Alamutas cietoksnis

Alamutas cietoksnis (persiešu: قلعه الموت) bija viduslaiku kalnu cietoksnis Alborza kalnos mūsdienu Irānas ziemeļos. Tas vislabāk pazīstams kā nizārītu ismailītu valsts galvenais politiskais un reliģiskais centrs un ir cieši saistīts ar Hasana ibn Sabāha un asasīnu vēsturi. Nizārīti Alamutu kontrolēja no 1090. līdz 1256. gadam, kad cietoksni ieņēma mongoļu karaspēks.

Vēsture

Alamutas cietoksnis atradās stratēģiski nozīmīgā vietā kalnos uz dienvidiem no Kaspijas jūras. Tas bija uzcelts uz augstas klints un bija grūti sasniedzams, kas ļāva samērā nelielam garnizonam efektīvi aizsargāt cietoksni.

1090. gadā ismailītu sludinātājs Hasans ibn Sabāhs ieguva kontroli pār Alamutu. Viņa vadībā cietoksnis kļuva par jaunās nizārītu ismailītu valsts centru. Turpmākajās desmitgadēs nizārīti ieguva vairākus citus cietokšņus Persijas kalnu apgabalos, izveidojot savstarpēji saistītu nocietinājumu tīklu.

Alamuta kalpoja ne tikai kā militārs cietoksnis, bet arī kā pārvaldes, reliģijas un izglītības centrs. Tajā tika izveidota ievērojama bibliotēka un glabāti reliģiski un zinātniski manuskripti. No Alamutas nizārītu vadītāji koordinēja savu kopienu darbību Persijā un uzturēja sakarus ar nizārītu kopienām citos reģionos, tostarp Sīrijā.

Nizārītu politiskā un militārā stratēģija lielā mērā balstījās uz nocietinātu kalnu cietokšņu kontroli un mērķtiecīgām operācijām pret ietekmīgiem pretiniekiem. Šīs darbības kļuva par pamatu vēlākajām leģendām par asasīniem un tā saukto „Kalnu vecajo”.

13. gadsimta vidū nizārītu valsti apdraudēja mongoļu ekspansija Tuvajos Austrumos. 1256. gadā Hulagu hana vadītais karaspēks sāka sistemātisku nizārītu cietokšņu ieņemšanu. Nizārītu valdnieks Rukn ad Dīns Huršahs kapitulēja, un Alamuta nonāca mongoļu rokās.

Pēc cietokšņa ieņemšanas mongoļi iznīcināja lielu daļu tā nocietinājumu. Tika izpostīta arī Alamutas bibliotēka, lai gan daļu manuskriptu pirms iznīcināšanas apskatīja un saglabāja mongoļu dienestā esošais persiešu vēsturnieks Ata Maliks Džuveinī.

Alamutas krišana 1256. gadā faktiski izbeidza centralizēto nizārītu politisko varu Persijā, lai gan nizārītu ismailītu kopienas turpināja pastāvēt. Cietokšņa drupas mūsdienās ir nozīmīgs Irānas vēstures un arheoloģijas piemineklis.