Alķīmija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džozefa Raita glezna, kurā attēlots alķīmiķis Henigs Brands, atklājam fosforu, 1771. gads

Alķīmija ir protozinātne, kura ietvēra sevī agrīno filozofiju, ķīmiju, metalurģiju, fiziku, medicīnu, astroloģiju, semiotiku, mistiku un mākslu.

Mācības principi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no alķīmiķu mērķiem bija atklāt filozofu akmeni, ar kura palīdzību būtu iespējams pārvērst citus materiālus zeltā. Ar laiku izdevās atklāt vairākus pēc nokrāsas zeltam līdzīgus savienojumus — piemēram, svina jodīdu. Viena atoma kodola (nuklīda) pārvēršanu citā (piemēram, svina pārvēršanu zeltā) sauc par transmutāciju. Viena elementa atomi cita elementa atomos var pārvērsties kodolreakcijās, tādējādi realizējot seno alķīmiķu sapni. 1980. gadā tika iegūti daži tūkstoši zelta atomu no svina, izmantojot daļiņu paātrinātāju. Šāds zelts ir ļoti dārgs (jo procesam vajag daudz enerģijas) un radioaktīvs, tāpēc šai metodei nav praktiskas nozīmes.

Trīs galvenās lietas, ko alķīmiķi vēlējās atklāt, taču tas viņiem neizdevās, bija:

  • no jebkura metāla iegūt zeltu[1][2];
  • iegūt Dzīvības un veselības eliksīru;
  • gudrības akmens (Filozofu akmens).

Termins, ar ko apzīmēja vienu no galvenajiem alķīmijas mērķiem — filozofu akmens iegūšanu, tika dēvēts par Lielo darbu (latīņu: Magnum opus).

Slavenākie alķīmijas speciālisti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Reimonds Lullijs (1235—1314?). Mūks — franciskānis. Lielisks arābu valodas, fizikas un astroloģijas zinātājs un lietpratējs. Daudz klejoja pa Spāniju, Tunisiju, Palestīnu, Vīni un Angliju. Nodibināja daudz mācību iestāžu, tikpat daudz darīja kristietības izplatīšanas labā. Ar alķīmiju nodarbojās kopš 1289. gada. Pēc leģendas, saņēma nemirstības eliksīru, bet atteicās to izmantot. Ir ziņas, ka viņa iegūtās zelta monētas ir saglabājušās pat līdz šim, tās sauc par Reijamundīnī (angļu: Raymundini).
  • Arnolds de Villanova (1235—1311). Mūks-dominikānis, izcils sholastiķis. Piedzima aristokrātiskā ģimenē (grāfs fon Bolštedts). Pēc leģendas, bērnībā atšķīrās ar neparastu stulbumu, skaidru prātu viņš izlūdzās dievmātei Marijai. XIII gadsimta zinātnieku starpā atšķīrās ar pārsteidzoši daudzpusīgām zināšanām visdažādākajās dabaszinātņu jomās; (traktāti par minerāliem, augiem, dzīvniekiem un citi.). Līdz mums ir nonākuši 5 viņa traktāti par alķīmiju. Bija populārs kā mags un brīnumdaris, par viņu saglabājies daudz pasaku - par mehānisko cilvēku, runājošo galvu un tamlīdzīgas.
  • Paracelzs (1493—1541). Īstais vārds – Filipps Aureols Teofrasts Bombasts fon Hogenheims. Lielisks ārsts, pirmais no mediķiem ķīmiskā skatījumā sāka aplūkot procesus, kas noris organismā. Strikti runājot, nebija alķīmiķis, jo noliedza filozofu akmens ideju, bet alķīmijas metodes veiksmīgi pielietoja zāļu ieguvei. Pastāv pieņēmums, ka Paracelzs ietilpa rozenkreiceru organizācijā. Viņš piedzima 1493. gadā Šveicē. Paracelzs izstrādāja savas ārstēšanas metodes, balstoties uz pieredzi, bet pēc tam pievienoja tām nedaudz mistikas. «Maģija, - paziņoja viņš, — var mācīt ārstu labāk, nekā visas uzrakstītās grāmatas». Viņš uzskatīja, ka maģija - tas ir dakterēšanas instinkts, talants, ko ārstam dāvā Dievs. Paracelzs aizrāvās ar filozofu akmens meklējumiem, kas it kā spēj pārvērst parastus metālus zeltā, kā arī kalpot par dzīvības eliksīru, kas dāvā cilvēkam nemirstību.[3]

Alķīmija Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no 18. gadsimta alķīmisko uzskatu pētniekiem bija Jelgavas Pētera akadēmijas dabaszinātņu profesors, mineralogs Johans Jakobs Ferbers (1743—1790), kas 1780. gadā Pēterburgā latīniski publicēja savu traktātu "Minerālvielu savstarpējās pārvēršanās hipotēzes pārbaude" (latīņu: Examen hypotheseos de transmutalionibus corporum mineralium). Profesors Ferbers noraidīja hipotēzi, ka visi minerāli cēlušies no kādas pirmskābes, bet pieļāva, ka dabā ļoti lēni tomēr notiek minerālu pārvērtības.[4]

Tomēr tajā laikā Sēlpils un Sunākstes luterāņu mācītājs un apgaismotājs Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders, 1714-1796) savā mājas laboratorijā Sēlijā turpināja nodarboties ar alķīmiskiem eksperimentiem, ko aprakstījis savā traktātā "Maģijas atslēga. Slepenā dabasziņa par Gudrības akmeni, vēsturiski, fizikāli un praktiski skaidrota" (vācu: Clavis magiae. Die geheime Naturweisheit vom Stein der Weisen, historisch, physisch und praktisch beleuchtet).[5]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Alķīmija un zelta materializēšana (1. daļa)
  2. Alķīmija un zelta materializēšana (2. daļa)
  3. Slavenākie alķīmijas pārstāvji
  4. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. - 274 lpp.
  5. Clavis magiae. Die geheime Naturweisheit vom Stein der Weisen, historisch, physisch und praktisch beleuchtet. Nebst einen hermetischen Lexiko und Anhang. Von Gottfried Spes. Moosbrunn, 1794. - 160 S. (manuskripts glabājas Tērbatas universitātes bibliotēkā)

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]