Aleksejs Germans

Aleksejs Germans (krievu: Алексей Юрьевич Герман; 1938. gada 20. jūlijs — 2013. gada 21. februāris) bija krievu kinorežisors, scenārists un aktieris. Dēls Aleksejs Germans jaunākais arī pazīstams režisors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksejs Germans dzimis 1938. gada 20. jūlijā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga, Krievija) rakstnieka un dramaturga Jurija Germana (Юрий Герман) un Tatjanas Ritenbergas ģimenē. Bērnībā grib kļūt par ārstu, bet tēva ietekmē iestājas Ļeņingradas Valsts Teātra, Mūzikas un Kino institūtā, ko 1960. gadā pabeidz.

Pēc institūta beigšanas strādā Smoļenskas dramatiskajā teātrī, pēc tam no 1961. līdz 1964. gadam Ļeņingradas Lielajā dramatiskajā teātrī kopā ar Georgiju Tovstonogovu (Георгий Товстоногов).

1964. gadā pamet teātri un uzsāk darbu kinostudijā „Ļenfiļm” kā režisora Vladimira Vengerova (Владимир Венгеров) asistents filmā „Strādnieku ciemats” ("Рабочий посёлок") (1965). Nākamo filmu „Septītais pavadonis” ("Седьмой спутник") (1967) Aleksejs Germans režisē kopā ar Grigoriju Aronovu (Григорий Аронов).

Pirmā patstāvīgi režisētā filma, ar sākotnējo nosaukumu „Operācija „Laimīgu jauno gadu!””, tiek uzņemta 1971. gadā pēc režisora tēva Jurija Germana stāsta, ar tādu pašu nosaukumu, motīviem, taču tiek aizliegta ideoloģisku apsvērumu dēļ un ar nosaukumu „Pārbaude uz ceļa” ("Проверка на дорогах") piedzīvo pirmizrādi tikai 1986. gadā.

Plašāku atpazīstamību režisors iemanto ar savu nākamo filmu „Divdesmit dienas bez kara” ("Двадцать дней без войны"), kas uzņemta pēc Konstantīna Simonova (Константин Симонов) stāstu motīviem ar Juriju Ņikuļinu (Юрий Никулин) un Ludmilu Gurčenko (Людмила Гурченко) galvenajās lomās.

1982. gadā pabeigtās filmas „Mans draugs, Ivans Lapšins” ("Мой друг Иван Лапшин") pamatā atkal ir Alekseja Germana tēva Jurija Germana stāsts. Lai gan filma vēlāk izpelnās ievērību arī ārpus PSRS robežām, tās izrādīšana atkal saskaras ar problēmām un oficiāli tiek izlaista tikai 1984. gadā. Pirmo reizi Aleksejs Germans personīgi filmu prezentē ārzemju skatītājiem un apceļo ar to daudzas valstis ieskaitot ASV, kur pat saņem piedāvājumus uzsākt darbu Holivudā, taču tos noraida.

Pēdējā pabeigtā Alekseja Germana filma ir „Hrustaļov, mašīnu!” ("Хрусталёв, машину!"). Pēc 7 gadu darba, tā tika pabeigta 1998. gadā un piedalījās tā paša gada Kannu kinofestivāla oficiālās atlases konkursā. Sākotnēji tā saskaras ar neizpratni gan no kritiķu, gan skatītāju puses netradicionālās formas un grūti uztveramā sižeta dēļ, taču ar laiku izpelnās kritiķu atzinību un daudzu skatījumā kļūst par vienu no centrālajiem kino mākslas notikumiem pēcpadomju Krievijā.

Alekseijs Germans miris Sanktpēterburgā, 2013. gada 21. februārī, nepabeidzot darbu pie savas pēdējās filmas ar darba nosaukumu „Slaktiņš Arkanarā”. Scenārija pamatā ir zinātniskās fantastikas žanra klasiķu brāļu Arkādija un Borisa Strugacku romāns „Grūti būt dievam” ("Трудно быть богом"). Pirmoteiz ideja par filmu radusies jau 1967. gadā, kad kopā ar A. un B. Strugackiem tika uzrakstīts scenārijs un sākts darbs pie filmēšanas grupas komplektēšans. Taču 1968. gadā, līdz ar Varšavas pakta valstu karaspēka iebrukumu Čehijā, studija projektu aptur, formāli par iemeslu minot nepilnības scenārijā, kurā var saskatīt zināmas paralēles ar notikumiem Čehijā. Atkārtoti, taču jau ar pārstrādātu scenāriju, darbs pie filmas tiek uzsākts tikai 2000. gadā. Filmēšana tiek pabeigta 2006. gadā. 2008. gada martā, jau samontēta taču ar nepabeigtu skaņu celiņu, filma tiek demonstrēta ierobežotam kino kritiķu lokam un izpelnās ļoti atzinīgas atsauksmes. Filmu pēc Alekseja Germana nāves 2013. gadā pabeidzis režisora dēls Aleksejs Germans jaunākais.