Alberts Prande
Alberts Prande (1893–1957) bija latviešu gleznotājs, publicists un žurnālists.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1893. gada 23. jūnijā Dignājas pagasta "Putraskalnos" (tagad Zasas pagastā) mežsarga Mārtiņa Prandes ģimenē. Mācījās Mežgala pamatskolā, tad Jēkabpils tirdzniecības skolā, kur viņa zīmēšanas skolotājs bija Jānis Kuga. Mākslinieka izglītību turpināja gleznotāja Jūlija Madernieka mākslas studijā Rīgā (1909–1910), Kijivas mākslas skolā (1911–1912), V. Zubova Mākslas vēstures institūtā Pēterburgā (1913–1914) un Pēterpils Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolas glezniecības nodaļā (1915). Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā strādāja par tehnisko zīmētāju Kazaņas pulvera rūpnīcā.
1919. gadā atgriezās Rīgā, bija viens no Latvijas vērtspapīru spiestuves organizētājiem un tās grafiskās nodaļas vadītājs. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada novembrī noorganizēja Latvijas naudas iespiešanu Tilgmaņa spiestuvē Helsinkos. Pēc kara beigām bija "Ilustrētā Žurnāla" redaktors (1921–1926), sastādīja divus ilustrētus albumus ("Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem" un "Latvju rakstniecība portrejās"). 1927. gada martā papildinājās mākslas studijās Parīzē un tā paša gada augustā kopā ar Raini devās uz Kastaņolu, lai gleznotu ilustrācijas Raiņa atmiņu grāmatai "Kastaņola: pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē". Bija Nacionālās operas inspektors, tad direktora vietas izpildītājs (1927–1931).
1931. gadā Alberts Prande kļuva par žurnāla "Atpūta" ilustrāciju nodaļas vadītāju, 1936. gadā par Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkas vadītāja vietnieku, vēlāk vadītāju. Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā 1941. gada decembrī viņu pieņēma darbā par māksliniecisko redaktoru žurnālā "Laikmets" (1942–1944). 1944. gada rudenī Alberts Prande devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1945. gada septembrī apmetās Forarlbergas provincē Austrijā, vēlāk Eslingenes bēgļu nometnē Bavārijā, organizēja latviešu mākslinieku darbu izstādes Holandē un Parīzē. 1950. gada vasarā pārcēlās uz Mičiganas pavalsti ASV, bet 1951. gadā uz Milvoki, kur miris 1957. gada 18. oktobrī.[1]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- 1926: albums "Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem" (1926) par Brāļu kapu veidošanas vēsturi, Latvijas armijas kauju epizodēm, apbedījumu vietām u.tml.
- 1926: "Latvju rakstniecība portrejās" ar A. Birkerta, E. Ego, P. Ērmaņa, A. Gobas, J. Misiņa, Jēkaba Poruka, J. Siliņa apkopotām latviešu rakstnieku biogrāfijām un vairāk nekā 1200 fotoattēliem
- 1939: "Nikolajs Rērihs" (izdevums krievu un angļu valodā, ar krāsainiem attēliem)
- 1943: "Kārlis Hūns"