Alūksnes Jaunā pils

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Alūksnes jaunā pils)
Jump to navigation Jump to search
Alūksnes Jaunās pils fasāde

Alūksnes Jaunā pils (vācu: Das Neue Schloss von Marienburg) ir angļu neogotikas stila pils Alūksnē. Pils ir viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Celta no 1860. līdz 1864. gadam Vidzemes landrātam Aleksandram fon Fītinghofam-Šēlam. Pašreiz pili apsaimnieko Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs un Dabas muzejs.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils būvdarbus vadīja Prūsijas arhitekts Pauls Benjamins Polinau, kaut gan pils apjomu un dekoratīvā fasādes dalījuma risinājums rada pamatojumu teorijai par Rīgas pilsētas galveno arhitektu J.D. Felsko kā pils projekta autoru. Pilij ir sarežģīta ārējā konfigurācija, visas telpas ir izvietotas no abām pusēm lielai parādes zālei un telpu grupējums izpaužas ārējā apjomā. Pie pils tika uzceltas arī jaunas saimniecības ēkas, pārvaldnieka māja, dārznieka māja, pagrabs ar neogotisku fasāžu apdari un apaļais tornis.[1] Pils kreisajā stūrī zem torņa redzams Fītinghofu dzimtas ģerbonis.

Pils parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes pils parks ierīkots 18. gadsimtā, kad šo teritoriju nopirka Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls. Sākotnēji parks veidots regulārā franču stilā. Parka rietumu daļā vēl saglabājušies tolaik stādītie ozoli. Kad Eiropā sāka attīstīties ainaviskie dārzi, pils dārznieks Pēteris Buks parku pārveidoja angļu stilā. Vērienīgākie labiekārtošanas darbi parkā notika Burharda fon Fītinghofa laikā. 19. gadsimta sākumā Alūksnes parkā tika izveidota visplašākā koku un stādījumu kolekcija Vidzemē, un četru gadu laikā tas kļuva par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Alūksnes parks bija pirmā vieta Vidzemē, kur auga sarkanā kļava, amorfa, pundurmandele, kokžņaudzējs, koluteja, kizils un citas svešzemju koku sugas.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicībā par līdzdalību 1741. gada valsts apvērsumā Krievijas impērijas ķeizariene Elizabete Alūksnes muižu piešķīra valsts kancleram grāfu Mihailam Voroncovam. 1744. gadā viņš to pārdeva Oto Hermanim fon Fītinghofam, kurš bija spilgta personība Latvijas kultūras vēsturē - Pēterburgas Medicīnas kolēģijas direktors, senators un slepenpadomnieks. Muižu mantoja viņa dēls Kristofs Burhards fon Fītinghofs, kas bija ķeizara Pāvila I kambarkungs un galma maršals. Pēc Burharda vēlmes tika sākta Alūksnes parka pārveide pēc Pēterburgas laikā iemīļotā Pavlovskas pils parka parauga. Viņa dēla Aleksandra fon Fītinghofa laikā uzcēla jaunu muižas kungu māju, ko dēvēja par Jauno pili. Fītinghofu dzimtai Alūksnes pils piederēja līdz pat 1920. gada agrārajai reformai.[1] 1918. gadā pils pēdējais saimnieks barons Arnolds fon Fītinghofs devās uz Vāciju un paņēma līdzi daļu pils iekārtojuma un mākslas darbu. No 1921. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7. Siguldas kājnieku pulks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 17. maijā.
  2. draugiem.lv