Aleksejs Bestuževs-Rjumins

Vikipēdijas lapa
Grāfs
Aleksejs Bestuževs-Rjumins

krievu: Алексей Петрович Бестужев-Рюмин
Kanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins (ap 1756).
Krievijas Impērijas kanclers
Amatā
1744. gads — 1758. gads
Priekštecis Aleksejs Čerkaskis
Pēctecis Mihails Voroncovs
Krievijas Impērijas vicekanclers
Amatā
1741. gads — 1744. gads
Priekštecis Mihails Golovkins
Pēctecis Mihails Voroncovs

Dzimšanas dati 1693. gada 1. jūnijā
Maskava, Krievijas cariste
Miršanas dati 1766. gada 21. aprīlī (72 gadu vecumā)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievs
Dzīvesbiedrs(-e) Anna Ivanovna Bētičere
Bērni Andrejs Aleksējevičs Bestuževs-Rjumins
Profesija diplomāts, valstsvīrs

Aleksejs Bestuževs-Rjumins ​​(krievu: Алексей Петрович Бестужев-Рюмин; 1693-1766) bija Krievijas caristes, vēlāk Krievijas Impērijas diplomāts un valsts darbinieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1693. gada 1. jūnijā (22. maijā pēc VS) Maskavā bajāra Pētera Bestuževa ģimenē. Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā Krievijas cars Pēteris I viņa tēvu iesaistīja diplomātiskā dienestā un Alekseju kopā ar viņa brāli Mihailu 1708. gadā nosūtīja mācīties uz Kopenhāgenu un Berlīni. 1713. gadā viņš kļuva par Hannoveres kūrfirsta Georga Ludviga galminieku, no 1714. gada par Lielbritānijas un Īrijas karaļa Džordža I galminieku Londonā. 1718. gadā Pēteris I viņu nosūtīja uz Jelgavu, kur viņa tēvs bija Kurzemes un Zemgales hercogienes Annas Ivanovnas galma virspadomnieks (oberhofmeistars).

No 1720. līdz 1740. gadam viņš bija Krievijas diplomāts Kopenhāgenā, kopš 1734. gada Krievijas Impērijas sūtnis Dānijas karalistē. Pēc ķeizarienes Annas nāves 1740. gadā Bestuževu-Rjuminu ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī un piesprieda nāvessodu, bet pēc ķeizarienes Elizabetes nākšanas pie varas 1741. gadā viņu apžēloja un iecēla par vicekancleru, senatoru, pasta direktoru, 1744. gadā par valsts kancleru. Septiņgadu kara laikā viņam pārmeta valsts nodevību, 1758. gadā apcietināja un otro reizi piesprieda nāvessodu. Pēc ķeizarienes Katrīnas II nākšanas pie varas 1762. gadā Bestuževs-Rjumins atguva tiesības un titulus, bet ne politisko ietekmi.

Miris 1766. gada 21. aprīlī Pēterburgā.[1]

Cēsu pilsmuižas īpašnieks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1747. gadā ķeizariene Elizabete savam kancleram grāfam Aleksejam Bestuževam-Rjuminam uzdāvināja Cēsu pilsmuižu, bet viņš nespēja satikt ar Cēsu pilsētas iedzīvotājiem. Kad 1748. gadā ugunsgrēka laikā gāja bojā Cēsu pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas, Bestuževs pavēlēja uzart pilsētas ielas un apsēt tās ar auzām. 1755. gadā viņš pilsmuižu pārdeva Gotlībam Johanam fon Volfam. 1766. gadā ķeizariene Katrīna II Cēsīm piešķīra tirdzniecības privilēģijas, bet tikai 1783. gadā atjaunoja Cēsu pilsētas tiesības.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]