Albānijas Karaliste (1928—1939)

Šis raksts ir par Albānijas Karalisti no 1920. līdz 1946. gadam. Par citām karalistēm skatīt rakstu Albānijas Karaliste.

Mbretëria Shqiptare Albānijas Karaliste ← 1928 – 1939 → Karogs (1934—1939) Ģerbonis Devīze Atdheu mbi te gjitha "Dzimtene pāri visam" Himna Himni i Flamurit Location of Albānija Albānijas Karaliste 1935. gadā Pārvaldes centrs Tirāna Valoda(s) albāņu valoda Reliģija islāms, pareizticība, katoļticība Valdība Unitāra parlamentārā konstitucionālā monarhija (de iure) Unitāra autoritāra daļēji konstitucionālā monarhija vai absolūta monarhija militārās diktatūras apstākļos (de facto) Karalis  - 1928—1939 Zogu I Premjerministrs  - 1928—1930 Kosta Kota  - 1930—1935 Pandeli Evangjeli  - 1935—1936 Mehdi Frašeri  - 1936—1939 Kosta Kota Likumdevējs Satversmes sapulce Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods  - Izveidota 1928. gada 1. septembrī  - Itālijas iebrukums 1939. gada 7. aprīlī  - Valdība dodas trimdā 1939. gada 9. aprīlī Nauda franga

Albānijas Karaliste (albāņu: Mbretëria Shqiptare) bija neatkarīgās Albānijas valsts nosaukums no 1928. līdz 1939. gadam. Satversmes sapulce Albāniju pasludināja par monarhiju, bet prezidentu Ahmetu Muhtaru beju Cogolli pasludināja par karali Zogu I. Karalisti atbalstīja Itālijas fašistu režīms, un abas valstis uzturēja ciešas attiecības līdz Itālijas pēkšņajam iebrukumam valstī 1939. gadā. Zogu devās trimdā un nekad vairs neredzēja savu valsti. Albānijas Komunistiskā partija ieguva kontroli pār valsti Otrā pasaules kara beigās, izveidoja komunistisku valdību un formāli no troņa gāza Zogu.

Vēsture

1928. gadā prezidents Zogu panāca parlamenta piekrišanu tā atlaišanai. Jauna Satversmes sapulce grozīja konstitūciju, padarot Albāniju par karalisti un pasludinot Zogu par Albānijas karali Zogu I. Nekavējoties ienāca ziņas par jaunā režīma starptautisko atzīšanu. Jaunā konstitūcija likvidēja Albānijas Senātu un izveidoja vienpalātas parlamentu. Lai gan nomināli bija konstitucionāls monarhs, praksē karalis Zogu saglabāja diktatoriskās pilnvaras, kuras viņam bija kā prezidentam Zogu. Cilvēktiesības lielākoties nepastāvēja, un politiskie pretinieki bieži tika ieslodzīti un nogalināti. Tādējādi Albānija joprojām bija militāra diktatūra.

Drīz pēc oficiālā monarha zvēresta došanas, karalis Zogu I atsauca saderināšanos ar Šefketa Verladži meitu, un Verladži atsauca savu atbalstu karalim un sāka monarhu kritizēt. Zogu laika gaitā bija uzkrājis daudz ienaidnieku, un albāņu asins atriebības tradīcija lika viņiem mēģināt karali nogalināt. Zogu nodrošināja sevi ar miesassargiem un reti parādījās sabiedrībā. Karaļa lojālisti atbruņoja visus Albānijas klanus, izņemot viņa paša Mati klana pārstāvjus un viņu sabiedrotos Dibras klanu. Tomēr 1931. gada vizītes laikā Vīnē, Zogu un viņa miesassargi uz operas nama kāpnēm nokļuva apšaudē ar potenciālajiem slepkavām.

Zogu uztraucās par nepārtraukti sabiedrības pozitīvo attieksmi par augošo Itālijas Karalistes kundzību Albānijā. Albānijas Karaliskā armija, kaut arī tajā vienmēr bija 15 600 cilvēku, iztērēja lielāko daļu valsts līdzekļu, un itāļu monopols Albānijas bruņoto spēku apmācībā iedragāja sabiedrisko domu. Kā pretsvaru, Zogu rekrutēja britu virsniekus Albānijas Karaliskajā žandarmērijā, neskatoties uz spēcīgo Itālijas spiedienu viņus atvaļināt. 1931. gadā karalis Zogu atklāti iestājās pret itāļiem, atsakoties atjaunot 1926. gada Tirānas līgumu.

1929.—1933. gada krīzes laikā, Zogu 1931. gadā lūdza itāļiem aizdevumu 100 miljonu zelta franku apmērā, un lūgumu apstiprināja Itālijas karaliskā valdība. 1932. un 1933. gadā Albānija nevarēja veikt procentu maksājumus par saviem aizdevumiem no Albānijas Ekonomiskās attīstības biedrības. Atbildot uz to, Roma izdarīja spiedienu, pieprasot Tirānai rekrutēt itāļus, lai tie vadītu žandarmēriju, pievienotos Itālijas muitas savienībā, piešķirtu Itālijai kontroli pār valsts cukura ieguves, telegrāfa un elektrības uzņēmumiem, mācītu itāļu valodu visās albāņu skolās un uzņemtu itāļu kolonistus. Zogu atteicās. Tā vietā viņš lika samazināt valsts budžeta izdevumus par 30 procentiem, atlaida Itālijas militāros padomniekus un nacionalizēja Itālijas pārvaldītās katoļu skolas valsts ziemeļu daļā.

