuru atomskaitļi ir no 90 līdz 103 (no torija līdz lourensijam). Tāpat kā lantanīdi atrodas Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskās tabulas VI periodā aiz lantāna, aktinīdi atrodas VII periodā aiz aktīnija un tiem ir aktīnijam līdzīgas īpašības (dažreiz pie šīs grupas pieskaita arī pašu aktīniju, bet citreiz to pieskaita pie pārejas metāliem). Periodiskajā tabulā aktinīdus un lantanīdus dažreiz mēdz attēlot atsevišķi zem lielās tabulas. Aktinīdus sauc arī par torija saimes elementiem. Aktinīdu atomos aizpildās dziļi esošā piektā elektronu slāņa f orbitāles (5f14). Tāpat kā lantanīdu, aktinīdu var būt tikai 14, jo f orbitāļu skaits katrā elektronu čaulā, kuras numurs lielāks par 3, ir 14. Palielinoties kodola lādiņam, ārējo elektronu apvalku struktūra paliek praktiski nemainīga, tādēļ visiem aktinīdiem ir līdzīgas ķīmiskās īpašības.

Lielākā daļa aktinīdu (bet ne visi) ir arī transurāna elementi.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi aktinīdi ir radioaktīvi, tādēļ dabā atrodami tikai vieglākie un stabilākie no tiem — urāns un torijs, kā arī protaktīnijs. Dabā atrodamas arī niecīgas plutonija un neptūnija zīmes. Pārējie aktinīdi iegūstami mākslīgi ar kodolreakciju palīdzību, turklāt smagākie no tiem — tikai dažu atomu veidā.

Aktinīdi ir sudrabbalti, blīvi metāli ar samērā augstām kušanas un viršanas temperatūrām. Ķīmiski tie ir samērā aktīvi, reaģē ar vairumu nemetālu. Torijs un urāns var absorbēt lielus ūdeņraža daudzumus, veidojot hidrīdus ar mainīgu sastāvu. Aktinīdi reaģē ar ūdeni un skābēm, jo spriegumu rindā atrodas krietni pirms ūdeņraža. Aktinīdi parastos apstākļos nereaģē ar sārmiem. Īpašību noteikšanu stipri apgrūtina smagāko aktinīdu lielā radioaktivitāte un mazie iegūstamie daudzumi.

Atomskaitlis 89 90 91 92 93 94 95 96 97 98 99 100 101 102 103
Ķīmiskais elements Ac Th Pa U Np Pu Am Cm Bk Cf Es Fm Md No Lr

Pirmos 7 aktinīdus no torija līdz kirijam sauc par torija apakšsaimes elementiem, bet pārējos — par berklija apakšsaimes elementiem.

  • N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 525. - 532. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]