Aleksandrs Kiršteins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs Kiršteins
Aleksandrs Kirsteins.jpg
Aleksandrs Kiršteins 2013. gadā
Latvijas īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās
Amatā
1995. gada 21. decembris — 1997. gada 7. augusts
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Andris Šķēle

Dzimšanas dati 1948. gada 27. augustā (69 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Vecpiebalga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija
Tēvs Kārlis Kiršteins
Māte Marija Kiršteina (Slivkina)
Dzīvesbiedrs(-e) Dace
Bērni Gints, Kārlis, Jānis
Profesija arhitekts
Augstskola RPI

Aleksandrs Kiršteins (dzimis 1948. gada 27. augustā) ir latviešu arhitekts un politiķis. Augstākās Padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts. Šobrīd darbojas 12. Saeimā, ir Nacionālās apvienības biedrs. 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Divos Saeimas sasaukumos bijis Ārlietu komisiju vadītājs, vadījis Saeimas frakcijas. No 1995. līdz 1997. gadam A. Kiršteins bija Īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās.

1997. gadā apbalvots ar Francijas Nacionālā Nopelna ordeni, 2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ir arī apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[1]

Precējies, dēli Gints, Kārlis, Jānis.[2] Intereses — modernā māksla, kā arī Latvijas upes un ezeri.[3] Pārvalda latviešu, angļu un krievu valodas.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis tagadējā Vecpiebalgas pagasta "Vecozoliņos". Tēvs Kārlis Kiršteins bija kalnrūpniecības inženieris, bet māte Marija (dzimusi Slivkina) mājsaimniece. Pirmās skolas gaitas uzsācis Ogrēnskolā.[1] 1966. gadā pabeidzis Cēsu 1. vidusskolu. Pēc tam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, kur 1972. gadā ieguvis arhitekta diplomu. Pēc studijām no 1972. līdz 1975. gadam strādājis Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē par arhitektu. No 1975. līdz 1989. gadam projektu galvenais arhitekts institūtā "Pilsētprojekts".[3] Gadu projektējis Taksimo ciemu BAM'ā.[2]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņdesmito gadu beigās A. Kiršteins iesaistījās Trešās atmodas procesos.[3] 1987. gadā viņš iepazinās ar dzejnieku Gunāru Freimani, kurš viņu iepazīstināja ar Eduardu Berklavu, Gunāru Astru un citiem disidentiem. 1988. gada martā pēc rakstnieces Rudītes Kalpiņas un dzejnieka Egila Zirņa uzaicinājuma A. Kiršteins ieradās Viktora Avotiņa dzīvoklī, kur viņi apspriedās par to, ka arī Latvijā ir nepieciešams rīkot radošo savienību plēnumu tāpat kā tas nesen bija noticies Igaunijā. Turpmākajās nedēļās notikās darbs pie dokumentiem, kas pieprasītu lielāku suverenitāti Latvijas PSR. Ne tikai Latvijas PSR suverenitātes paplašināšana bija reformistu darba kārtībā. Tā, piemēram, dokumentos tika iekļautas arī prasības pārtraukt migrāciju no PSRS, kā arī pārtraukt latviešu sūtīšanu dienēt ārpus Latvijas PSR teritorijas. Radikālās prasības, ko izvirzīja reformu aizstāvji drīz vien noveda pie uzraudzības, bet pašas prasības mīkstinātā formā parādījās Rakstnieku Savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā.[1]

Pēc E. Berklava uzaicinājuma piedalījies LNNK dibināšanas sanāksmē 1988. gada jūlijā Arkādijas parkā. Kopā ar Juri Dobeli, Eināru Repši, Eināru Cilinski, Aivaru Jakoviču un citiem strādāja pie kustības programmatisko dokumentu sagatavošanas. Nākamā gada februārī notika pirmais LNNK kongress, kurā A. Kiršteinu ievēlēja organizācijas padomē un valdē.[1] Pēc kongresa viņš bija organizācijas biroja vadītājs un ārlietu sekretārs no augusta.[3] Šeit skaidrojis pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.[1]

1990. gadā tika ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā un tā Latvijas Komitejā.

