Alavītu valsts

Alavītu valsts karogs

Purpura krāsā - Alavītu valsts franču mandātteritorijā

Alavītu apdzīvotās teritorijas mūsdienās

Alavītu valsts (arābiski:دولة جبل العلويين‎, Dawlat Jabal al-‘Alawiyyīn, franciski: Alaouites) autonoma valsts kas pastāvēja no 1920. līdz 1936. gadam Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros. Izveidota 1920. gada 2. septembrī. No 1930. gada 22. septembra teritorijas nosaukums bija Neatkarīgā Latakijas valdība. No 1922. līdz 1924. gadam bija Sīrijas federācijas sastāvā. 1936. gada 5. decembrī Alavītu valsts/ Neatkarīgās Latakijas valdība tika iekļauta Sīrijas Republikas sastāvā. Šādu soli franči spēra, lai izdabātu Sīrijas valstī vadošajai partijai, Nacionālistu blokam.

Iekšpolitika

1922. gadā franču pārvalde ieviesa vēlētus vietējās pašpārvaldes orgānus. 1923. gada jūnijā franču pārvaldes Augstais komisārs, ģenerālis Maksims Veigāns atļāva Sīrijas un Libānas mandātteritorijas valstiņām ievēlēt savas pašpārvaldes padomes. 26. oktobra vēlēšanas nebija demokrātiskas. Alavītu valsts padomē no 12 vietām 10 ieņēma franču pārvaldes pārstāvji. Visu valsts pastāvēšanas laiku to pārvaldīja franču gubernatori.

Valsts iedzīvotāju lielākā daļa bija alavīti, reģionālas šiītu sektas sekotāji. Galvaspilsēta – Latakija. Iedzīvotāju skaits 1930. gadā – 278 000. Sabiedrība bija sadalīta pēc reliģijas un sociālā stāvokļa. Lielie zemes īpašnieki un 80% Latakijas iedzīvotāju bija sunnīti, kamēr vairāk nekā 90% no lauku iedzīvotājiem bija zemkopji un 62% no viņiem bija alavīti. Kamēr zemes īpašnieku, sunnītu vidū bija atbalsts vienotas Sīrijas izveidošanai, alavīti bija ieinteresēti saglabāt savu autonomiju, un franči šīs atšķirības izmantoja. Alavītu valsts netika iekļauta 1924. gada decembrī izveidotajā Sīrijas valstī. Alavīti arī neatbalstīja 1925.-1927. gada Lielo Sīrijas sacelšanos. Daudzi nabadzīgie alavītu zemnieki labprātāk iestājās franču koloniālajā armijā, kas tika izmantota sacelšanās apspiešanai, taču deva iespējas sasniegt augstāku sociālo stāvokli sabiedrībā. Šī tendence noveda pie tā, ka jau neatkarīgajā Sīrijas Republikā armijas vadībā dominēja alavīti, tai skaitā Hafezs al-Asads, kurš apvērsuma ceļā kļuva par ilggadēju Sīrijas prezidentu.