Aleksandrs Kiršteins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Kiršteins
12.Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins (15364091713).jpg
Aleksandrs Kiršteins 2014. gadā
Latvijas īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās
Amatā
1995. gada 21. decembris — 1997. gada 7. augusts
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Andris Šķēle

Dzimšanas dati 1948. gada 27. augustā (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Vecpiebalga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija
Tēvs Kārlis Kiršteins
Māte Marija Kiršteina (Slivkina)
Dzīvesbiedrs(-e) Dace
Bērni Gints, Kārlis, Jānis
Profesija arhitekts
Augstskola RPI

Aleksandrs Kiršteins (dzimis 1948. gada 27. augustā) ir latviešu arhitekts un politiķis. Augstākās Padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts. Ir Nacionālās apvienības biedrs. 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Divos Saeimas sasaukumos bijis Ārlietu komisiju vadītājs, vadījis Saeimas frakcijas. No 1995. līdz 1997. gadam A. Kiršteins bija Īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās.

1997. gadā apbalvots ar Francijas Nacionālā Nopelna ordeni, 2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ir arī apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis tagadējā Vecpiebalgas pagasta "Vecozoliņos". Tēvs Kārlis Kiršteins bija kalnrūpniecības inženieris, bet māte Marija (dzimusi Slivkina) mājsaimniece. Pirmās skolas gaitas uzsācis Ogrēnskolā.[1] 1966. gadā pabeidzis Cēsu 1. vidusskolu.

Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, kur 1972. gadā ieguvis arhitekta diplomu. Pēc studijām no 1972. līdz 1975. gadam strādājis Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē par arhitektu. No 1975. līdz 1989. gadam projektu galvenais arhitekts institūtā "Pilsētprojekts".[2] Gadu projektējis Taksimo ciemu BAM'ā.[3]

Precējies, dēli Gints, Kārlis, Jānis.[3] Intereses — modernā māksla, kā arī Latvijas upes un ezeri.[2] Pārvalda latviešu, angļu un krievu valodas.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņdesmito gadu beigās A. Kiršteins iesaistījās Trešās atmodas procesos.[2] 1987. gadā viņš iepazinās ar dzejnieku Gunāru Freimani, kurš viņu iepazīstināja ar Eduardu Berklavu, Gunāru Astru un citiem disidentiem. 1988. gada martā pēc rakstnieces Rudītes Kalpiņas un dzejnieka Egila Zirņa uzaicinājuma A. Kiršteins ieradās Viktora Avotiņa dzīvoklī, kur viņi apspriedās par to, ka arī Latvijā ir nepieciešams rīkot radošo savienību plēnumu, tāpat kā tas nesen bija noticis Igaunijā. Turpmākajās nedēļās notika darbs pie dokumentiem, kas pieprasītu lielāku suverenitāti Latvijas PSR. Ne tikai Latvijas PSR suverenitātes paplašināšana bija reformistu darba kārtībā. Tā, piemēram, dokumentos tika iekļautas arī prasības pārtraukt migrāciju no PSRS, kā arī pārtraukt latviešu sūtīšanu dienēt ārpus Latvijas PSR teritorijas. Radikālās prasības, ko izvirzīja reformu aizstāvji, drīz vien noveda pie uzraudzības, bet pašas prasības mīkstinātā formā parādījās Rakstnieku Savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā.[1]

Pēc E. Berklava uzaicinājuma piedalījies LNNK dibināšanas sanāksmē 1988. gada jūlijā Arkādijas parkā. Kopā ar Juri Dobeli, Eināru Repši, Eināru Cilinski, Aivaru Jakoviču un citiem strādāja pie kustības programmatisko dokumentu sagatavošanas. Nākamā gada februārī notika pirmais LNNK kongress, kurā A. Kiršteinu ievēlēja organizācijas padomē un valdē.[1] Pēc kongresa viņš bija organizācijas biroja vadītājs un no augusta ārlietu sekretārs.[2] Šeit skaidrojis pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.[1]

1990. gadā tika ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā un tā Latvijas Komitejā.

Tajā pašā gadā Augstākās Padomes vēlēšanās ievēlēts Augstākajā Padomē no 4. Rīgas vēlēšanu apgabala. A. Kiršteins bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts visā tās laikā (1990—1993).[2] 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[4] No 1992. līdz 1993. gadam viņš bija Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. No 1992. gada bija Augstākās Padomes frakcijas "Satversme" biedrs.[2]

1990. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1993. gadā no LNNK saraksta ievēlēts 5. Saeimā — pirmajā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 5. Saeimā A. Kiršteins vadīja Saeimas Ārlietu komisiju, kā arī bija Latvijas delegācijas vadītājs EDSO. Vadījis arī LNNK Saeimas frakciju. Kā Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs A. Kiršteins piedalījās starpvalstu politiskajās sarunās ar Krieviju. Viņš iebilda pret PSRS Bruņoto spēku virsnieku palikšanu Latvijā, ko tobrīd legalizēja starpvalstu līgums ar Krieviju.[2][1]

1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā no LNNK un Latvijas Zaļās partijas kopējā saraksta. Tās laikā A. Kiršteins bija frakcijas vadītājs (1995—1997), kā arī Latvijas delegācijas loceklis Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā (1995—1996).[2] Darbojies arī Andra Šķēles 1. un 2. Ministru kabinetāīpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās (1995—1997).[5][6] Neilgu brīdi A. Šķēles 2. Ministru kabinetā bija arī kultūras ministra pienākumu izpildītājs (1997. gada 21. jūnijs — 7. augusts).