Līdz 1934. gada jūnijam Albānijas Karaliste bija parakstījusi tirdzniecības līgumus ar Dienvidslāvijas Karalisti un Grieķijas Karalisti, kā arī Benito Musolīni bija apturējis visus maksājumus Tirānai. Itāļu mēģinājums iebiedēt albāņus, nosūtot uz Albāniju Itālijas Karalisko Jūras spēku karakuģu floti, cieta neveiksmi. Pēc tam Musolīni mēģināja nopirkt albāņus. 1935. gadā viņš Albānijas valdībai uzdāvināja 3 miljonus zelta franku.

Zogu panākumi, uzvarot divas vietējās sacelšanās, pārliecināja Musolīni, ka itāļiem jāpanāk jauna vienošanās ar Albānijas monarhu. Attiecības ar Itāliju uzlabojās 1936. gadā. Valdība, kuru vadīja Mehdi Frašeri, ieguva Itālijas apņemšanos izpildīt finansiālos solījumus, ko Musolīni bija devis Albānijai, un piešķirt jaunus aizdevumus ostas uzlabošanai Duresi un citiem projektiem, kas uzturēja Albānijas karalisko valdību. Drīz itāļi sāka ieņemt amatus Albānijas civildienestā, un itāļu kolonisti tika ielaisti valstī.

Itālijas okupācija

Kad Vācija anektēja Austriju un vērsās pret Čehoslovākiju, Itālija kļuva par otršķirīgu ass dalībvalsti. Albānijas karaliskā mantinieka drīzā piedzimšana, pavēra iespēju izveidot ilgstošu dinastiju. Pēc tam, kad Hitlers iebruka Čehoslovākijā 1939. gada 15. martā, iepriekš to nepaziņojot Musolīni, Itālijas diktators nolēma turpināt izstrādāt Albānijas aneksijas plānu. Itālijas karalis Viktors Emanuels III kritizēja Albānijas iekarošanas plānu kā nevajadzīgu risku.

Tomēr, Roma 1939. gada 25. martā izvirzīja Tirānai ultimātu, pieprasot tai padoties Itālijas īstenotajai Albānijas okupācijai. Zogu atteicās pieņemt naudu apmaiņā pret pilnīgu Itālijas Albānijas iekarošanu un kolonizāciju, un 1939. gada 7. aprīlī Musolīni karaspēks iebruka Albānijā. Neraugoties uz spītīgo pretestību, it īpaši Duresi, itāļi ātri sakāva albāņus.

Nevēlēdamies kļūt par itāļu marioneti, karalis Zogu, viņa sieva karaliene Džeraldīna, kā arī viņu mazais dēls Leka devās trimdā uz Grieķiju un galu galā uz Londonu Apvienotajā Karalistē.

12. aprīlī Albānijas parlaments nobalsoja par valsts apvienošanos ar Itāliju. Viktors Emanuels III ieņēma Albānijas troni, un itāļi izveidoja fašistu valdību Šefketa Verladži vadībā un drīz vien Albānijas militāro un diplomātisko dienestu pārņēma Itālijas pakļautībā.

Pēc tam, kad Vācijas armija sakāva Poliju, Dāniju un Franciju, joprojām greizsirdīgais Musolīni nolēma izmantot Albāniju kā placdarmu, lai iebruktu Grieķijā. Itāļi savu uzbrukumu uzsāka 1940. gada 28. oktobrī, un abu fašistu diktatoru sanāksmē Florencē, Musolīni šokēja Hitleru ar paziņojumu par Itālijas iebrukumu Grieķijā. Musolīni rēķinājās ar ātru uzvaru, taču grieķu spēki apturēja Itālijas armiju un drīz vien virzījās uz Albāniju. Grieķi ieņēma Korču un Ģirokastru un draudēja padzīt itāļus no ostas pilsētas Vļoras. Albānijā karojošā grieķu karaspēka klātbūtne atvēsināja albāņu entuziasmu cīnīties pret itāļiem un grieķiem, un drīz vien fronte stabilizējās Albānijas centrālajā daļā. 1941. gada aprīlī Vācija un tās sabiedrotie sakāva gan Grieķiju, gan Dienvidslāviju, un mēnesi vēlāk Ass valstis nodeva Albānijai kontroli pār Kosovu. Tādējādi albāņu nacionālisti ironiskā kārtā piedzīvoja savu sapņu piepildīšanos, lielāko daļu albāņu apdzīvoto zemju apvienošanu vienā valstiskā veidojumā, laikā, kad Itālija tās bija okupējusi.

Mantojums

Zogu I joprojām bija likumīgais valsts monarhs, taču viņš neatguva troni. Albāņu komunistiskie partizāni Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, ar Dienvidslāvijas un Padomju Savienības atbalstu, apspieda albāņu nacionālistiskās kustības un valstī ieviesa komunistisko režīmu, kas ilga aptuveni 46 gadus. Karalim Zogu I komunisti aizliedza iebraukt Albānijā, un viņš visu atlikušo mūžu dzīvoja trimdā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Albānijas Karaliste.