Aleksandrs II (pāvests)

Aleksandrs II
Pāvests; Aleksandrs II
Pontifikāta sākums	1061. gada 1. oktobris
Pontifikāta beigas	1073. gada 21. aprīlis
Priekštecis	Nikolajs II
Pēctecis	Gregors VII
Personiskā informācija
Dzimis	ap 1010.–1015. gadu; Milāna, Svētā Romas impērija
Miris	1073. gada 21. aprīlī; Roma, Pāvesta valsts
	Citi pāvesti ar vārdu Aleksandrs

Aleksandrs II (latīņu: Alexander II), dzimtais vārds Anselmo da Badžio (Anselmo da Baggio, dzimis ap 1010.–1015. gadu, miris 1073. gada 21. aprīlī), bija Romas pāvests no 1061. līdz 1073. gadam, viens no nozīmīgākajiem 11. gadsimta Baznīcas reformu kustības pārstāvjiem. Viņš nāca no lombardiešu dzimtas Badžio apkārtnē (agrākos avotos dažkārt minēta arī dalmāciešu izcelsme, taču parasti to neuzskata par ticamu) un pirms ievēlēšanas bija cieši saistīts ar Milānas reformu kustību Pataria, kā arī kalpoja par Lukas bīskapu. Šajā amatā viņš ieguva autoritāti kā stingrs simonijas un garīdznieku laulību pretinieks, pārņemot un turpinot pāvesta Gregora Lielā monastisko orientāciju un veicinot klosteru dzīves attīstību, tostarp Laterāna pils pakāpenisku pārveidi par mūku kopienas centru.

Viņa ievēlēšana par pāvestu 1061. gada rudenī bija pirmā, kas notika saskaņā ar bullu In nomine Domini – pāvesta vēlēšanas veica galvenokārt kardinālbīskapi bez Svētās Romas impērijas valdnieka tiešas līdzdalības. Tas iezīmēja jaunu posmu pāvestu vēlēšanu neatkarībā un izraisīja plašu konfliktu par pāvesta ievēlēšanas leģitimitāti un Baznīcas autonomiju pret impērijas laicīgajiem valdniekiem. Impērijas puse atbildēja, ieceļot antipāvestu Honoriju II (Kadalo no Parmas), radot tā saukto Kadalo šķelšanos, kas vairākus gadus sašķēla Romas Baznīcu, līdz 1064. gada Mantujas sinode galīgi atzina Aleksandru II par likumīgo pāvestu. Aleksandra II pontifikāts norisinājās vienā no nozīmīgākajiem Rietumu kristietības transformācijas periodiem, kad Baznīcas reformu kustība vērsās pret simoniju, garīdznieku laulībām un laicīgās varas iejaukšanos baznīcas amatu piešķiršanā, sagatavojot ceļu viņa pēcteča Gregora VII radikālākajām pārmaiņām un vēlākajam Investitūras strīdam. Svarīga loma viņa pontifikāta laikā bija normaņiem Itālijā. Lai gan sākotnēji uz viņiem raudzījās ar piesardzību, normaņu firsti – īpaši Ričards I no Kapujas un Roberts Gviskārs – kļuva par nozīmīgiem pāvesta sabiedrotajiem cīņā pret imperiālajām ambīcijām un vietējo aristokrātiju. Ar savu karaspēku tie palīdzēja reformu partijai ieņemt Romu un nodrošināt Aleksandra II pozīciju, pretī saņemot pāvesta atzīšanu un feodālu leģitimāciju saviem valdījumiem Itālijā. Šī alianse starp pāvestu un normaņiem, kā arī Aleksandra II konsekventā reformu politika tiek uzskatītas par būtisku idejisko un politisko pamatu, kas nostiprināja Baznīcas reformu kustību un veicināja pāvesta varas autonomijas nostiprināšanos Rietumos.