Alanija
Alanija bija vēsturiska teritorija un valstiska vienība, ko apdzīvoja alāni (irāņu izcelsmes klejotāju tauta, kas radniecīga skitiem un sarmatiem). Alāni parādījās Pontas–Kaukāza stepēs aptuveni 1. gadsimtā m.ē., un līdz ar laiku tie izveidoja spēcīgu un ietekmīgu karapulku, kas kļuva par nozīmīgu spēku starp Romas, Partas un vēlāk Sasanīdu impērijām.
Sākotnēji alāni klejoja no Donas līdz Volgai, vēlāk daļa no viņiem pārcēlās uz Kaukāza reģionu, kur veidojās pastāvīgāka valstiska struktūra, ko Bizantijas un arābu avoti sāka dēvēt par Alaniju. Tās centrs bija Ziemeļkaukāzā, ap tagadējo Ziemeļosetiju, un valsts pastāvēja no ap 4.–5. gadsimta līdz 13. gadsimtam.
Alanija bija kristīga valsts, kas uzturēja kontaktus ar Bizantiju un Kijivas Krievzemi, kā arī piedalījās tirdzniecības un diplomātiskās attiecībās ar dažādām kaimiņu tautām.
Liela daļa alānu 4.–5. gadsimtā migrēja uz rietumiem Lielās tautu staigāšanas laikā, daži no tiem apvienojās ar vandaļiem, veidojot Vandaļu un alānu karalisti Ziemeļāfrikā. Pārējie alāni palika Kaukāzā, kur viņu pēcteči — osetīni — dzīvo līdz mūsdienām. Osetīnu valoda pieder pie irāņu valodu grupas un tiek uzskatīta par tiešu pēcteci alānu valodai.
Alanija kā neatkarīga valsts beidza pastāvēt 13. gadsimtā, kad to iznīcināja mongoļu iebrukums. Vēlākos gadsimtos Krievijas cariste un impērija pakāpeniski pakļāva šo reģionu, vēlāk Ziemeļosetija kļuva par daļu no Padomju Savienības un līdz šim ir Krievijas Federācijas sastāvā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alanija.