1997. gadā pēc pēdējā LNNK kongresa, kurā tika nobalsots par apvienošanos ar partiju "Tēvzemei un Brīvībai", A. Kiršteins pameta LNNK un izveidoja Latvijas Nacionālo reformu partiju (NRP), kļūstot par tās priekšsēdētāju.[3][2]

1998. gadā NRP dome nobalsoja, ka partija nepiedalīsies Saeimas vēlēšanās, ļaujot tās biedriem balotēties citu partiju sarakstos. A. Kiršteins iestājās Tautas partijā, no kuras saraksta viņu ievēlēja 7. Saeimā (1998—2002). Iestājās pret Abrenes atdošanu Krievijai.[1] Līdz iekšlietu ministra Mareka Segliņa demisijai bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs (2001—2002).[3]

2000. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā A. Kiršteinu ievēlēja 8. Saeimā (2002—2006). Šajā Saeimā viņš vadīja Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas delegāciju. No 2003. gada maija līdz 2004. gada 30. aprīlim bija novērotājs Eiropas Parlamentā (darbojies Budžeta komitejā).[7] A. Kiršteins vadīja arī Saeimas Ārlietu komisiju.[1]

2004. gadā televīzijas raidījumā citēja krievu rakstnieku Saltikovu-Ščedrinu, ka "attiecības ar Krieviju var veidot tikai ar diviem paņēmieniem — vai nu dodot tai pa purnu, vai bučojot roku". Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs nosauca Kiršteina izteikumus par tādiem, kas ir "provokatīvi un pārsniedz visas politikā pieļaujamās un iespējamās robežas".[8]

Tautas partija aicināja viņu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata, jo viņa vadībā komisija nepakļāvās Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas spiedienam un neatbalstīja Latvijas-Krievijas robežlīgumu, kurā bija paredzēta Abrenes atdošana Krievijai bez tautas nobalsošanas. Tautas partija vēlējās atsaukt deputātu no amata Ārlietu komisijas slēgtā sēdē, tomēr komisija atteicās balsot par A. Kiršteina atsaukšanu no amata. 2. jūnijā Saeimā notika plenārsēde, kuras laikā notika balsojums par Tautas partijas lēmumprojektu par A. Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas. Par lēmumprojektu nobalsoja 35 deputāti, pret bija 26, atturējās 22 deputāti. Pret Kiršteina atsaukšanu uzstājās Juris Dobelis, Anna Seile un Pēteris Tabūns no "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kuri norādīja uz to, ka Saeimas kārtības rullis katram deputātam ļauj pašam izvēlēties komisijas, kurās darboties.[9]

2005. gada 15. jūlijā A. Kiršteins, nu jau deputāts bez partijas, pats atkāpās no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata.[10]

2006. gadā A. Kiršteins pievienojās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijai, bet nekļuva par kādas no to veidojošajām partijām biedru. No ZZS saraksta 2006. gadā kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.[11] 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja Zaļo un Zemnieku savienības sarakstā ar trešo numuru, bet arī šoreiz netika ievēlēts.[12] Arī 2010. gada Saeimas vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta,[13] taču tāpat netika ievēlēts.

Kopš 2007. gada strādāja kā pašnodarbināts arhitekts-konsultants[1] un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes loceklis.[14]

2010. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gadā A. Kiršteins iestājās partijā "Visu Latvijai!" un no tās veidotās Nacionālās apvienības 2013. gadā kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts. 2013. gadā ievēlēts Rīgas domē.

2014. gada rudenī kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji netika ievēlēts, bet kļuva par 12. Saeimas deputātu Dzintara Rasnača vietā uz laiku, kamēr Rasnačs pilda tieslietu ministra pienākumus. Tādējādi A. Kiršteins kļuva par Latvijas parlamenta deputātu jau sesto reizi, būdams viens no pieredzējušākajiem parlamentāriešiem vēsturē.

2018. gada rudenī ievēlēts 13. Saeimā. Kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 «Aleksandrs Kiršteins». Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. maijā. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 «Aleksandrs Kiršteins». Latvijas Republikas Augstākās Padomes LTF frakcijas deputātu klubs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. septembrī. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Saeimā ievēlēto Tautas partijas pārstāvju biogrāfijas». delfi.lv. 2002-10-23. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  4. «AP deputāti, kas balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"». Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..[novecojusi saite]
  5. «Latvijas Republikas valdības sastāvs 1995.gada 21.decembris — 1997.gada 13.februāris». Latvijas Republikas Ministru kabinets. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. maijā. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  6. «Latvijas Republikas valdības sastāvs 1997.gada 13.februāris — 1997.gada 7.augusts». Latvijas Republikas Ministru kabinets. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. maijā. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  7. «Latvijas novērotāji Eiropas Parlamentā». Ārlietu ministrija. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  8. «Kosačovs: Kiršteina izteikumi par Krieviju ir provokatīvi». apollo.lv. 2005-12-21. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.[novecojusi saite]
  9. «Kiršteins prezidentes runas laikā demonstratīvi pamet zāli un aizcērt durvis». apollo.lv. 2005-06-22. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.[novecojusi saite]
  10. «Kiršteins atkāpjas no amata ar piebildi, ka Ārlietu ministrijā valda "bardaks"». tvnet.lv. 2005-07-15. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  11. «Lembergs nekandidēs 9.Saeimas vēlēšanās». tvnet.lv. 2006-07-30. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  12. «Kandidātu saraksti un statistika». Centrālā vēlēšanu komisija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 7. maijā. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā..
  13. «Zaļo un zemnieku savienības deputātu kandidātu sarakstā Saeimas vēlēšanām nebūs izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes.». www.zzs.lv. 2010-07-14. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.
  14. «Samazina Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes locekļu skaitu». nra.lv. 2009-04-15. Skatīts: 2010. gada 15. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]