Tajā pašā gadā Augstākās Padomes vēlēšanās ievēlēts Augstākajā Padomē no 4. Rīgas vēlēšanu apgabala. A. Kiršteins bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts visā tās laikā (1990—1993).[3] 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[4] No 1992. līdz 1993. gadam viņš bija Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. No 1992. gada bija Augstākās Padomes frakcijas "Satversme" biedrs.[3]

1990. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1993. gadā no LNNK saraksta ievēlēts 5. Saeimā — pirmajā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 5. Saeimā A. Kiršteins vadīja Saeimas Ārlietu komisiju, kā arī bija Latvijas delegācijas vadītājs EDSO. Vadījis arī LNNK Saeimas frakciju. Kā Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs A. Kiršteins piedalījās starpvalstu politiskajās sarunās ar Krieviju. Viņš iebilda pret PSRS Bruņoto spēku virsnieku palikšanu Latvijā, ko tobrīd legalizēja starpvalstu līgums ar Krieviju.[3][1]

1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā no LNNK un Latvijas Zaļās partijas kopējā saraksta. Tās laikā A. Kiršteins bija frakcijas vadītājs (1995—1997), kā arī Latvijas delegācijas loceklis Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā (1995—1996).[3] Darbojies arī Andra Šķēles 1. un 2. Ministru kabinetāīpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās (1995—1997).[5][6] Neilgu brīdi A. Šķēles 2. Ministru kabinetā bija arī kultūras ministra pienākumu izpildītājs (1997. gada 21. jūnijs — 7. augusts).[7] Aizstāvējis iekšējā tirgus liberalizāciju, brīvu zemes pārdošanu un rūpējies par ārzemju investīciju piesaistīšanu Latvijā.[3]

1997. gadā pēc pēdējā LNNK kongresa, kurā tika nobalsots par apvienošanos ar partiju "Tēvzemei un Brīvībai", A. Kiršteins, pēc paša vārdiem, pats pameta partiju.[1] Tomēr 1997. gada maija sākumā LNNK nāca klajā ar paziņojumu, ka izslēdz no savām rindām vairākus biedrus, tostarp arī A. Kiršteinu. LNNK savu rīcību pamatoja ar LNNK programmas un statūtu pārkāpumiem, kā arī LNNK darbība diskreditēšanu.[8]

1997. gadā A. Kiršteins izveidoja Latvijas Nacionālo reformu partiju un bija tās priekšsēdētājs.[2][3]

1998. gadā A. Kiršteins pameta paša izveidoto Nacionālo reformu partiju un iestājās Tautas partijā, no kuras saraksta viņu ievēlēja 7. Saeimā (1998—2002). Iestājās pret Abrenes atdošanu Krievijai.[1] Līdz iekšlietu ministra Mareka Segliņa demisijai bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs (2001—2002).[2]

2000. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā A. Kiršteinu ievēlēja 8. Saeimā (2002—2006). Šajā Saeimā viņš vadīja Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas delegāciju. No 2003. gada maija līdz 2004. gada 30. aprīlim bija novērotājs Eiropas Parlamentā (darbojies Budžeta komitejā).[9] A. Kiršteins vadīja arī Saeimas Ārlietu komisiju.[1]

2004. gadā televīzijas raidījumā izteicās, ka "attiecības ar Krieviju var veidot tikai ar diviem paņēmieniem — vai nu dodot tai pa purnu, vai laizot zābakus". Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs nosauca Kiršteina izteikumus par tādiem, kas ir "provokatīvi un pārsniedz visas politikā pieļaujamās un iespējamās robežas".[10]

