Aleksejs Tolstojs (1883—1945)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par krievu 20. gadsimta rakstnieku. Par krievu 19. gadsimta rakstnieku skatīt rakstu Aleksejs Tolstojs (1817—1875).
Aleksejs Tolstojs
Алексей Толстой
Aleksejs Tolstojs
Personīgā informācija
Dzimis 1883. gada 10. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pugačova, Krievijas impērija
Miris 1945. gada 23. februārī (62 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS
Tautība krievs
Paraksts Aleksey Nikolaevich Tolstoy Signature.svg
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, žurnālists
Valoda krievu
Rakstīšanas laiks 1907—1945
Žanri zinātniskā fantastika, vēsturiskā fantastika

Aleksejs Tolstojs (krievu: Алексей Николаевич Толстой; dzimis 1883. gada 10. janvārī [v.s. 1882. gada 29. decembrī], miris 1945. gada 23. februārī) bija krievu rakstnieks. Rakstījis dažāda žanra darbus, sākumā arī dzeju, lugas, darbus bērniem, tomēr vairāk pievērsies vēsturiskajiem romāniem un zinātniskajai fantastikai. Daudzi darbi ir izdoti arī latviski.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksejs piedzima grāfa Nikolaja Tolstoja ģimenē, kas bija attāls 19. gadsimta krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja radinieks. Tomēr dažkārt Alekseja radniecība ar grāfu tikusi apšaubīta, ņemot vērā, ka viņa māte Aleksandra vēl pirms bērna piedzimšanas pameta vīru Alekseja Bostrova dēļ, izraisot lielu skandālu. Laulība pusgadu pēc bērna piedzimšanas tika šķirta.[1]

Bērnības gadus Aleksejs pavadīja nelielajā Bostroma īpašumā Sosnovkas ciematā, netālu no Samaras. No 1897. līdz 1898. gadam dzīvoja kopā ar māti Sizraņā, kur mācījās reālskolā. 1898. gadā viņš pārcēlās uz Samāru. 1901. gadā saņēma skolas beigšanas atestātu un devās uz Sanktpēterburgu.

1905. gada pavasarī, būdams Sanktpēterburgas Tehnoloģiskā institūta students, devās praktizēties Urālos, kur vairāk nekā mēnesi dzīvoja Nevjanskā. Vēlāk grāmatā "Labākie ceļojumi Vidējos Urālos: fakti, leģendas, tradīcijas" Tolstojs savu pirmo stāstu "Vecais tornis" (1908) veltīja Ņevjanskas slīpajam tornim. Aleksejs Tolstojs mēģināja rakstīt arī dzeju. Par saviem līdzekļiem viņš 1907. gadā pat izdeva dzejas krājumu "Lirika", bet 1911. gadā — krievu folklorā balstītu dzejoļu grāmatu, tomēr vēlāk dzeju vairs nerakstīja. Neilgi pirms diploma aizstāvēšanas viņš izstājās no institūta un pilnībā nodevās radošais darbībai.

1909. gada 22. novembrī bija Maksimiliana Vološina sekundants viņa divkaujā ar Nikolaju Gumilovu. Par šo divkauju tika rakstīts laikrakstos, tomēr tas neizraisīja nelabvēlīgu ietekmi uz Tolstoja literāro darbību. Pirmās Tolstoja lugas tika iestudētas uz Maskavas teātru skatuvēm: «Насильники» (1913), «Кукушкины слёзы» (1914).

Pirmajā pasaules karā viņš bija laikraksta kara korespondents (veselības problēmu dēļ tika atbrīvots no militārā dienesta), devies korespondenta gaitās arī uz Franciju un Angliju (1916).

Tolstojs atzinīgi novērtēja Februāra revolūciju, bet nepieņēma Oktobra revolūciju. 1918. gada augustā viņš kopā ar sievu un dēlu Ņikitu devās uz Harkovu, pēc tam uz Odesu. 1919. gada aprīlī Tolstojs emigrēja. Viņš bija trimdā 1919.—1923. gadā, vispirms Konstantinopolē un Parīzē, no 1921. gada oktobra līdz 1923. gada jūlijam — Berlīnē. Emigrācijas laikā Tolstojs uzrakstīja triloģijas "Sāpju ceļi" («Хождение по мукам») pirmo daļu — romānu "Māsas" (1922), stāstu "Grāfs Kaliostro" (1921), autobiogrāfisko stāstu "Ņikitas bērnība" (1922) un fantastisko romānu "Aelita" (1923). Vēlāk emigrācijas iespaidi tika atspoguļoti Tolstoja satīriskajos stāstos "Nevzorova jeb Ibikusa piedzīvojumi" (1924), "Emigranti" (1930) un stāstā "Melnā piektdiena" (1924). 1923. gada maijā Tolstojs veica īsu ceļojumu uz Krieviju, kur tika sirsnīgi uzņemts, un nedaudz vēlāk pavisam atgriezās dzimtenē.[2]

1927. gadā viņš piedalījās kolektīvajā romāna rakstīšanā «Большие пожары», kas tika publicēts žurnālā «Огонёк». Tajā pašā laikā viņš pabeidza darbu pie zinātniskās fantastikas romāna "Inženiera Garina hiperboloīds". 1928. gadā iznāca romāns "Astoņpadsmitais gads" — triloģijas "Sāpju ceļi" otrā daļa. 1941. gada 22. jūnijā pabeidza darbu pie triloģijas pēdējās daļas — "Drūmais rīts" («Хмурое утро»).

Kara laikā Aleksejs Tolstojs sarakstīja ap sešdesmit žurnālistikas materiālus. Kara laikā viņš turpināja rakstīt vēsturisko romānu "Pēteris Pirmais", kuru viņš bija iesācis 1929. gadā.

Tolstojs nomira 1945. gada 23. februārī 63 gadu vecumā no plaušu vēža. Atvadīšanās notika 26. februārī Savienību nama Mazajā zālē, pēc tam urnu ar pelniem apglabāja Novodevičjes kapsētā.

Darbība PSRS rakstnieku organizācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gadā Tolstojs piedalījās Pirmā Vissavienības padomju rakstnieku kongresa sagatavošanā, uzstājās ar ziņojumu par dramaturģiju. Būdams Rakstnieku savienības valdes loceklis 1936. gadā, viņš piedalījās rakstnieka Leonīda Dobičina vajāšanā, kas, iespējams, izraisīja Dobičina pašnāvību.[3]

Pēc Gorkija nāves Tolstojs 1936.—1938. gadā vadīja PSRS Rakstnieku savienību. 1937. gadā kļuva par PSRS Augstākās Padomes 1. sasaukuma deputātu. Kopš 1939. gada viņš bija PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Tolstojs bija trīs Staļina prēmiju laureāts, saņēmis arī vairākus citus PSRS apbalvojumus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]