2005. gada 24. maijā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome nāca klajā ar paziņojumu, kurā nosodīja pasākumus, kas veltīti Herberta Cukura piemiņai, kā arī norādīja uz, viņuprāt, pieaugošo antisemītismu Latvijā. Šajā paziņojumā Ebreju draudžu un kopienu padome A. Kiršteinu nosauca par personu, zem kuras patronāžas atrodas latviešu nacionālisti un labējie radikāļi.[11] Tajā pašā dienā A. Kiršteins nāca klajā ar paziņojumu, kurā noraidīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojumā minētās ziņas. Atklātās vēstules beigās viņš minēja, ka "nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas, atklāti sadarbojoties ar latviešu tautas ienaidniekiem".[12] 26. maija vakarā sekoja Tautas partijas valdes sēde, kurā vienbalsīgi tika nobalsots par A. Kiršteina izslēgšanu no Tautas partijas. Tautas partijas frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš šo lēmumu paskaidroja ar to, ka deputāts pēdējos mēnešos bija "uzsācis provokatorisku, ekstrēmu, TP programmai neatbilstošu politisku darbību". Turklāt A. Kiršteins pēc J. Lagzdiņa domām pēdējās dienās bija paudis izteikumus, kas robežojušies ar antisemītismu. Tautas partijas lēmums tika pamatots arī ar to, ka A. Kiršteins esot šķēlis partiju ar domu par savas partijas dibināšanu. Tika paziņots arī par to, ka deputāts nevarot vairs vadīt Saeimas Ārlietu komisiju un viņa vietā tika minēta Vairas Paegles kandidatūra.[13] Nākamajā dienā A. Kiršteins medijiem paziņoja, ka izslēgšana no Tautas partijas esot notikusi aizmuguriski, jo viņam nebija zināms par partijas valdes sēdi un viņš netika uzaicināts uz to, lai varētu dot paskaidrojumus. Par balansēšanu uz robežas viņš sacīja, ka "balansēšana uz robežas vēl nav tās pārkāpšana, tāpēc tas nevarot būt iemesls izslēgt viņu no partijas". A. Kiršteins noraidīja arī informāciju par to, ka viņš ir iecerējis dibināt savu partiju. Tautas partijas valdi viņš nosauca par "uzņēmēju padomi".[14] 31. maijā Tautas partija aicināja viņu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. A. Kiršteins tobrīd atradās ārvalstu komandējumā un atbildēja, ka nevar par jauno vadītāju izvirzīt personu, kura jau ir Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre.[15] Tautas partija turpmākajās dienās sagatavoja lēmumprojektu par A. Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Sākotnēji Tautas partija vēlējās atsaukt deputātu no amata Ārlietu komisijas slēgtā sēdē, tomēr komisija atteicās balsot par A. Kiršteina atsaukšanu no amata. 2. jūnijā Saeimā notikās plenārsēde, kuras laikā notikās balsojums par Tautas partijas lēmumprojektu par A. Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas. Par lēmumprojektu nobalsoja 35 deputāti, pret bija 26, atturējās 22 deputāti. Pret Kiršteina atsaukšanu uzstājās Juris Dobelis, Anna Seile un Pēteris Tabūns no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, kuri norādīja uz to, ka Saeimas kārtības rullis katram deputātam ļauj pašam izvēlēties komisiju, kurā darboties. Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis paziņoja, ka viņa vadītā frakcija balsos vai nu pret, vai arī atturēsies. A. Kiršteina atsaukšanu atbalstīja lēmumprojekta autore Tautas partija un "Jaunais laiks". Pats deputāts paziņoja, ka taisoties atkāpties. Viņaprāt balsojums varēja notikt tikai nākamajā nedēļā, kad viņš saņemtu oficiālu paziņojumu par to, ka tiek izslēgts no Tautas partijas. Turklāt viņš minēja, ka Tautas partijas virzītā kandidāte uz Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amatu V. Paegle reizē ir arī Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, kā arī viņai nebija pieejas slepenajiem dokumentiem. Lēmumu par izslēgšanu no Tautas partijas A. Kiršteins piedēvēja Andrim Šķēlem, kurš viņu jau iepriekš brīdināja, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga esot paudusi neapmierinātību ar viņa rīcību Ārlietu komisijas vadītāja amatā.[16] 7. jūnijā A. Kiršteins izteicās medijiem, ka pats netaisās vēl atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata, jo viņam esot jāpabeidz vairāki darbi.[17] 22. jūnijā, kad tā brīža valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga uzrunāja Saeimas deputātus plenārsēdes sākumā, A. Kiršteins piecēlās no savas vietas un demonstratīvi pameta Saeimas zāli. Izejot no zāles viņš aiz sevis skaļi aizcirta durvis, kas atbalsojās visā zālē. Savu rīcību skaidroja ar to, ka prezidentes padomnieks Sols Bukingolts nāk no kriminālajām aprindām.[18]

2005. gada 15. jūlijā A. Kiršteins, nu jau deputāts bez partijas, pats atkāpās no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Tajā pašā dienā komisijas deputāti par jauno vadītāju ievēlēja V. Paegli.[19]

Pēc izslēgšanas no Tautas partijas 2006. gadā mēģinājis iesaistīties partijā Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, taču netika uzņemts par tās biedru. A. Kiršteins pievienojās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijai, bet nekļuva par kādas no to veidojošo partiju biedru. No ZZS saraksta 2006. gadā kā 14. kandidāts Rīgas vēlēšanu apgabalā kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.[20] 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja Zaļo un Zemnieku savienības sarakstā ar trešo numuru, bet arī šoreiz netika ievēlēts.[21] Arī 2010. gada Saeimas vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta,[22] taču tāpat netika ievēlēts.

Kopš 2007. gada strādāja ka pašnodarbināts arhitekts-konsultants.[1] Ir arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes loceklis.[23]

2010. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gadā A. Kiršteins iestājās partijā "Visu Latvijai!" un no tās veidotās Nacionālās apvienības kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts. 2013. gadā ievēlēts Rīgas domē.

2014. gada rudenī kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās un atkal netika ievēlēts, taču kļuva par 12. Saeimas deputātu Dzintara Rasnača vietā, uz laiku, kamēr viņš pilda tieslietu ministra pienākumus. Tādējādi A. Kiršteins kļuva par Latvijas parlamenta deputātu jau sesto reizi, būdams viens no pieredzējušākajiem parlamentāriešiem vēsturē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 «Aleksandrs Kiršteins». Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Saeimā ievēlēto Tautas partijas pārstāvju biogrāfijas». delfi.lv. 2002-10-23. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 3,9 «Aleksandrs Kiršteins». Latvijas Republikas Augstākās Padomes LTF frakcijas deputātu klubs. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  4. «AP deputāti, kas balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"». Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  5. «Latvijas Republikas valdības sastāvs 1995.gada 21.decembris — 1997.gada 13.februāris». Latvijas Republikas Ministru kabinets. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  6. «Latvijas Republikas valdības sastāvs 1997.gada 13.februāris — 1997.gada 7.augusts». Latvijas Republikas Ministru kabinets. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  7. «6.Saeimas laikā apstiprinātās valdības». delfi.lv. 2006-08-09. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  8. «LNNK izslēdz no partijas piecus biedrus». diena.lv. 1997-05-10. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  9. «Latvijas novērotāji Eiropas Parlamentā». Ārlietu ministrija. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  10. «Kosačovs: Kiršteina izteikumi par Krieviju ir provokatīvi». apollo.lv. 2005-12-21. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  11. «Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums». delfi.lv. 2005-05-25. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  12. «Kiršteins: Nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas...». apollo.lv. 2005-05-25. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  13. «Aleksandru Kiršteinu izslēdz no Tautas partijas». delfi.lv. 2005-05-27. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  14. «Kiršteins: «Mani no partijas izslēdz aizmuguriski»». apollo.lv. 2005-05-27. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  15. «Aicina Kiršteinu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata». apollo.lv. 2005-05-31. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  16. «Neizdodas atsaukt Kiršteinu no Saeimas Ārlietu komisijas». tvnet.lv. 2005-06-02. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  17. «Kiršteins pagaidām neplāno atkāpties no Ārlietu komisijas vadītāja amata». tvnet.lv. 2005-06-07. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  18. «Kiršteins prezidentes runas laikā demonstratīvi pamet zāli un aizcērt durvis». apollo.lv. 2005-06-22. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  19. «Kiršteins atkāpjas no amata ar piebildi, ka Ārlietu ministrijā valda "bardaks"». tvnet.lv. 2005-07-15. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  20. «Lembergs nekandidēs 9.Saeimas vēlēšanās». tvnet.lv. 2006-07-30. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  21. «Kandidātu saraksti un statistika». Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  22. «Zaļo un zemnieku savienības deputātu kandidātu sarakstā Saeimas vēlēšanām nebūs izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes.». www.zzs.lv. 2010-07-14. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  23. «Samazina Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes locekļu skaitu». nra.lv. 2009-04-15. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]